Ģimenes ārste Liepājā vakcinēties gribētājus pavasarī meklēja pat tviterī, bet rudenī, aizstāvot savu pacienti, cēla trauksmi par ginekologu bīstamo attieksmi pret grūtnieču potēšanu
Ģimenes ārstes Lindas Reicles prakse Liepājā darbu sāka pērn 1. decembrī. Pašā pandēmijas viducī. Daudzi gaidīja, ka tūlīt tūlīt apstiprinās pirmo vakcīnu pret Covid-19. Kā glābiņu. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka ārstiem vakcinēšanas process izvērtīsies par gandrīz nebeidzamu skaidrošanas, pierunāšanas un atgādināšanas maratonu.
Martā praksē pienāca pirmās vakcīnas. Taču ātri vien izrādījās, ka trūkst gribētāju. Tie, kuri bija pieteikušies, neieradās bažīdamies par AstraZeneca pošu drošumu. Lai vērtīgās devas jau atvērtajos flakonos nelaistu zudībā, Linda ierakstīja ziņu arī Twitter. Atrada vakcinēties gribētājus. Šobrīd ārstes praksē nevakcinēti palikuši tikai tie pacienti, kurus tiešām nevar pārliecināt ar loģiskiem argumentiem. Daudziem vienkārši bijis bail, bet ārsta atbildes uz viņu jautājumiem pārliecinājušas.
Otrreiz plašākas uzmanības lokā Lindas ārsta prakse nonāca rudenī, kad viņas paciente — grūtniece bez hroniskām saslimšanām — smagā stāvoklī nonāca slimnīcā pēc inficēšanās ar Covid-19. Ginekologs, pie kura sieviete bija grūtniecības uzskaitē, iespējams, atrunāja no vakcinēšanās. Linda par ārstu iesniedza sūdzību Veselības inspekcijā. Paciente izķepurojās.
«Ģimenes ārsts ir tas, kuru Latvijā kaut kādu iemeslu dēļ bieži vien neciena,» viņa ir skarba. Visvairāk sāp tās reizes, kad no pacientiem jāklausās dažādi komentāri, ko tie savukārt dzirdējuši no citiem ārstiem. «Nevari pacientu klātbūtnē tā izteikties par kādu citu ārstu vai māsiņu.» Ģimenes ārsts nepavisam nav sekretārs, kurš tikai drukā receptes un nosūtījumus. Daudzas problēmas varētu atrisināt praksē uz vietas — gan izskalot sēra korķi ausī, gan paņemt uztriepi dzemdes kakla vēža skrīningam. Turklāt problēma ir aktuāla ne tikai jaunajiem speciālistiem. «Piemēram, ģimenes ārsts un endokrinologs Anatolijs Lucenko ik pa laikam man piezvana un saka: šodien es atkal biju sekretārs. Un viņam ir pāri 70. Visu paaudžu ģimenes ārstus tas besī.»
Būtiska problēma ir tā, ka nozares iekšienē trūkst dialoga, saka ārste. Studiju laikā viņa strādājusi slimnīcā un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā Rīgā. Pēc tam bijusi internās medicīnas ārste Helsinku Universitātes slimnīcā, strādājusi ģimenes ārsta praksē Somijā. Ir, ar ko salīdzināt. Pirmkārt, Somijā starp primārās un sekundārās aprūpes sniedzējiem notikusi regulāra saziņa, kopējas sapulces. Otrkārt, aktīvu palīdzību varēja sagaidīt arī no ārstu organizācijām. «Komunikācija ir nenormāli svarīgi. Tas, kas šeit notiek — ierakšanās katram savās frontes pozīcijās —, ir fatāli bīstami!»
Lielākais šā gada izaicinājums bijis komandas nokomplektēšana. «Kad es pārņēmu praksi, dakterei, kura aizgāja pensijā, bija divas māsiņas. Jaunas, labas meitenes, bet abas bija pret vakcinēšanos,» stāsta ārste. Kad viņas darbu atstāja, Lindai izdevās atrast māsiņas, kas iepriekš strādājušas slimnīcā. Tomēr adaptēties ģimenes ārsta praksē viņām nācies grūti. Nokaitināti un izdeguši ir visi — gan mediķi, gan pacienti.
Šā gada novembrī bija atlicis tikai pussolis, lai praksi nāktos slēgt pavisam. Pilnīga melnā svītra, saka Linda. Vispirms viena medmāsa pateica, ka ies prom. Viņas pēdējā darba dienā atlūgumu uz dakteres galda nolika arī abas pārējās. «Nu nevar tā darīt,» Lindas balss pieklust. «Es biju tādā izmisumā, ka nebūs neviena, kas pie manis nāks strādāt, ka gandrīz aizvēru praksi. Paldies dievam, kaut kā esam nokomplektējušies.»
Te ir viss, kas vajadzīgs labai dzīvei, izņemot kvalitatīvu veselības aprūpi — katastrofāli trūkst speciālistu, par pirmo gadu Liepājā saka ģimenes ārste. Diemžēl pilsētas vadība nav ieinteresēta speciālistiem piedāvāt adekvātus apstākļus darbam. Piemēram, piedāvāt jaunajiem speciālistiem vai rezidentiem dzīvot kojās nozīmē necienīt viņu darbu.
Linda ir spēcīgs papildinājums vēju pilsētas mediķu pulciņam, tomēr šo vietu starp visām citām izvēlējusies, sekojot mīlestībai, nevis labākajam darba piedāvājumam. Somijā viņu gaidītu atpakaļ. Tomēr šovasar daktere no Šīrones kļuva par Reicli, apprecējās ar vīru Florianu, kurš strādā lauksaimniecībā. «Mans vīrs ar visiem saviem 3200 hektāriem nevar pārvākties uz citu pilsētu.» Tāda ir īsā atbilde uz jautājumu, kāpēc Liepāja.
«Esmu domājusi par to, vai vajadzēja ņemt to praksi pandēmijas laikā, vai mana veselība ir tā vērta,» atzīst ārste. «No nenormālā stresa esmu gan nopietni sačakarējusi veselību, gan svarā pieņēmusies,» Linda nosaka. Toties, pateicoties viņai, kādam bērniņam joprojām ir mamma, daudzi tikuši pie tik vērtīgās vakcīnas un vēl vairāk pacientu saņēmuši palīdzību. Darbs sniedz gandarījumu, un prakse soli pa solim attīstās. «No jaunā gada pie mums varēs veikt gan dermatoskopiju, gan spirogrāfiju,» priecājas daktere.
Pagaidām nav neviena komentāra