Mārtiņš Eihe: Mākslinieki uzstāda diagnozes 4

Mārtiņš Eihe. Foto — Krista Burāne
Agnese Meiere

Režisors, Rēzeknes teātra Joriks mākslinieciskais vadītāja Mārtiņš Eihe par izrādi Mans kaimiņš ebrejs tikko saņēma Spēlmaņu nakts balvu. Mārtiņam šobrīd svarīgi runāt par neērtiem jautājumiem, kas skar gan Latvijas tagadni, gan arī vēsturi. Ne tikai par ebreju iznīcināšanu, kas notikusi Latvijā, bet arī par vispārcilvēciskām vērtībām – godu, cieņu, pieņemšanu. Viņaprāt, teātrī nav tādu jautājumu, par kuriem būtu neērti izteikties. Režisoram tabu nepastāv. Eihe saka – mākslinieki uzstāda diagnozes, un tad nāk – vai būtu jānāk – tiem, kas šīs diagnozes ārstē. 

 

Tiekamies Mārtiņdienā. Jūs nesvinot ne vārda, ne dzimšanas dienu. Kāpēc?

Man liekas – nu kāds nopelns man tai visā? Mamma piedzemdēja, vecāki iedeva vārdu. Dzimšanas dienā mammai puķes var aizsūtīt… Re, drīz būs Spēlmaņu nakts, tas jau arī būs pasākums, uz kuru mani būs jāpierunā iet.

Kāpēc?

Man liekas, ka nominācija bieži ir daudz svarīgāka nekā balva. Balva ir tikai tāds kā punkts uz i, dažādu apstākļu sakritība. Bet nominācija – tas, ka esi pamanīts – pie tā apjoma, ko šobrīd pat ar visu lokdaunu saražo teātri, ir centrālais notikums.

Spēlmaņu nakti vispār saprotu kā vienu no spēcīgākajiem mārketinga rīkiem, caur kuru visā Latvijā pamana teātri. Skatītājs sēž un vēro, kādā kleitā atnākusi viņa mīļākā aktrise, vai un cik izspūruši mati ir tam režisoram, kuram garāka bārda… Šajā ziņā tas vēl joprojām ir līdz galam nenovērtēts rīks pašu teatrāļu aprindās. Mana pieredze rāda, ka pat izvirzīšana nominācijai izmaina izrāžu pārdošanas apjomus. Proti, savulaik paši staigājām pa skolām un piedāvājām izrādes [teātra festivāla] Nomadi ietvaros. Dažkārt izstaigājām aptuveni 20 skolas un labākajā gadījumā saņēmām atbildi – mēs padomāsim. Taču tiklīdz izrāde bija nominēta Spēlmaņu naktij un šo nomināciju pieminējām, skolas teica – labi, mēs ņemsim.

Bet sirds dziļumos taču to balvu gribas saņemt!

Negribu izklausīties dīvains, bet… Pirms meita neizvilka no šķūnīša visas iepriekš nopelnītās Spēlmaņu nakts balvas, tās stāvēja tur. Tagad mums ir speciāls plauktiņš, kur stāv manas un Kristas (režisore un dramaturģe Krista Burāne, Mārtiņa dzīvesbiedre – red.) balvas – viņai tās ir dažādākas, tāpēc norisinās iekšēja sacensība (smejas). Man liekas, manam darbam ir citi mērķi, nevis balvas. Nenoliedzu, saņemt balvas ir patīkami, tas ir novērtējums darbam. Bet man daudz patīkamāk ir sēdēt izrādēs un vērot, kā skatās manas izrādes. Arī vērot, kā kāds sadusmojas un aiziet prom, savā ziņā ir daudz aizraujošāk, nekā saņemt balvu.

Iedomājos par Spēlmaņu naktij nominēto izrādi Mans kaimiņš ebrejs, kur skatītāji pēc kartes pārvietojas no punkta uz punktu. Tur īsti nevar redzēt, cik skatītāju dodas prom.

Nevar gan, bet bija viena izrāde, kurā mēs ar kādu skatītāju divu epizožu garumā diezgan skarbi diskutējām par vienu konkrētu ainu, kurai viņš galīgi nepiekrita. Tā bija aina par meiteni, kas kļūst par komjaunieti un pēc tam arī par komunisti. Viņa vairākas reizes atrodas ieslodzījumā, bet mūža nogalē pārceļas dzīvot uz ASV. Un pirms tam nožēlo to, ko darījusi Komunistiskajā partijā, saprotot tās sekas, kas radušās viņas darbības rezultātā. Izrādē ir viena epizode par to, kādā mērā pie cilvēku radikalizācijas bijis vainīgs arī Ulmaņa režīms. Mans diskusiju partneris nu nekādi nespēja piekrist tam, ka Ulmaņa režīms, tā nedemokrātija, varēja radīt arī kādas negatīvas sekas. Daudziem nepatīk, ja kaut ko sliktu saka par Ulmani. Savukārt man nepatīk, ja reizēm laikrakstos vai kur citur viņu dēvē par prezidentu! Nekad mūžā Kārlis Ulmanis nav bijis prezidents, tikai prezidenta vietas izpildītājs, jo prezidentu ievēl Saeima. Bet Umaņa laikā Saeimas nebija, līdz ar to viņu iecēla Ministru kabinets kā vietas izpildītāju. Mēs diezgan daudz strīdējāmies, līdz beigās sapratu — viņa uzskati ne tikai par Ulmani ir mītiski. Tie vispār ir diezgan antisemītiski, rusofobiski un savā ziņā arī Putina režīmu atbalstoši, lai gan šis cilvēks sevi uzskatīja par totālu Latvijas patriotu. Lija lietus, mēs stāvējām ārā, divi tādi salijuši, un runājām, runājām…

Kāpēc bijāt ar mieru tai lietū stāvēt un risināt nepatīkamu sarunu?

Tā arī ir daļa no darba – spēt atbildēt par to, ko esi izdarījis vai paudis. Šai gadījumā, protams, es neesmu viens, tas ir kopdarbs ar veselu virkni cilvēku.

Visticamāk, izvēloties tik jūtīgu tēmu kā ebreju kopienas dzīve, jau zinājāt, ka tas būs kā suņu baram pamests kauls.

Bijām domājuši vēl vairāk iesaistīt tās pāris ebreju ģimenes, kas palikušas Rēzeknē – bija doma, ka viņi būs kā gidi starp ainām. Epidemioloģiskās situācijas dēļ tas nenotika, viņu stāsti pārtapa foto stāstos ar tekstu no tā, ko dzirdējām viņu intervijās. Stāsts par ebreju kopienas dzīvi ir tikai viena daļa no tā, ko mēs ar dramaturgu Jāni Balodi dēvējam par Rēzeknes dziļurbumu. Tikko vēl izlaidām izrādi, kas saucas Muols jeb Māls — tā stāsta par Latgales podniekiem. Domājam iet, rakt vēl tālāk – šobrīd runājam ar vairākiem fondiem par to, ka mēs varētu veidot izrādi par Benesu Aijo (radikālais nacionālboļševiks, kas iesaistīts dažādās politiskās provokācijās un devās arī karot uz Donbasu prokrievisko spēku pusē – red.), kurš ir rēzeknietis. Viņa dzīvesstāsts, nenoņemot atbildību no tā, ko viņš ir darījis un turpina darīt, ir interesants kontekstā ar sabiedrību, kurā viņš uzaudzis.

Esam uzzinājuši, ka viņš ir bijis ļoti interesants un zinātkārs džeks, kurš apstākļu sakritības un paša izvēļu dēļ nonācis tur, kur nonācis. Viņa atspoguļojums, manuprāt, līdz šim bijis diezgan vienveidīgs, ieskaitot Dāvja filmu (režisora Dāvja Sīmaņa filma Mūris – red.), kurā – kā esmu dzirdējis – daži kadri ir inscenēti. Man liekas, tas ir stāsts, kuru vērts izstāstīt. Tieši tāpat kā ebreju stāstu bija un ir vērts izstāstīt. Tieši vakar meitas klasē man bija jāstāsta par šo izrādi, un pēc tam skolotāja viņiem uzdeva jautājumus. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tādas izrādes vajag, meita sacīja –  kaut vai tāpēc, lai mēs vairs neizdarītu tādas kļūdas. Manuprāt, arī šībrīža politiskajā situācijā esam vienaldzīgi pret veselu grupu cilvēku, kas runā krievu valodā.

Kā jūs to domājat?

Nezināju, ka jau 1938. gadā nacistiskā Vācija bija gatavojusi veidu, kādā strādāt ar okupētajām valstīm – lai viņu pilsoņi vēršas pret ebrejiem. Tika izstrādāta vesela sistēma, kā to veicināt. Vienā no izrādes stāstiem to arī ļoti labi varēja redzēt. Proti, viņi sadzina ebrejus vietā, kur padomju vara bija nogalinājusi pretošanās kustības dalībniekus, kurus bija arestējusi posmā no 1940. līdz 1941. gadam un turpat uz vietas apšāvusi. Viņi lika ebrejiem mirušos atrakt, pēc nostāstiem — ar rokām. Visi rēzeknieši bija sadzīti to skatīties. Ja tur stāvi un to visu redzi, skaidri un gaiši saproti – ja viņiem liek ko tādu darīt, tātad viņi ir vainīgi. Plus vēl laikraksti un citi informatīvie avoti, kas par to raksta un stāsta. Ebreji bija mazākums, kurš cieta. Mūsu šībrīža ignorances gadījumā tie, kas cietīs, varam būt mēs. Mēs zinām, kāda ir mūsu kaimiņu politika. Mums blakus ir Ukrainas konflikts, kurš nav beidzies. Mēs redzam, kā tiek apspiesta demokrātija Baltkrievijā. Arī Piedņestras konflikts, kas sācies deviņdesmitajos gados, nekur nav pavirzījies. Man liekas, mūsu krievvalodīgo ignorance arī var radīt neatgriezeniskas sekas. Mēs lepojamies, ka esam valstsnācija, bet tas mūsu ignorances dēļ var beigties. Ignorējot šo cilvēku grupu, mēs radām apstākļus, kuros citi viņus var izmantot savā labā.

Kāds tad būtu mehānisms, kā mēs ar šiem cilvēkiem varam veidot attiecības?

Tas nav mākslas jautājums. Mākslinieki uzstāda diagnozes, un tad nāk tie, kas šīs diagnozes ārstē. Tie droši vien ir politiķi. Piemēram, tas, ka pagājušajā gadā mēs, trīs režisori – Vladisavs Nastavševs, Dmitrijs Petrenko un es — vienlaicīgi uztaisījām trīs izrādes bilingvāli, ir zīme tam, ka māksla ir gatava runāt par tēmu, par kuru valsts vēl nav gatava izteikties. Mēs, mākslinieki, esam uzstādījuši diagnozi tam, ka savā ziņā esam divkopienu valsts. Gribam atzīt vai nē, mēs to nevaram ignorēt. Pēdējie pētījumi par krievu valodā runājošiem jauniešiem parāda, ka tie vispār ir pazaudēti! Viņiem nav nostalģijas un aizvainojuma pret šo valsti kā viņu vecākiem, bet viņiem arī nav nekādas saskarsmes ar latvisko vidi, un viņi pazūd Tik tok, Facebook un vēl nezin kur.

Es nedomāju, ka varam izķert visus, bet viena no lietām, ko vismaz daļa no mums teātrī dara, ir runāt par viņiem svarīgām tēmām. Tas šiem cilvēkiem skaidri parāda, ka viņi nav vienaldzīgi. Tas parāda, ka mums interesē viņu problēmas, ka mēģinām viņus saprast. Un tad, iespējams, nāks kādi citi, kas to redzēs un pēc tam risinās.

Ja runājam globāli, man vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc Baltijas valstis nav izveidojušas, piemēram, kopēju kabeļtelevīziju. Šajā gadījumā jau nav jautājums tikai par to, vai mēs izveidojam kvalitatīvus ziņu raidījumus – tādi ir arī Meduza un Doždj. Man liekas, ka vēl viena lieta, kas strādā daudz efektīvāk, ir surogātkultūra jeb plaša patēriņa kultūra. Mēs redzam Holivudas filmas – tā pat bez valsts pasūtījuma strādā ļoti precīzi, definējot savas vērtības. Tieši to pašu dara visi Krievijas izklaides raidījumi. Ja mēs krievu valodā neliekam neko pretī, piemēram, nesataisām jokus par to, ka tev izaug spārni, ja nesavakcinējies, tad arī ļoti grūti panākt rezultātu.

Tieši par vakcināciju gribēju vaicāt. Rēzeknes teātris atrodas reģionā, kur vakcinācijas aptvere ir viszemākā. Tas arī saistīts ar to pašu krievvalodīgo jautājumu?

Mūsu teātrī šobrīd pilnīgi visi ir vakcinējušies vai pārslimojuši un ir ar derīgu sertifikātu. Un arī ar apziņu – kad tuvosies sertifikāta termiņa beigu laiks, tad ies un vakcinēsies. Bet jautājums par potēm, manuprāt, arī ir līdz galam īsti nesaprotams. Arī latviski diezgan grūti saprast, kā notiek komunikācija. Tā ir haotiska no viena gala līdz otram. Viens no sakarīgākajiem, kurš skaidro un runā par lietām, neko neizskaistinot, ir infektologs Uga Dumpis. Savukārt «lielā» komunikācija, manuprāt, ir pilnīgs dizāsters. Esmu viens no tiem, kurš nesaprot, kāpēc to visu vada viena konkrēta kundzīte (Eva Juhņēviča – red.), jo uzskatu, ka arī Dziesmu svētki bija liela izgāšanās. Nevar šāda veida pasākumus vadīt kā uzņēmumu, tiem ir pilnīgi cita struktūra, attieksme. Un arī cilvēciskā iejūtība nepieciešama. Šai gadījumā Juhņēvičai nav nekā no tā, tā ir totāla arogance.

Kas bija šķērsām Dziesmusvētkos?

Biju uz vienu no pirmajām Dziesmusvētku sapulcēm, kuru viņa vadīja ar totālu aroganci. Pilnīgu neizpratni par procesu, par to, kādā veidā funkcionē visi mazie kolektīvi, kādas tās ir izmaksas mazajām pašvaldībām un ko tas vispār cilvēkiem nozīmē. Ja skatāmies no biznesa viedokļa un kāda liela komercfestivāla uzstādījuma, tā bija ļoti precīza stratēģija. Bet, ja tāda stratēģija tiek izmantota Dziesmusvētkos, tie pazaudē savu būtību un jēgu.

Atgriežoties pie vakcinācijas, vai redzat kādu iespēju uzrunāt cilvēkus Latgales pusē, kuri vēl nav vakcinējušies?

Man liekas, būtu diezgan interesanti papētīt attieksmi pret Sputņik. Kā krievvalodīgo draugi, radi un paziņas brauc no Krievijas un meklē iespēju potēties ar šejienes potēm, nevis Sputņik.

Man liekas, ka lielākais nepotēšanās iemesls joprojām ir protests pret pastāvošo varu, kura līdz šim dažādos veidos ir ignorējusi cilvēku vajadzības, nav spējusi izskaidrot savas rīcības. Daļai krievvalodīgo cilvēku tas ir tāds klusais protests. Tikai viņi nesaprot, ka šādā veidā nodara pāri sev vai tuvajiem.

Šodien dzirdēju stāstu par mākslīgo intelektu, kurš izrēķinājis – pirms 30 gadiem, samazinot finansējumu vai pietiekamā apjomā nepiešķirot to izglītībai, mēs izlēmām pilnīgi nepareizi. Un šis lielā mērā ir izglītības jautājums, jo mūsu neticība zinātnei un ticība dažādiem mītiskiem tēliem ieguvusi neticamus apmērus.

Jā, daži ir pārliecināti, ka iešana ar Lielvārdes jostu ap ozolu pasargās no vīrusa.

Es arī to daru, tā ir tradīciju kopšana. Tā ir daļa no mums. Bet tas nepalīdz pret vīrusu! Sākumā, kad cilvēki runāja par ticēšanu un neticēšanu, biju diezgan skarbs. Teicu, ka tam ir domātas reliģijas. Likumi un zināšanas ir daudz nopietnāk uztverami nekā ticība. Jā, mēs jau esam predestinēti ticēt, tas ir viens no veidiem, kas palīdz izdzīvot šinī pasaulē, bet ir jāspēj saskatīt robežas, kur jābeidzas ticēšanai, un jāskatās faktos, skaitļos un arī likumos. Un, ja tos neievēro, tad ir jāapzinās sekas. Kā es regulāri apzinos, saņemot kvīti par ātruma pārsniegšanu.

Diemžēl ne par visām rīcībām izsniedz kvītis.  

Šī brīža situācijā tās izsniedz mūsu radiniekiem, saucas «miršanas apliecība».  Atgriežoties pie iespējas uzrunāt cilvēkus… Man liekas pilnīgs absurds, ka visas vietvaras, kas vislabāk sasniegtu cilvēkus, ir klusējušas. Droši vien izvēloties nebojāt savas politiskās karjeras, ļaujot tiem tur Rīgā visus sūdus sasmelt. Bet Olgas tanti vai Ilgas tanti viensētā vislabāk var aizsniegt vietējā vara.

Tas ir jautājums par atbildības uzņemšanos. Vietvalži ir gatavi uzņemties bonusiņus, ko viņiem dod atrašanās pie varas, bet nav gatavi uzņemties atbildību par sekām un pavisam nopietniem jautājumiem.

Jūs tiekat uzskatīts par vienu no pirmajiem savas paaudzes progresīvajiem režisoriem.  Par vienu no pirmajiem, kas sācis runāt par ne pārāk vieglām, vienkāršām tēmām. Kas jūs mudinājis kļūt par tādu reformistu?

Tas ir pārspīlēti. Bet kaut kāds pamats jau, iespējams, šādām runām ir. Viens no iemesliem – es taisu tikai to, kas mani interesē. Divreiz dzīvē esmu mēģinājis taisīt to, ko piedāvā, un tur nekas nav sanācis. Viens bija Karlsons Nacionālajā teātrī, otrs – Vampilova anekdotes. Toreiz runa bija par to, ka jāuztaisa kaut kas smieklīgs un jauks, bet es laikam nemāku taisīt smieklīgi un jauki.

Otrs iemesls… Valmieras festivālā taisīšu izrādi par 90. gadiem, patiesībā droši vien par sevi. Mēs, kas dzīvojām Ogrē, bijām diezgan traka kompānija. Daudz cilvēku – gan pazīstami, gan mazāk pazīstami -, tolaik aizgāja bojā. Un man liekas, ka rakšanās jautājumos, uz kuriem neredzu atbildi, ir paliekas no laika, kad dzīvojām uz diezgan lielas adrenalīna bāzes.

Treškārt, es neredzu tēmu, kas būtu pa īstam neērta, lai par to nerunātu. Man liekas, jautājums ir tikai par to, kādā veidā tu runā. Atceros, kad rīkojām pirmo Nomadi festivālu Liepājā, vienlaicīgi taisījām darbnīcu, kas saucās Tabu tēmas bērnu un jauniešu teātrī. Lielākais pārsteigums bija tas, ka gandrīz katrs no tur esošiem Latvijas režisoriem – daži tagad ir slaveni – nosauca dažādas tēmas, par kurām nedrīkst runāt ar bērniem. Par vecāku nāvi, par pedofiliju, par krievu, latviešu nacionālajām lietām. Es pārspīlēju, bet, kad to visu salika kopā, tad runāt varēja vienīgi par puķītēm. Nu kā tu vari izstāstīt bērnam, kā izsargāties no pedofila, ja par to ar viņu nerunā?! Toreiz sapratu, ka man nebūs tēmu, par kurām nevaru runāt. Mēs taču jau 30 gadus dzīvojam demokrātiskā iekārtā.

Un joprojām par daudz ko nerunājam.

Mēs varētu salīdzināties ar Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara jaunā paaudze paprasīja saviem vecākiem – kur tu biji tajā laikā, kad Hitlers bija pie varas. Tas ļoti izmainīja viņu savstarpējās attiecības un domāšanu.

Es gribētu uztaisīt dokumentālu izrādi par maniem vienaudžiem, kuru vecāki bija vai joprojām ir čekas sarakstos. Par to, vai viņi ir par šo tēmu runājuši ar saviem vecākiem. Tas arī ir svarīgs temats, kuram mums jāiziet cauri, kamēr šie cilvēki vēl ir dzīvi, lai mēs patiešām līdz galam saprastu viņu rīcības. Mums ir vismaz divi piemēri, ka ar čeku varēja nesadarboties. Režisora Rolanda Kalniņa kartiņā skaidri un gaiši rakstīts – atteicies sadarboties, izslēgts no kartotēkas. Otrs ir Roberts Gobziņš, kuram, – es pārfrāzēšu -, bija ierakstīts: runā muļķības, izslēgts no kartotēkas.

Jūsu ģimenes pagātne ir tīra?

Lai varētu strādāt bankā, to vadīt, mans tēvs bija komunistiskajā partijā. Zinu, ka viņš brauca savulaik izsūtītajam vectēvam prasīt atļauju iestāties partijā. Tēvs tika uzaicināts uz pārrunām, un viņam bija iedota ceļazīme braucienam pa Vidusjūru ar kuģi. Pārrunās tēvam norādīja, ka viņš varētu pieskatīt visus braucējus… Atceros, tētis stāstīja, ka sajūta ir tāda… Nekāda. Jo tu nezini, kādas ir tavas iespējas, īpaši, ja tavs tēvs bijis izsūtīts. Viņu izglāba tas, ka kabinetā ienāca vēl viens darbinieks, kurš izrādījās mūsu kaimiņš. Tētis neaizbrauca ceļojumā, tālākais, kur viņš pēc tam tika, bija Ungārija. Pēc tam viņu vairs nekad neviens nav traucējis.

