Dalos pieredzē: kā veiksmīgi attīstīt rokdarbu uzņēmumu?

Jaunā uzņēmēja Dagnija Lepere. Foto no privātā arhīva
Alise Zita Zeidaka

Jaunā uzņēmēja Dagnija Lepere, Dafne
Īsumā. 2014. gadā izveidots zīmols, kas sākumā piedāvāja ar rokām adītas cepures un cimdus, bet kopš 2016. gada rada arī jakas un džemperus. Mērķis. «Saglabāt un turpināt dzimtas sieviešu mantojumu — adīšanu ar rokām — un radīt brīnišķīgus adījumus īpašām sajūtām.» Skaistākais. «Radīt jaku, ko līgava izvēlas savā īpašajā dienā. Tas man ir ļoti skaists novērtējums.» Grūtākais. «Palielinoties pasūtījumiem un attīstot uzņēmumu, saglabāt autentisku roku darbu.»

Foto no privātā arhīva

Mentore Maija Balode, SIA MaiMai
Īsumā. 2013. gadā radīts adījumu zīmols, kas 2017. gadā no mājadītāja statusa kļuva par pilna cikla trikotāžas ražošanas uzņēmumu. Mērķis. Kļūt par pazīstamāko Latvijas adījumu zīmolu un ražotāju. Skaistākais. «Klientu atzinīgie vārdi. Tas, ka klients izvēlas mūsu adījumus kā dāvanu sev un saviem mīļajiem.» Grūtākais. «Nezaudēt ticību un pacietību, meklējot un domājot risinājumus.»

 

Abas sarunas biedrenes — adījumu zīmola DAFNE izveidotāja Dagnija Lepere un SIA MaiMai dibinātāja Maija Balode — ir radījušas tādu biznesu, kas silda un priecē ne tikai citu augumus, bet arī pašu sirdis.

Kad piedzima Dagnijas pirmais bērniņš, viņa sāka adīt  zeķītes. «Esmu sapratusi, ka visas manas dzimtas sievietes no tēva un mammas puses ir bijušas lielas rokdarbnieces.» Loģisks dzimtas tradīcijas turpinājums Dagnijai šķita sava adījumu zīmola izstrāde. Dagnijas darinājumi top ar rokām un pēc klientu pasūtījuma. Cilvēki mēdzot prasīt, kāpēc neada ar adāmmašīnu. «Tā ir mana vērtība, mana dvēsele, ko dodu tālāk. Man ir svarīgi saglabāt roku adījumu, kas ir viens no mūsu mantojumiem. Agrāk sievietes sanāca kopā pie skaliņa, adīja, sarunājās,» viņa saka. Nākotnē Dagnija gribētu veidot kopienu, kurā popularizēt adīšanu un citus rokdarbus, jo tas ir lielisks veids, kā nomierināties, vienlaikus asinot prātu.

Taču adīšana nav tikai Dagnijas hobijs. 2017. gadā viņa saprata, ka tas pārvērties par biznesu un galveno peļņas avotu, ļaujot pamest sociālās darbinieces darbu ģimeņu atbalsta centrā. Līdz šim uzņēmēja adījusi pati un sadarbojusies ar vienu palīdzi, taču šobrīd viņa jūt — ir pienācis laiks spert nākamo soli un paplašināties, piesaistot darbiniekus, atverot studiju un piedāvājot arī ar adāmmašīnu darinātus adījumus. 

Lai uzzinātu MaiMai izaugsmes stāstu un noskaidrotu, kā veiksmīgi attīstīt adījumu uzņēmumu, uz sarunu aicinājām Maiju Balodi.

Kāds ir jūsu stāsts — kāpēc radījāt tieši adīšanas uzņēmumu?
Tas sākās 2010. gadā. Aizgāju no darba, jo vairs nejutu aicinājumu turpināt profesionālo attīstību apdrošināšanas jomā. Jutu, ka tur nav mana sirds. Toreiz bija garas pārdomas un sarunas ar dzīvesbiedru. Ideju bija daudz, iedomājos pat par paipalu audzēšanu, līdz atnāca klikšķis — adījumi! 

Kā paplašinājāties?
Jau sākumā sapratu, ka ar rokām neadīšu, jo tajā esmu pārāk lēna, un meklēju adāmmašīnas, ar kurām adīt mājās, izmācījos kursos un tā jau 11 gadus esmu šajā lauciņā.

Sākumā strādāju viena pati, bet pamazām izaugu. Vienā brīdī jutu — apnīk visu laiku adīt un pārāk liels «multitaskings». Klienti parādās vairāk un prasa uzmanību, tirdziņi… Jutu, ka vajag palīdzīgas rokas, ko sāku meklēt, un pēc apmēram diviem gadiem sāku īrēt telpas, jo sapratu — pietiks sēdēt mājās, tas nav efektīvi! 

Palīgi mainījās, līdz atradu trīs mājadītājas, kuras uzņēmumā darbojas vēl arvien. Šobrīd paralēli ražotnei esmu saglabājusi arī mājadīšanu. Kopā man ir astoņi darbinieki ražotnē, divas darbinieces veikalā un trīs mājadītājas. 

Kā nolēmāt iegādāties ražotni?
Kad sāku biznesu, nedomāju, ka man būs ražotne, bet kaut kur zemapziņā, kādā prāta nostūrītī smalkie adījumi — kašmira un merino vilnas izstrādājumi — bija. Ražotne sniedz citus apjomus, ātrumu, modeļu variācijas un dažādus smalkumus. 

