Kolumbs rudenī

Knuts Skujenieks. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Kā apklusināt iedvesmu — šī doma Knutu Skujenieku vairs nenomoka. Un arī memuāru nebūšot. Uz 85. dzimšanas dienu toties iznākusi Eiropas tautasdziesmu izlase

Septembra bērns Knuts Skujenieks iznāk pretī pie savas Salaspils mājiņas priecīgs par viesiem kā mazs puika. Kājas brīžiem negribot klausīt, bet redze un dzirde arī pēc 85. dzimšanas dienas nosvinēšanas joprojām ir asa. Dzejnieks gan pukojas par zobu protēzēm, kas maina izrunu. Bungo pa galdu, kad atmiņa uzreiz nepiedāvā vajadzīgo vārdu un uzvārdu. Taču humors nav zudis, un viņš joprojām ir tik aizrautīgs stāstnieks, ka viņa kundzei Intai pēc četrām stundām jānāk taktiski norādīt, ka nu jau ir gana. 

Ievadam izejam cauri viņa publicēto grāmatu plauktiem un dzimtas portretu galerijai pie sienas. «Māte Marija, kuru es neatceros. Septiņi mēneši man bija, kad viņa 27 gadu vecumā nomira no tuberkulozes,» namatēvs rāda foto ar dāmu pareiziem vaibstiem. «Mātesmāsa Zenta — viņa aprūpēja manu brāli. Brālis jau bērnībā saslima ar poliomielītu un pēc visu mūžu staigāja ar kruķiem. Toreiz mēs būtu gribējuši gan vakcinēties pret to, vai ne? Kas dos Duksim taukus!» Skujenieks ievieš laikmetīgus akcentus. 

«Un tas ir Intas brālis, kurš nomira savā 55. dzimšanas dienā. Strādāja Salaspils fizikas institūtā ar radioaktīviem materiāliem. Protams, diagnozē viņam ierakstīja, ka miris no gripas.» Viņš bija tas Tīģeris no Knuta un Intas 1963.—1969. gada vēstuļu grāmatas Kro-Kro, es apjautājos. «Jā,» dzejnieks atsaucas. Saraksti ar Latvijā palikušo sievu, Skujeniekam esot stingra režīma labošanas darbu nometnē Mordvijā, nupat uzvedumā pārvērtuši Valmieras teātra aktieri. 

Turpinām sērfot pa galeriju. «Tie abi ir mani mazdēli, un dēls un vedekla, kas dzīvo kaimiņu mājā. Runcīši. Tagad viņi, protams, ir krietni garāki par mani, un esmu palicis īsāks. Jaunākais mazdēls iestājās Rīgas 1. ģimnāzijā, un vecākais turpat beidz 12. klasi. Bet mazmeitiņa Marta šogad sāk iet skolā Holandē. Vēl nesen bija ciemos.»

Latviešu literatūras klasiķa dzimšanas diena pagājusi omulīgā savējo lokā, publiska godināšana gaidāma 26. septembrī. «Salaspils nacionālie svētki, Knuta diena,» viņš paziņo ar pompu. «Tā būs 21. pēc skaita un notiek katru gadu. Bibliotēkas darbinieki svinīgi apgalvoja: mēs to svinēsim arī tad, kad jūs vairs nebūsit! Es varu tikai brīnīties.» 

Jubilāra ieguldījums šā gada svinībās ir grāmata Es mīlu tikai tad, kad dziedu. Apgāds Neputns izdevis viņa tulkoto Eiropas tautasdziesmu izlasi. Kā Knuts skaidro, kolēģis Māris Salējs to «izpurinājis» no šai tēmai veltīta atsevišķa kopoto rakstu sējuma.

Esam vienojušies, ka šo sarunu veltīsim priecīgai un, iespējams, ne tik daudz izpētītai teritorijai. Dzejnieka ceļojumiem pa dažādām valodām un valstīm, kas neapsīka, arī lēģeros izciešot sodu par brīvdomību.

«Esam bijuši visur Eiropā, izņemot Andoru un Albāniju,» Skujenieku pāris grib runāt par laiku pēc neatkarības. «Pirmais brauciens bija 1998. gadā ar Impro uz Norvēģiju. «Norvēģu grupa 15 gadus janvāra pēdējā sestdienā bija pie mums. Intai bija jātaisa liela zupa, katru gadu cita! Tagad nodevām stafeti jaunākai saimniecei, kam ir privātmāja Rīgā.»

Sāpošo kāju dēļ Knuts vairs īsti neizkust no Salaspils. Izņēmums bijis 12. septembra koncerts Latvijas Nacionālajā operā, uzaicinājusi Evija Martinsone. «Kādas sešas Georga Pelēča dziesmas ar maniem tekstiem. Komponisti mani neaizmirst, viņiem ir viegli ar mani strādāt tāpēc, ka es mīlu stingru formu. Tagad, protams, ne stingru, ne vaļīgu — vairs netaisu,» viņš pastiepj roku. «Cīpslas satrūka pa vienai. Knikš, pārtrūkst, katrs pirksts uz savu pusi. Ja es nevaru ar roku strādāt tikpat ātri kā ar domu, tad nekas vairs nesanāk.» 

Nerakstīšana uztraukusi sākumā, kamēr vēl bijusi iedvesma. «Tad pamazām iedvesma noklusa,» viņš rāmi secina. «Sapratu, ka manos gados rakstīt liriskus dzejoļus ir nepieklājīgi. Ja nu vienīgi atcerēties, kā ir bijis… Un memuārus es nemaz negribu. Jo zinu, ka tā vairāk vai mazāk būs melošana. Patiesība ir tikai tai brīdī, kad es to pārdzīvoju un uzrakstu, nevis pēc tam.»

Ar datoru tā arī nekad neiesākāt rakstīt?
Nē. Es esmu galīgi «Sūnu ciems». (Smejas.)

Dators prasa citu domāšanu?
Tā varētu būt. Kaut kā mums nesanāca. Mums datoru atgādāja jau visai nolietotu, Inta ar to pārrakstīja veselu grāmatu, bet to izdrukāt, izrādās, vairs nevarēja. Cauri bija!

Vai vēl atceraties, kāds bija pats pirmais cittautu tautasdziesmu tulkojums?
Sāku ar mūsu pašu dainām. Mani interesēja, ir vai nav tām radi Eiropā. Izrādās, ka ar radiem ir diezgan švaki. Ir, protams, kopīgi motīvi ar Lietuvu, bet citādā izskatā. 

Es nezinu otru tautu, kuras tautasdziesmās ir tik stingri normēts gan garums, gan uzsvari, gan pauzes. Ideālu latviešu dainu var sadalīt kvadrātā. Pāršķelt jau, vispirmām kārtām, vertikāli. Rindas garums ir astoņas zilbes — četras vienā pusē un četras otrā. Ļoti bieži šī tautasdziesma ir paralēlisms. Ir kaut kāda parādība dabā, un otrā pusē ir cilvēka dzīve. Tātad ir arī horizontālais dalījums. 

Prata izdomāt cilvēki! Šādā formā ir iespējams arī improvizēt. Šodien neviens ar to vairs nenodarbojas, bet savā laikā tā bija kā saziņa. Cilvēki varēja sarunāties ar dainu palīdzību — viens saka, otrs atbild.

Vai jūsu bērnībā šāda saziņa vēl bija dzīva?
Protams! Bet tad bija arī sava laika ziņģes. Un tādas dziesmas, kuras mēs uzskatām par latviešu tautasdziesmām, bet kuras faktiski ir aizgūtas un nedaudz pārveidotas.

Kaut vai, piemēram, Kur tad nu tu biji, āzīti manu? Pēc ritma tā īsti nav daina.

Tulkojot beidzot uzzināju, kāpēc to āzīti nopēra. Atradu poļu tautasdziesmā! Mūsu tautasdziesmā āzītim prasīja, vai viņam dzirnavās deva ēst, dzert, bet neprasīja: «Kur tu gulēji?» Poļu dziesmā ir atbilde: «Zem miltu sieciņa ar dzirnavnieciņu!» Bet, redziet, to var uzzināt tikai tad, ja sāk rakņāties apkārt. Principā viss tomēr ir ar kaut kādām smalkām stīgām saistīts.

Esat tulkojis dzeju no 11 valodām?
Jā, apmēram. Godīgi sakot, tās valodas tulkodams neiemācījos. Bet iemācījos ar tām strādāt. Protams, vārdnīca un gramatika — blakām. Tas nebija sevišķi viegls darbs, bet pēc tam es varēju to arī piemirst.

Neizmantojāt tulkojumus starpniekvalodā, piemēram, krievu?
Tikai atsevišķos momentos. Kad man bija vajadzīgi baski, tad es par palīgu ņēmu franču valodu. Kad vajadzēja sāmus, bija jāņem norvēģu valoda.

Pēc dainu pētījumiem nolēmu, ka sākšu ceļot. Un, protams, kā pienākas, sākšu ar Lietuvu. 1987. gadā iztaisīju grāmatu Zeme cēla zāli. «Zeme cēla zāli. Zāle cēla rasu. Rasa cēla pakavu. Pakavs — kumeliņu.» Skaisti, vai ne? Tautasdziesmās vispār ir tik daudz dabiska skaistuma un poēzijas!

Uzaugot leišmalē, lietuviešu valoda jums bija labi pazīstama?
Jā. Bet kur man visbiežāk nācās lietot valodas — lēģerī. Bija leišu zēni, ar kuriem runāties, un ukraiņu zēni arī. Vairākas reizes 18. novembrī es Lietuvas provincē esmu pārstāvējis Latviju, protams, viņu valodā.

Jau padomju laikā man iznāca leišu, poļu un grieķu grāmatiņas. Un arī ziemeļvalstu balādes. Pēc tam sāku vienkārši tā — vienu, otru, trešo valodu… Šādu piegājienu — uztaisīt tādu kā «tautasdziesmu cilpu» pa Eiropu — izdomāja kopoto rakstu sējuma sastādītāja, tagad diemžēl jau nelaiķe Inta Čaklā. Jaunajā grāmatā ir tas pats kompozicionālais princips, kas «resnajā sējumā». 

Vai bija skumjas, ka PSRS nevarējāt apgūt Eiropas valodas?
Ko es pietiekami droši zinu, tā ir krievu valoda. Pārējie studenti Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, kuriem krievu valoda ir tikpat kā dzimtā, mācījās vai nu vācu, vai angļu valodu. Mums, baltiešiem, bija jāmācās krievu.

Brīvajā laikā gājām uz dančiem. Sākumā ar manu krievu valodu bija tā, ka meitenes domāja — vai nu es esmu dumjš, vai viņas uzskatu par dumjām. Bet pirmajās brīvdienās, kad es iebraucu Rīgā, pusstundu man bija zināmas grūtības ar latviešu valodu. 

Vēlāk jau mums bija, kur Maskavā latviski runāt. Baltiešu studentu ansamblis, koris, tautas deju grupa, neliels estrādes orķestrītis. Ar vienu leišu kolēģi izdevām vietējo avīzi, kurā rakstījām visādas blēņas. Bija tādi, kas uz mums grieza zobus: «Nacionālistu pūznis!» 

Ar sievu arī iepazināties «nacionālistu pūznī»?
Nē. Laukumā pie Maskavas čekas, blakus Bērnu pasaulei, redzēju divus latviešu studentus, jaunekli un meiteni. Gāju klāt: «Sveiki, tautieši!» Viņus drusciņ pavadāju pa centru. Iegājām kādā grāmatnīcā, kurā tirgoja arī grāmatas PSRS tautu valodās. Latviski patrāpījās bērnu grāmata, kuru es biju tulkojis pirms studijām — baltkrievu rakstnieka Jankas Mavra DTB jeb Drosmīgo tehniķu biedrība. 

Iepazīšanās dienā grāmata bija iznākusi un, izrādās, bija pārdošanā. Es parakstīju un uzdāvināju dāmai. Un viņa mani laipni uzaicināja ciemos, viņai togad bija izlaidums. Diemžēl nevarēju tikt. Nākamgad, pēc sava izlaiduma braucot uz Rīgu, es ierados ciemos pie dāmas. Uzzināju, ka jau ir sarunāta precību partija. Bet tad es saņēmu vēstuli, ka iespējamajam kandidātam ir atteikts. 

Laikam tulkojums bija labi izdevies?
Inese Zandere stāstīja, ka tā ir bijusi viena no viņas bērnības mīļotajām grāmatām. Un tur viņa pirmoreiz redzējusi tādu vārdu «Knuts Skujenieks».

Vēstuļu grāmatā minat, ka lēģeros tulkojāt no senprūšu valodas! Jums tiešām bija par rokai prūšu valodas materiāls?
Neko daudz jau tur nevar iztulkot. Es rakstīju poēmu. Latviešu valodā, ar nelieliem epigrāfiem prūsiski, kas ir saglabājušies. Faktiski prūsiski ir izdota tikai viena grāmata, Lutera katehisms. 

Kas viss mums tik nebija tajos finiera čemodānos! Piemēram, vienam bija instrukcijas: mācību programma troņmantniekam. Mani tas neinteresēja, bet krievus tas varēja interesēt. 

Es lēģeros vispār daudz tulkoju, man taču bija pasūtījumi no Rīgas! Piemēram, līdz sēdēšanas beigām jāuztaisa dzejnieces Ļesjas Ukrainkas grāmata Pērkona māsa latviski. Ukraiņi man pat sagādāja viņas kopotos rakstus.

No kurienes radās interese par grieķu literatūru?
Dabīgi, ka es ļoti daudz ko lasīju krievu tulkojumos.

Bet man bija pazīstama grieķu valodas pasniedzēja Ināra Ķemere, ar ko varēju pakonsultēties. Ar viņas brāli esam vienā solā sēdējuši. Atceros, kādreiz biju tajā mājā, un mamma pusaugu skuķi dzina pie klavierēm. Viņa taču Ļeņingradā beidza konservatoriju! Bet vēl spēcīgāka bija kā latīniste. Un arī grieķu valodā.

Tulkoju dzejnieku Janni Ricu, kas «melno pulkvežu» režīma laikā tika slodzīts koncentrācijas nometnēs, daļu dzejoļu bija apracis smiltīs… Grāmatu Liecinājumi (1977) dabūju vēl viņam pašam aizsūtīt. Un viņš man atbildēja, ka grāmata ļoti skaista. 

Paralēli tulkoju arī grieķu tautasdziesmas. Ieinteresēja raksts, šrifts. Daudz maz iemācījos lasīt balsī. Negribu teikt, ka gluži pareizi, bet katrā ziņā varēju sākt «lobīt».

Kas tulkotājam ir vissvarīgākais — sajust valodas skanējumu, plūdumu?
Galvenais: ir jāredz uzrakstītais. Bet no tā ne vienmēr var izlobīt. Ja nevar salasīt balsī, tad labāk pie tulkošanas vispār neķerties.

Drīkst būt arī atkāpes no oriģināla?
Jā. Ja grib saglabāt formu, tad ir kaut kas jāņem nost no oriģināla un kaut kas savs jāliek klāt. Citādi neiznāk. Bet tas ir jāizdara tā, lai cilvēks, kas to lasa, pat nepamana. Svarīgi, lai tas ir dzīvs un strādā. 

Piemēram, Dens Dimiņš tulkojot pieturas stingrāk pie grieķiska ritma, kas ir atšķirīgs no mūsējā. Viņš zina labāk, un lai būtu tā!

Kā padomju cilvēkam, kurš nemaz nav bijis Grieķijā un pat nevar sapņot tur nokļūt, bija tulkot grieķu dzeju?
Mūsu kursā Maskavā bija viens grieķis, politemigrants Mics Aleksandropuls. Domāju, būtu varējis iemācīties valodu! Bet kurš toreiz domāja par tādām lietām? Viņš apprecējās ar Soņu Iļjinsku, bet pēc tam aizbrauca uz Grieķiju, dabūja amnestiju. Dens Dimiņš bija Atēnās ar Soņu saticies. Pasaule ir šaura!

Vēl viena lieta, ko es parasti daru. Ja kāds sāk nopietnāk interesēties par kādu valodu, es izbeidzu šajā valodā strādāt. Piemēram, kad Leons Briedis sāka nopietnāk strādāt ar spāņu valodu, viss, es liku spāņu valodu pie malas. Lai Leons strādā!

Drusciņ krāmējos arī ar igauņu valodu. Bet redzu, ka manam draugam Guntaram Godiņam ir pat skolotājs — igaunis, un ir skaidrs, ka man nav, ko darīt.

Kāpēc tik viegli atdevāt teritorijas?
Jā, es mierīgi atdevu teritorijas. Runāju ar Uldi Bērziņu: varbūt man tomēr nogruntēties uz vienu valodu? Viņš saka: «Dieva dēļ to nedari! Jaunā valodā tev ir Kolumba statuss, tu vienmēr atklāj kādu kontinentu.» Sapratu, ka viņam ir taisnība. Tulkoju no visādām valodām. No maķedoniešu, no dienvidu valodām. No ungāru valodas, ko galīgi nepieprotu, gan tulkoju tikai tautasdziesmas. Tādas smukas, mīlīgas, vismaz drusciņ. Tik, cik grāmatā ir. Vismaz pamēģināju. 

Vai bija sajūta, ka pasaule reiz atvērsies un jūs visur nokļūsit?
Esmu tipisks eiropietis. Es pat rakstīju Eiropai veltītu dzejoli, būdams lēģerī. Galu galā, mēs esam tādi paši eiropieši kā citi. Vienīgais, lai mēs būtu Eiropas cienīgi! Vienmēr gadās visādi brīnumi. Ar tām pašām potēšanām un nepotēšanām — izrādās, tomēr ir daudz par citiem nedomājošu cilvēku. Nu, ko lai dara! 

Raidījumā 1:1 man prasīja: vai Latvijā ir progress? Es saprotu, ka jaunam cilvēkam liekas, te ir viens haoss un pilnīga nekārtība. Bet paskatos lielākā perspektīvā, un redzu, kāds ir progress, ko esam nostaigājuši. Tas, ka neiet viss tā, kā vajag… Kur pasaulē iet tā, kā vajag? Amerikā cilvēki lauzās Kapitolijā, Francijā bezmaz uztaisīja otru revolūciju… Dzīvē jau miera nav. Miers ir tikai vai nu zem velēnām, vai tajā pelnu traukā, ko var iespraust zemē.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu