Paka lomā Arturs Krūzkops. Foto — Kristaps Kalns
Nacionālā teātra Sapnis vasaras naktī — teātris, kas spēlē teātri par teātri, kas spēlē teātri, utt.
Labā ziņa ir tā, ka no Nacionālā teātra iznāku, nosmējusies līdz pilnīgam bezspēkam, asarām un žagām. Apmēram ceturtdaļgadsimtu nostrādājusi teātrī, Šekspīra brašo amatnieku izrādē ieraugu ak, cik daudz no savulaik piedzīvotā. Mūžīgo vēl viena mēģinājuma pietrūkumu, režisora gatavību «mesties uz ambrazūras» un ar savu ķermeni aizsegt uzradušos tukšumu, aktieru kaprīzes mierīgos laikos un spožas improvizācijas pērles draudošas katastrofas priekšā. Un tā tālāk.
Ne tik laba ziņa ir tā, ka nākamā sajūta, kas nomaina pamazām rimstošo jautrību, ir viegla neizpratne. Par ko un kāpēc tad bija visa iepriekšējā uzveduma daļa, ja to pilnīgi aizēnojis pārdesmit minūšu garais amatieru uznāciens proscēnijā jau pēc tam, kad aizvēries priekškars «lielās izrādes» beigās?