Ražotnes iegāde notika kā pa diedziņu. Pirms tam bija sajūta, ka kaut kas ir jāmaina, jānokļūst jaunā attīstības posmā. Un sāku meklēt variantus un risinājumus, lai varētu attīstīties. Gribēju arī palīdzēt mājadītājām atvieglot šūšanas procesu, kas aizņem daudz laika. Kad pirku iekārtas, man vēl nebija telpas, kur tās likt. Pusotra mēneša laikā viss bija nopirkts un Ogrē iekārtota ražotne.  Februārī apritēs pieci gadi, kopš mums ir ražotne, un ir tālākās attīstības plāni. 

Vai līdzekļus esat ieguvuši no nopelnītā vai arī izmantojuši investīciju programmas?
Abi varianti. Daudzus gadus strādājām no rokas mutē — viss, kas nopelnīts, tika ieguldīts tālākā attīstībā. Man bija pašai nauda, ko ieguldīt, aizdeva arī tuvākie cilvēki.

Kad nāca lēmums par ražotnes izveidi, palīdzēja draudzene. Viņa jau sen man un manam biznesam ticēja vairāk nekā es pati un bija gatava aizdot naudu, lai paplašinātos. 

Kad nāca adāmmašīnas, viss labi sakrita — bija aizvadīts finansiāli ļoti labs gads, un nebija nepieciešamas lielas investīcijas no malas. Tālāk iestājos inkubatorā, izmantoju grantus. 

Vai iesakāt ierīkot veikalu vai studiju? Vai laikā, kad plaukst e-komercija, tas atmaksājas un attaisno pūles?
Studiju noteikti — jā, jo tas ir nākamais attīstības solis. Nav obligāti veikals, var sākt arī ar biroja telpām, uz kurām klients var atnākt. Veikalam, protams, vajag lielāku produktu apjomu. 

Uzreiz ir cita sajūta pašam, un arī klientiem foršāk ir atnākt uz studiju, nevis uz mājām. Jā, e-komercija ir stipra, bet ir adījumu modeļi, kas prasa pielaikošanu. Turklāt klientiem Latvijā vispār joprojām ir svarīgi apģērbu piemērīt. 

Ar kādiem lieliem izaicinājumiem esat saskārušies?
Pirmajā ražotnes gadā bija liels izaicinājums — pasūtītas 700 šalles korporatīvajām dāvanām. Zināju, ka mazgāšana ir mans mīnuss, jo nav iekārtas. Pirmās 100 šalles izmazgāju mājās un sapratu: ja to darīšu, palikšu traka. Tad sāku domāt, kā to atrisināt, un atrisināju — sadarbojos ar ķīmisko tīrītavu. Tā bija ļoti laba pieredze, kas iemācīja, kā plānot dzijas apjomus un citas nianses. Nākamajā gadā ar Altum un grantiem nopirku mazgāšanas un žāvēšanas iekārtas. 

Kā izstrādājat apģērbu modeļus?
Sākumā visi bija manis izdomāti. Man ir bijusi sadarbība ar dizaineru no Vācijas un Latvijas. No sākuma šie dizaineri paši pie manis pasūtīja, bet vēlāk sākām sadarboties dizaina izstrādē. Domājām kopā, roku rokā. Mana adīšanas pieredze ļauj saprast, vai uzzīmētais, veidots no konkrētās dzijas, atbildīs iecerētajam. 

Pastāvīga dizainera nav, bet plānojam to piesaistīt, lai darbotos vēl efektīvāk. Jābūt simbiozei — izpratnei par konstruēšanu un adījumiem. Mums ir forša ražotnes vadītāja ar milzīgu pieredzi, redzējumu un zināšanām, kas man ir liels atbalsts.

Kā sākāt eksportu?
Pašā pirmsākumā sāku tirgot Etsy, un tas bija veiksmes stāsts — jau pirmajā vasarā pārdevu diezgan daudz. Tā bija pirmā eksporta pieredze.

Nākamais eksports bija, kad meklēju tirdziņus ārzemēs. Aizbraucu uz dizaina tirdziņu Somijā — tā bija forša pieredze. Pēc tam arī aizbraucu uz Zviedriju, kur tiku pie kontaktiem, kas palīdzēja dabūt vēl vairāk pasūtījumu. Otra niša, kurā darbojamies, — ražojam priekš private label. Pateicoties tirdziņu pieredzei, Zviedrijā mums ir diezgan liels klients, ar ko šādi sadarbojamies.

Nākamajā gadā pēc ražotnes iegādes aizbraucu uz Nīderlandi. Lai arī uz vasaras izstādi aizbraucu ar ziemas kolekciju, dabūju pasūtījumus. Pēc šīs izstādes pie manis pasūtījumus veica boutique tipa veikali. Tirdziņi un izstādes ir jāpamēģina, lai ne tikai iegūtu ienākumus un klientus, bet arī notestētu savu zīmolu. 

Kas ir jūsu klients?
Sieviete, kas zina, ko vēlas, ir ar stabiliem ienākumiem un nevēlas produktu, ko izvēlas masas. Viņa izvērtē produktu, ko pērk. Kvalitāte un dizains. Esmu sapratusi, ka savus klientus, arī private label pasūtītājus, esmu atradusi tikai caur savām vērtībām. Es rūpējos, lai tas, ko ražojam, ir mīksts, maigs, patīkams ādai, kvalitatīvs. Tas uzrunā klientu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu