Ilustratīvs attēls
32,5% – tik būtisku enerģijas patēriņa samazinājumu līdz 2030. gadam noteikusi Eiropas Savienība (ES), uzsverot, ka tieši energoefektivitātes paaugstināšana ir ceļš ne vien uz ilgtspējīgu un drošu energoapgādi un emisiju samazināšanu, bet arī uz ES konkurētspējas paaugstināšanu. Kā Latvijai veicas ar energoefektivitātes mērķu sasniegšanu? Te varam vilkt ciešas paralēlas ar Covid pandēmiju – mērķis mums ir, bet nevedas ar tā sasniegšanu. Ko darīt, lai veicinātu enerģijas taupīšanu?
Pirms trim gadiem pēc Ekonomikas ministrijas ierosinājuma valsts pētījumu programmas Enerģētika projektā Energoefektivitātes rīcībpolitikas novērtējums un analīze (Nr. VPP-EM-EE-2018/1-0004) Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā (VASSI) sākām analizēt, cik efektīva ir energoefektivitātes politika – kā mājsaimniecības, rūpniecības, komercpakalpojumu un publiskajā sektorā tiek sasniegti noteiktie mērķi un kas būtu jādara citādi, lai rezultāts būtu labāks.
Izvērtēt efektivitāti
VASSI zinātnieku izpēte liecina, ka atsevišķi rīcībpolitikas pasākumi ir devušas efektu, tomēr ir arī tādi, kas ir izgāzušies. Piemēram, efektu dod Energoefektivitātes pienākuma shēma, kas uzliek pienākumu enerģijas ražotājiem un piegādātājiem panākt gala patēriņa samazinājumu, bet tas lielā mērā saistīts ar bargām soda sankcijām par neizpildi. Pētījums liecina, ka uzņēmumi meklē radošus risinājumus, kā izpildīt obligāto pienākumu, un redz ieguvumus sev no šī pasākuma, tomēr politikas veidotājiem būtu papildu “pātagai” jāpiedāvā arī “burkāns”. Savukārt efektīvs nav izrādījies pienākums pašvaldībām izstrādāt energoplānus. Uzliekot pienākumu, politikas veidotāji nenoteica ne sodu par neizpildi, ne ietaupījuma mērķi, kā rezultātā daļa pašvaldību vispār neizstrādāja energopārvaldības sistēmas vai izstrādāja tās novēloti, vēl citas kavējas ar izstrādāto plānu īstenošanu. Progresīvākās pašvaldības, kas redz ieguvumus vai arī apzinās, ka agrāk vai vēlāk tas būs neizbēgami jādara un labākā situācijā atradīsies tie, kas rīkosies ātrāk, virzās uz priekšu. Tikmēr, piemēram, lielākajam enerģijas patērētājam – Rīgai – nav energopārvaldības sistēmas. Rezultātā summārais ieguvums no mazākām pašvaldībām, kas pienākumu izpildījušas, ir neliels. Faktiski – ja Rīga neievieš energoplānu, shēma ir izgāzusies. Velkot paralēles ar Covid – būs grūti panākt ievērojamus uzlabojumus, kamēr būtiski nepalielināsies vakcinācijas aptvere senioru grupā.
Liels energoresursu patērētājs ir rūpniecības sektors – tas rada aptuveni piekto daļu Latvijas kopējā energopatēriņa. Lielajiem uzņēmumiem un lielajiem elektroenerģijas patērētājiem tika uzdots ieviest sertificētu energopārvaldības sistēmu vai regulāri veikt energoauditu, kā arī ieviest trīs energoaudita ziņojumā ieteiktos energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus ar vislielāko novērtēto enerģijas ietaupījumu vai ekonomisko atdevi. Ieviešot šo pienākumu, ir noteiktas soda sankcijas, bet trūkst obligātā ietaupījuma mērķa un atbalsta, kas rada negatīvu priekšstatu un pretestību no uzņēmēju puses. Lai gan, ietaupot energoresursus, uzņēmumi samazina preču un pakalpojumu pašizmaksu, tā palielinot savu konkurētspēju, spiediena izdarīšana rada pretestību. Un kas notiek, kad tiek izdarīts spiediens? To mēs uzskatāmi redzam Covid vakcinācijas kontekstā – cilvēki meklē veidus, kā to apiet, neiedziļinoties būtībā, ka vakcinācija ir risinājums saslimšanas un mirstības samazināšanai. Izpēte rāda, ka nereti uzņēmumi formāli izpilda prasības, ievieš lētākos un mazākos uzlabojumus, piemēram, nomaina apgaismojumu. Tas, protams, dod nelielu artavu energoefektivitātes uzlabošanai, bet ar to ir daudz par maz.
Ceļu uz energoefektivitāti rūpniecības sektorā sarežģī arī augsti kvalificētu energoauditoru trūkums. Brīdī, kad valsts uzlika pienākumus uzņēmumiem veikt energoauditus, strauji pieauga pieprasījums pēc auditoriem, bet tirgū piedāvājums bija neliels. Kā mēdz šādās situācijās notikt, ekspertīzi uzņēmās cilvēki, kuru kompetence un zināšanas nebija pietiekamas augstvērtīgu auditu veikšanai, visu iespējamo energoefektivitātes pasākumu identificēšanai un to ietekmes novērtēšanai.