Pieminējāt, ka vectēvs bija izsūtīts.

Jā. Savukārt mans otrs vecaistēvs Āboliņš Antons ir pats pirmais PSRS čempions – 1941. gadā viņš uzvarēja tautas spartakiādē Maskavā kā grieķu romiešu cīņas cīkstonis. Viņš netika iesaukts nevienā  – ne padomju, ne vācu – armijā, tāpēc viņam ir medaļu komplekti arī no okupācijas laika. Lai neiesauktu, viņš šmugulējās ar papīriem. Dienasgrāmatā vienā vietā viņš raksta – esot papīri, ka pārlauzts mugurkauls, otrā, ka mainījis sev gadus. Vāciešiem viņš obligāti bija jāiesauc, jo vectēvs bija instruktors Latvijas armijā. Tiesa, par kaut kādām rupjībām no turienes izsviests. Viņa brālis karoja leģionā, tika izvests uz Sibīriju, nometnes sacelšanās laikā bēga, tika pāri Urāliem, bet tika nošauts. Taču viss iepriekšminētais nekādā veidā nav ietekmējis mūsu ģimeni. Vienīgi vecaistēvs oficiāli neapprecēja vecomāti – lai nebūtu vienādi uzvārdi. Droši vien paveicās.

Mūsu mājās diezgan daudz par to visu runāja, baigi neslēpās. Pie vectēva nāca brāļa kolēģi no Latvijas armijas, virsnieki. Viņi sēdēja, runājās, piedzērās un dziedāja visādas dziesmas. Bet tēvs klausījās Amerikas Balsi. Reiz mums bija sanākuši ciemiņi. Viens ieraugot veco radioaparātu, iesaucās – te taču var atrast Amerikas Balsi. Tētis izbrīnīts – tiešām?! Bet es, tāds pavisam maziņš, saku – tēt, tu taču katru vakaru klausies… Pēc tam mani pamācīja, kādās kompānijās drīkst tādas lietas runāt.

Ja runa ir par mani – aptuveni 1988. gadā skolā bija jāmācās priekšmets Tiesību pamati. Bija jāmācās PSRS konstitūcija, bet es nebiju izmācījies. Piecēlos kājās un pateicu, ka okupantu konstitūciju nemācīšos. Turpmāk man vairs nebija jāapmeklē stundas, kuras pasniedza pilsētas galvenais prokurors. Maija beigās man ielika sekmīgu atzīmi, bet tētim gan bija pārrunas.

Mana paaudze ir pieredzējusi Padomju Savienību un tagad pieredz šo iekārtu, un skaidrs – neviena no tām nav pilnīga. Tāpēc mums ir tāds viegls nihilisms pret visu. Neviena no šīm sistēmām nav pilnīga, katrā no tām ir kādi robi. Protams, ja jāizvēlas, es izvēlos to, kas ir šobrīd. Taču, kā teica kāda režisore – demokrātija ir visnetipiskākais process dabā, tāpēc tā visu laiku jākopj. Tā kā mazdārziņš – ja to aizlaidīsi, saaugs tādas nezāles, ka nekas neizaugs. Dabā ir dabiski kādu pakļaut, uzvar spēcīgākais. Tas vien pierāda, ka demokrātija ir nedabiska.

Bet vai nav tā, ka demokrātijā tomēr esam tādās kā kastītēs sadalīti? Jāatbilst meinstrīmam, ja ne, tu neiederies.

Mēs visi gribam būt unikāli. Bet vienlaicīgi baidāmies būt citādāki. Taču tu nevari būt unikāls, ja neesi citādāks. Piemēram, mākslā visi palikuši tikpat bailīgi kā līdz šim. Bet citās jomās… Daudzi no paaudzes, kas jaunāka par mani, ieguvuši izglītību rietumos un viņiem ir mazliet cits priekšstats par lietām. Līdz ar to es daudz ko varu mācīties no tiem, kas jaunāki par mani. Viņiem ir daudz plašāks skatījums uz daudziem jautājumiem.

Kāpēc sakāt – mākslā visi ir bailīgi?

Nu, vienīgie skandāli ir nevis par to, kādas izrādes taisa Vlads, bet kā viņš to dara. Nav bijis neviena, kurš, protestējot pret kaut ko, Brīvības pieminekļa priekšā pienaglotu savus sēkliniekus. Pēdējais, kurš dedzinājās, bija ebrejs, kurš tagad dzīvo Izraēlā un kuram ir deviņdesmit gadi. Mēs visās savās izpausmēs esam šausmīgi pieklājīgi, tikai internetā varam parunāt rupjības.

Mēs daudzas lietas esam iemācījušies, nevis tās mums normālā veidā jau bijušas blakus, kā tas ir jaunākajai paaudzei. Es jau varu būt, cik tolerants gribu, bet tad, kad mani autobusā kāds pagrūž un kaut ko pasaka krieviski, pirmā doma – Pleskavas šoseja ir noasfaltēta. Tas ir darbs – mainīt lietas, pieņēmumus, kurus esi apguvis bērnībā. Darbs visa atlikušā mūža garumā. Es jau arī, pirmoreiz satiekot homoseksuālus cilvēkus, nezināju, ko darīt. Esam auguši sabiedrībā, kurā citādais tiek pasniegts kā kaut kas slikts, līdz ar to mums no tā ir bail.

Jums arī ir bail, kad jūs runājat par ebrejiem, par krieviem, par homoseksuālismu?

Man liekas, ka nē. Pat ja runāju par neērtām tēmām, apzināti nemēģinu aizskart pretējo pusi. Drīzāk mēģinu izstāstīt pretējās puses stāstu. Piemēram – es jau netaisu izrādi par to, cik stulbi ir homofobi. Es taisu izrādi par to, cik ļoti maz mēs atšķiramies no homoseksuāliem cilvēkiem. Vai, ja taisu izrādi par ebrejiem, es nerādu, kādi cūkas ir antisemīti. Es taisu izrādi par to, kur ir mūsu līdzības. Krista ieguldīja nenormālu darbu dramaturģijā, veidojot saskari ne tikai ar ebreju pasauli, bet arī ar to, kas notiek Latvijas un, iespējams, arī pasaules kontekstā. Līdz ar to mēģinot parādīt līdzības – cik mēs, latviešu tauta, esam līdzīgi tai tautai, tikai neesam dzenāti no vienas valsts uz otru vai vēl kādā veidā pazemoti. Man gandrīz nekad nav bijis mērķis aizskart tos, kas domā citādāk.

Liekas, vienīgā izrāde, kurā tiešā veidā vērsos pret kādu, bija vienīgā Daugavas izrāde (2013. gada iestudējums Valmieras teātri, kas pēc pirmās izrādes tika noņemts no repertuāra, skaidrojot ar radošu neveiksmi — red.). Nerunāsim par to, kas un kāpēc notika, bet skaistākais bija tas, ka apvainojušies bija pilnīgi visi. Vienlaikus gandrīz no visām grupām teica  – ā, tu par tiem esi taisījis. Līdz ar to saproti, ka patiesībā pilnīgi visi savā ziņā ir līdzvainīgi un vienlaikus grib novelt vainu no sevis uz citu.

Sacījāt – ar atsevišķām izrādēm esat izgāzies. Kā tas ir izgāzties?

Man liekas, ka tas ir ļoti labs process. Katras izrādes pēdējās divas nedēļas ir zem nosaukuma – nekad vairs netaisīšu teātri. Bet tu nevari attīstīties, ja nekļūdies. Taču mūsu situācijā kļūdīties nav atļauts. Kaut vai finansiālā ziņā. Viena izrāde Dailes teātra lielajā zālē izmaksā no 60 000 līdz 100 000. Ja izrāde izgāžas, viņi šo naudu pazaudē. Tas pats attiecas uz režisoriem – tu esi atbildīgs par to, lai nebūtu zaudējumu. Te nonākam pie situācijas – lai nekļūdītos, mēs «nospēlējam» aktierus tajā, kas viņiem vislabāk sanāk. Kā teica viens draugs aktieris – galvenais, neparādīt režisoram, ka tu māki vēl kaut ko (smejas). Jo tad to arī nospēlēs līdz pēdējam. Līdz ar to izvēlamies aktierus atbilstoši tam, kas ir uzrakstīts lugā, neveidojot viņiem nekādas grūtības. Šai ziņā bija ļoti forši strādāt pie ebrejiem ar Jēkabu Nīmani. Viņš uzreiz pateica – uzrakstīšu katram aktierim ko tādu, ko viņš nevar izdarīt. Mums gāja visādi, brīžiem bija spalvas pa gaisu, bet beigās viss sanāca. Šo izmainīja nevalstiskie teātri, jo tur šis spiediens nav tik liels. Trīs spēcīgie – Ģertrūdes ielas teātris, Kvadrifrons un Dirty Deal teatro — patiesībā šobrīd nosaka, kādā virzienā iet Latvijas teātris. Nevis lielie teātri.  Kamēr lielie kuģi pagriežas citā virzienā, mazie velkonīši jau aizskrējuši pa priekšu.

Attiecībā uz izgāšanos – ko jūs darāt, kad ir pilnīgās auzās?  

Viens  – spēt atzīt, ka tā ir tava atbildība un saprast, kāpēc tā noticis. Kādu laiku domā, pārdzīvo analizē, ko vajadzēja savādāk, kuram vajadzēja pateikt uz redzēšanos, vai kuram pateikt – saņemies. Bet lielos vilcienos – tas taču nekas nav. Jā, uztaisot sliktu izrādi, mēs izniekojam citu cilvēku laiku. No otras puses – mēs taču neesam ārsti. Mūsu kļūdas nav nāvējošas. Nevaru iepriecināt – es nekad tamdēļ neesmu piedzēries (smejas).

Un kā ir strādāt kopā ar dzīvesbiedri?

Ļoti grūti. Sevišķi, ja viņa ir gudrāka nekā tu pats. Tomēr ik pa laikam mēs to darām. Kad taisu izrādi, tā ir vienīgā vieta, kur es gribu būt centrā. Bet, ja tavs partneris, šai gadījumā arī dzīvesbiedrs, ir gudrāks, ir grūti būt centrā. Krista ir analītiski domājoša, ļoti strukturēta. Es esmu pilnīgi pretējs. Kopš pirmā kursa esmu atteicies no strukturētās domāšanas iestudēšanas procesā. Bet, ja neesi strukturēts, brīdī, kad sastopas divas atšķirīgas pieejas, ir grūti argumentēt un vienmēr paliec mazliet zaudētājos. To ir grūti pēc tam neaiznest mājās. Patiesībā jau nepastāv tāda iespēja – neaiznest mājās. Jo tad, kad strādā kopā, to dari arī mājās. Bijušas reizes, kad es apvainojies eju gulēt blakus istabā. Jo neesmu gana talantīgs un man viss riebjas (smejas). Tomēr daļa no darbiem, kas mums tapuši, ir gana interesanti – jo izdevies apvienot mūsu atšķirības.

Domāju, Krista ir arī daudz drosmīgāka nekā es. Es ļoti bieži necīnos. Māku kauties, bet, kļūstot vecāks, saprotu – es vairs neuzvarēšu. Man liekas – ir jāvar sarunāt. Ja tas nav iespējams, es vienkārši eju projām. Nu labi, kad sākās Ukrainas ārprāts, mums mājās bija divas kannas benzīna, lai vajadzības gadījumā varētu aizbraukt. Bet man bija pilnīgi skaidrs – ja vajadzēs šaut, es atgriezīšos un kaut vai iešu pirmajā rindā par gaļu, jo neko nesaprotu no armijas.

Bet ikdienas konfliktsituācijās man liekas bezjēdzīgi tērēt laiku, strīdoties ar lielākoties muļķiem. Jo tie, kas ir gudri un pretējā pusē, tāpat nemainīs savas domas. Vienīgais, par ko jūs varat vienoties, ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.

Sarunā pieminējāt meitu. Kādas vērtības cenšaties ieaudzināt viņā?

Kad ar Kristu iepazināmies, viņai no pirmās laulības bija divi pusaudži, līdz ar to jau reizi dzīvē esmu izgājis cauri pusaudzībai. Man liekas, ka mums gāja ļoti jauki, bet to gan laikam vajadzētu paprasīt viņiem (smejas). Viņi mācījās, varētu teikt, elitārā skolā – Jūrmalas Alternatīvajā skolā, kas viņus ir izveidojusi par brīviem, reāli domājošiem un savus lēmumus pieņemošiem cilvēkiem.

Tāpēc arī jaunākajai meitai Marei izvēlējāmies Cēsu Jauno sākumskolu – mūsu vērtības sakrīt ar skolas vērtībām. Centrālais uzstādījums ir par to, ka nevis bērnam svarīgi iemācīties zināšanas, bet iemācīties mācīties. Skola apzināti nevienu bērnu negatavo nekādām sacensībām, olimpiādēm. Ja bērns vēlas, tad ar viņu papildus var strādāt, bet nav uzstādījuma, ka viņam šādā veidā jābūt izcilam. Nenoliedzu, ka virknei cilvēku ir svarīgi sasniegt savus mērķus, un viņiem arī jāpalīdz tos sasniegt. Bet centrālais uzstādījums tomēr ir uz spēju sadarboties, spēju strādāt komandā. Tas arī ir galvenais, ko mēģinām mazajam bērnam, kuram jau ir 12 gadu, iemācīt.

Meitai, protams, jācieš no tā, ka regulāri jāiet uz tēta vai mammas izrādēm. Pirms kāda laika viņa pateica – es uz tām pieaugušo izrādēm vairs neiešu, bet tomēr iet. Mēs, piemēram, regulāri kopā skatāmies kino – dažādu, arī ļoti nopietnu kino, un tad runājamies, ko un kā esam redzējuši. Pandēmijas laikā šis paradums ir zudis, bet līdz pagājušajai ziemai mums bija savs rituāls – kad pārnācu mājās, rāpos pie meitas gultā, un desmit minūtes sarunājāmies. Reizēm pļāpājām muļķības, citreiz runājām par to, kas noticis pa dienu. Stāstīju savu pieredzi par to, cik grūti šodien gājis ar aktieriem, kā viņi mani neklausīja, vai kā man bija jāiet pie direktora un ar viņu jārunā. Uzticot to, kas man ir grūti un sāpīgi vai priecīgi un jautri, ļāvu izprast, ka iespējams dalīties ar citiem cilvēkiem savās emocijās.

Mārtiņ, faktiski neesat redzēts bez bārdas. Cik ilgi tā audzēta un cik ilgi būs?

Bārda man ir no 18 gadu vecuma, tikai vienu reizi esmu to nodzinis. Viegli kopjama – izmazgā un viss. Domāju, tam ir kāds sakars ar manu vectēvu cīkstoni – cik viņu atceros, arī viņam bija milzīga, gara bārda. Droši vien tā ir neapzināta līdzināšanās. Man vairākas reizes prasījuši, vai man ir elki. Jā, vecaistēvs ar neatlaidību un tēvs ar godīgumu. Un vecmammas un mamma ar nebeidzamām rūpēm par mums visiem.

Kādam jābūt tēvam, lai gribētos viņam līdzināties?

Nekad neesmu dzirdējis savu tēvu melojam. Nekad, nekādos apstākļos. Viņš reizēm noklusēja vai nepateica, bet melot – nekad. Nekad nav bijušas šaubas, ka viņa teiktais, sakritīs ar to, ko dara. Tēvā bija liela cilvēcība, spēja saprast cilvēkus. Lielākais, ko iemācījos no viņa – pajokot gandrīz par katru lietu, ar ko sastopies ceļā.

Nesen tēti zaudējāt.

Viņš nomira pagājušā gada sākumā ar insultu. Vēl joprojām pēc labas basketbola spēles esmu gatavs viņam zvanīt – apskaties, kā mūsēji nospēlēja. Tētim ļoti patika basketbols. Neticu nekādai dzīvei «pēc tam», tāpēc līdz ar tēta aiziešanu beidzies diezgan liels pieredzes un mīlestības posms. Vienai Lorijas Andersones dziesmai ir foršs teksts. Kādreiz visa pasaule bija ūdens, un virs tās lidinājās putniņi. Vienam putniņam nomira vecaistēvs. Tā kā visur bija ūdens, viņu nebija, kur apglabāt. Tāpēc šis putniņš atvēra savu galvu, un ielika vecotēvu savā galvā. Kamēr viņš būs tavās atmiņās, tikmēr viņš pastāvēs.

