Oušena Vonga romāns ir kā skaists vilnis, kas izaudzis no migrācijas, seksualitātes un narkotiku pieredzes traumām
Oušena Vonga rakstīto ir tikpat kā neiespējami ielikt rāmjos. Uz zemes īsu brīdi brīnišķi ir autobiogrāfiska proza, kas reizēm pāraug dzejā, bet tad atkal sagādā romāna cienīgu intrigu. Tas ir dzīves pieredzes stāsts, kas vairākkārt pārvēršas jautājumā, kāpēc šāda pieredze vispār būtu stāstāma. Pats Oušens Vongs intervijā portālam Lithub to savulaik nodēvēja par «romānu, kas sastāv no kopā saaustiem starpžanru fragmentiem». Bet visprecīzāk laikam būtu teikt, ka tā ir vienkārši skaista grāmata, kas dažādos veidos stāsta par autora un viņa tuvinieku piedzīvoto.
Tajā ir grūti izšķirt kādu vienu galveno pieredzi, caur kuru skatīt grāmatas vēstījumu. Vienlīdz svarīgs te ir gan Vjetnamas karš, ko pārdzīvojusi autora māte un vecāmāte, gan vēstītāja paša mīlestības pieredze, atklājot savu homoseksualitāti, gan narkotikas, kas grāmatā iznīcina lielu daļu Vonga pasaules, pirmo mīlestību ieskaitot. Vēl viens no grāmatas motīviem ir vēstītāja cīņa pret neredzamību — gan kā cilvēkam no imigrantu ģimenes, kuras ASV dzīves pamatā ir mēģinājumi izvairīties no pārliecīgas uzmanības, gan kā homoseksuālam jaunietim sabiedrībā, kas labākajā gadījumā izvairās atzīt viņa orientāciju. Gan arī kā rakstniekam, kurš ar šīs grāmatas palīdzību to visu beidzot izceļ lasītāju uzmanības lokā.