Enerģētikas sektorā ļoti liela loma ir cilvēkiem – viņu ieinteresētībai, kompetencei, zināšanām. Šobrīd vērojam, ka situācija pakāpeniski uzlabojas, uzņēmumu vadītāji un enerģētiķi apzinās energoefektivitātes nozīmi ne vien klimata mērķu sasniegšanā, bet arī uzņēmumu veiksmīgākā darbībā. Iespējams, domāšanas maiņu ietekmē arī pieaugošās energoresursu cenas, kas motivē meklēt izmaksu samazināšanas iespējas. Izmaiņu panākšanai nepieciešama inerce un laiks. Problēma, jau atkal velkot paralēlas ar Covid, ir tā, ka laika mums trūkst.
Vēl lielāks energopatēriņš ir mājokļu sektorā, tāpēc arī tam ir ievērojams potenciāls kopējo energoefektivitātes mērķu sasniegšanā. Bet – arī tajā nevedas tā, kā varētu vēlēties. Iemesls ir nauda. Proti, finansējums ēku siltināšanai Latvijā ieplūst kampaņveidīgi – kad ir pieejami ES fondu līdzekļi, naudas ir daudz, kad tie apsīkst, nav arī līdzekļu siltināšanas turpināšanai. Šī nekonsekvence ietekmē būvniecības sektoru, kur, naudai parādoties, strauji jāpiesaista darba spēks, bet, naudai beidzoties, ir grūti nodrošināt cilvēkiem darbu. Tas negatīvi ietekmē darbu izmaksas un kvalitāti. Gadījumos, kad būvdarbu kvalitāte ir neatbilstoša, ir grūti sasniegt solīto energoefektivitāti. Iedomājieties situāciju – dzīvokļu īpašnieki ir vienojušies par ēkas siltināšanu, paņēmuši kredītu uz 20 gadiem, bet solītā ietaupījuma nav. Vai viņi ir mierā ar situāciju? Vai viņi “tur sveci zem pūra”? Nē. Viņi, līdzīgi kā cilvēki, kuriem pēc vakcīnu pret Covid saņemšanas bijušas blaknes, dalās savā negatīvajā pieredzē, kas rada bažas un attur no rīcības citus, īpaši tos, kuri ir svārstīgi savās izvēlēs.
Iedzīvotāju pārliecināšana ir nopietna problēma ēku energoefektivitātes pasākumu īstenošanā. Valsts var pasākumiem piešķirt finansējumu un var rīkot informatīvas kampaņas par naudas pieejamību, bet ar to nepietiek. Lai dzīvokļu īpašnieki, kuri savstarpēji nesarunājas un viens otru nepazīst, vienotos par kredītsaistību uzņemšanos uz ilgu laika periodu, ir nepieciešams aktīvs cilvēks, kuram pārējie uzticas. Aiz katras nosiltinātas mājas ir aktīvs un ieinteresēts mājas vecākais. Valsts politikai būtu jābūt orientētai uz šiem iekšējiem cilvēkiem. Un arī šeit ir saskatāmas lielas līdzības ar Covid – mēs redzam, ka politika “no augšas” nestrādā, tāpēc ir nepieciešami viedokļi līderi “perifērijās” jeb cilvēki, kuri ir līdzās, tuvu.
Modelis pamatotu lēmumu pieņemšanai
Kā turpmāk izvēlēties rīcībpolitikas pasākumus, lai tie nestu augļus? RTU VASSI zinātnieki, ņemot vērā pētījumā gūto informāciju un secinājumus, ir izveidojuši unikālu sistēmdinamikas modeli enerģētikas un klimata politiku modelēšanai enerģijas ražošanas un dažādos patēriņa sektoros līdz 2030. gadam. Modelis ir brīvi pieejams kā politikas veidotājiem, tā jebkuram interesentam šeit. Mainot dažādus kritērijus, iespējams iegūt informāciju, kā rīcībpolitikas pasākumi ietekmēs mērķa un faktisko kumulatīvo enerģijas ietaupījumu, kā arī atjaunojamo energoresursu faktisko un mērķa īpatsvaru dažādos sektoros.
Gada siltajos mēnešos, Covid saslimstībai mazinoties, Latvija – gan iedzīvotāji, gan politikas veidotāji – kavējās ar izlēmīgu lēmumu pieņemšanu, kas neļāva izvairīties no katastrofas, ko piedzīvojam šobrīd. Tagad, kad esam nonākuši pie pārpildītām slimnīcām un arvien pieaugošiem saslimstības un mirstības rādītājiem, seko nereti haotiska rīcība, lai “dzēstu ugunsgrēku”. Taču veselības aprūpes sistēmas pārslodzei un sabrukumam ir ilgtermiņa sekas, kuras “no malas” uzreiz nemaz nav tik viegli pamanāmas. Ilgtermiņā ar sekām būs jācīnās arī izglītības sistēmai.
Tieši tāpat ir ar klimata pārmaiņām, kas notiek it kā nemanot līdz brīdim, kad šķietami pēkšņi mēs piedzīvojam nebijušus karstuma uzplūdus, ekstrēmas lietavas, plūdus, kas ielas pārvērš upēs. Ir jāsaprot, ka ilgtermiņā klimata pārmaiņu ietekme var ne tikai radīt nebijušas un ilglaicīgas izmaiņas vidē, bet arī skart cilvēku drošību un veselību. Mums ir jārīkojas, lai pielāgotos izmaiņām un mazinātu to negatīvo ietekmi.
Zinātnieku izstrādātais modelis palīdzēs pieņemt datos pamatotus lēmumus par labākajiem ceļiem, pa kuriem Latvijai doties, lai sasniegtu ilgtermiņa nacionālos klimata un enerģētikas mērķus.
Autore ir RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta profesore