Komentāri (4)

AinarsTreijs 30.11.2021. 16.43

“”Makslinieki uzstāda diagnozi sabiedrība””
Makslinieki nevar uzstādīt neitralu un objektīvu diagnozi,jo katram māksliniekam ir savi politiskie uzskati.Skunstnieku publikai galvenokārt kreisi ievirzīti
Par jūdiem (nu nepatīk man pēc 1940 gada LR ievazātais vārds “”ēbreji).Jūdu slepkavotāji neapšaubāmi bija neģēļi.Bet objektīvā vēsturiskā patiesība būtu,ja atcerētos jūdu (un arī latviešu) asinsdarbus Pilsoņu kara laikā (un arī pēc tam….Mēs tā kaunīgi aizmirstam par tiem latviešu strēlniekiem,kuru rokas bija līdz elkoņiem asinīs.
P.S.Kā tur bija ar Smiļgi,kurš dienēja Arhangeļskas čekā.Šāva cilvēkus,vai nešāva ? derētu papētīt šo viņa dzīves lappusi.Kau kā mīlīgi padomju vara pret viņu izturējās…

+1
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > AinarsTreijs 30.11.2021. 18.59

    Piekrītu, ka ir ļoti neprecīzs apgalvojums par māksliniekiem, kuri uzstāda diagnozes.
    Jo viena lieta ir mākslinieku politiskā angažētība, bet cita lieta – talanta trūkums,

    Lūk, filma Tēvs nakts. Manuprāt, ja skatītājs stāstu par Žani Lipki nezin jau iepriekš, to filmu nevar saprast.
    Tikko tv ziņās uzstājās Iļja Ļenskis. Lūk, viņa darbu es vērtēju visaugstāk. Manuprāt, viņa vadītais muzejs dod miljons reižu lielāku ieguldījumu sabiedrības izglītošanā nekā …nu jā – neizprotama māksla.
    Tāpat man ļoti patika atjaunotā singoga – muzejs Ludzā un domāju , ka tai ir milzu nozīme kopienu savstarpējās sapratnes veidošanā un vēstures izzinšanā .
    Treija kungam es gribētu tomēr aizrādīt, ka diez vai ir pareizi tagad sākt mētāties ar apgalvojumiem, kura nācija lielāki slepkavas. Drīzāk tomēr pieturēties pie vēstures faktiem. Nevajag jaukt latviešu čekistus ar latviešu strēlniekiem pat ,ja tie latviešu čekisti sāka savu karjeru Krievijā kā strēlnieki.

    Nojaušu, ka sabiedrībā tas neaizgāja, bet pie manis līdz kaula smadzenēm – Aivara K lavja Piesmietais karavīrs. Priekš manis tā ir un paliek ģeniāla daiļliteratūra.

    Starp citu, neba nu smiļģis vien no Krievijas Latvijā atgriezās ar bagatību ( vai bez), bet biogrāfijas daļu atstājot Krievijas asiņaino ciņu laukos.

    Piemēram, šī S.Radzobes grāmata„Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks: dokumentāla hronika ar komentāriem. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017.

    Un vēl – vienā no pēdējām Spēlmaņu naktīm bija tā, ka bērnu un jauniešu žūrija SN balvai izvēlējās citu, daudz daudz apolitiskāku un jauniešu biksītēs un seksualitātē nelienošu izrādim nekā SN žūrija. Proti, balva tika iedota K. Burānes izrādei par jauniešu seksu alo pašnoteikšanos, kamēr jauniešiem patika izrāde par vispārcilvēciskām tēmām.

    Par kādu sabiedrības toleranci var būt runa, ja taspats IR publicēja pirmajā lapā Inagas Gailes apvainojumus Baznīcu institūcijai Latvijā, visiem kristiešiem, kamēr LGTB kopienas likumpārkāpumus vācot svarīgus datus par bērniem un pusaudžiem noklusē.

    .

    0
    0
    Atbildēt

    0

AinarsTreijs 01.12.2021. 06.29

Sskaislei
Zinātnieki esot konstatējuši,ka katrā nācija ir ap 10 % ar psihopātisku ievirzi.Juku laikos šie cilvēki kļūst īpasi aktīvi,un daļa no viņiem ir gatava pastrādāt jebkurus noziegumus.Kā piemēru varu atgādināt 80 -tajos gados kluso un jauko Dienvidslāviju.
V.Visockis “”Нет средь нас осбо буйных,вот и нету вожаков””
Par Lipki.Katra vara rada savus mītus,un nedaudz pārraksta vēsturi.Nu neticu,ka Latvijas Republikas grāvējs (vairrakkārt sodīts kontrabandists)bez sava labuma veica šādu ļoooti riskantu pasākumu.Saprotu,ka izsaku nepopulāru ,nepolitkorektu viedokli,bet ar šo stāstu kaut kas nav kārtībāPar izglābtajām dzīvībām-paldies.

0
0
Atbildēt

0

not mii 30.11.2021. 19.32

mākslinieki uzstāda diagnozes? – a kad noņēma Daugavu – kāda tad bija diagnoze? = – Dienas Elertes tekstiņus varat neatgādināt. , viņi noņēma arī Noskova Nezinīti. – vienkārši pretīgi ,varēja apvemties pat nesagaidot Orvelu.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu