Foto: Zane Bitere, LETA
Karavīrs vienmēr, vai mums tas patīk vai ne, ir izvēles priekšā starp dzīvību un nāvi. Starp savu paša un tavu, kas lasi šīs rindas.
Karavīra ziņā ir izvēle starp uzbrukumu un aizsardzību. Karavīra izpratne par realitāti veicina vai nu drošību, vai bailes.
Kopš laikiem, kad par krustā sistā ciešanām ņirgājās (izklaides dēļ) tieši karavīri, un mūsdienām, kad no Ukrainas un Baltkrievijas ir dzirdami līdzīgi stāsti, maz kas ir mainījies. Militārs un fizisks spēks dod izvēles iespēju attieksmē pret dažām vērtībām, kuras, kā man šķiet, pašlaik ir diezgan izplūdušas apziņā.
Uzskatu, ka nedz taisnīgums, nedz drošība nav abstrakti, tos vienmēr rada konkrēti cilvēki – es un tu. Tomēr, zaudējot tiekšanos uz tiem, taisnīgums un drošība pamazām var izsķīst pasaulē, kurā fragmentārā, saskaldītā un sīknaudai līdzīgā formātā daudz tiek runāts par vērtībām, pastiprinot iespaidu par to abstraktumu un atrautību no reāliem darbiem.
Tāpēc gribu vērst visu mūsu uzmanību uz to, ka valsts, mūsu mīļās Latvijas vēsturē un mūsu dzimtās jau paaudzēm ilgi ir rodami pamatīgi raksti, kas apliecina īstas izvēles un īstus darbus. Tie visi kopā liecina, ka esam izcīnījuši, izkarojuši un izsūtījumos arī izsāpējuši to, kas mums šodien ir atstāts mantojumā – īstu un reālu valsti –Latviju. Un Latvijas spēka līnija ir tās karavīri.
Esmu zemessargs. Man bieži ir jāizvēlas starp savām un Latvijas vajadzībām. Kā visas izvēles, kas ir grūtas, bet pareizas, tās rada prieku. Tas gan nav tas pats ātri un viegli gūstamais prieks, ko piedāvā izklaides industrija. Varu droši apgalvot, ka tas ir daudz dziļāks, ilgstošāks un paliekošs. Turklāt tas rada ne ar ko nesalīdzināmo tuvības sajūtu ar senčiem. Racionāli un zinātniski nav iespējams izskaidrot realitātes dimensiju, kurā šādas tikšanās ar priekštečiem ir iespējamas. Un tomēr tā notiek.
Mans vectēvs Nikolajs Ulmanis, tāpat kā es, ir bijis Studentu rotas karavīrs. Savas karavīra gaitas viņš ir aprakstījis dienasgrāmatās, kuras viņš ir mīlējis rakstīt, tikpat ļoti, cik es. Viņa attieksme un pieredze ir mana skola, institūts un akadēmija vienlaikus. Par jaunās, tikko izveidotās Latvijas tapšanu un karavīru izvēlēm neiedomājami sarežģītos apstākļos – tas viss ir aprakstīts un tādējādi ierakstīts arī manī un manā dzīvē. Tāpēc gribu aicināt visus, kas meklē atbildes uz sevī nojaušamo aicinājumu sargāt Latviju – meklējiet vectēvus! Meklējiet viņus! Laika dimensija nav tā, kura var vilkt robežas starp pagātni un nākotni, to savās apziņās varam tikai mēs paši. Tādēļ ir iespējams apgalvot, ka mēs visi joprojām esam kopā un sargājam.
Ir dažas lietas, ko es gribu pateikt. Tās ir svarīgas.
Pirmkārt. Nekad nav bijuši Latvijai ideāli laiki. Latvija vienmēr ir bijusi iekārojams objekts. Un to vienmēr ir jāsargā.
Otrkārt. Karavīram bieži nav izvēles starp spēkiem, kam jākalpo, ja to nosaka militāra intervence.
Treškārt. Karavīram vienmēr ir izvēle, kā lietot savu spēku pret vājākiem un neaizsargātiem.
Ceturtkārt. Karavīra pieredze atstāj nospiedumus uz visu dzīvi.
Piektkārt. Būt latviešu karavīram ir gods.
Pie "piektkārt" pakavēšos ar nolūku kritizēt negatīvo un neizpratnes pilno attieksmi pret nule notikušajām militārajām mācībām Namejs 2021. Gribu jautāt tiem, kas vaimanāja, ka pilsētā (ak, vai un kādas šausmas!) notiek kaut kas tāds: “Kas tad īsti izraisa sabiedrības vaimanas?” Te derētu paskaidrojums, ka šie karavīri trenējās, lai aizsargātu vaimanātājus no agresīva, brutāla un, starp citu, vaimanātājus iznīcināt spējīga kaimiņa. Atgādināšu, ka tas vienmēr ir bijis nedraudzīgs un brutāls. Mana vectēva atmiņās gan krievu, gan vāciešu žandarmi pret gūstekņiem attiecās ar sadistisku prieku. Un tas vienmēr radījis riebīgu atmosfēru. Latviešu karavīri frontē ar gūstekņiem esot apgājušies cilvēcīgi. Latviešu karavīrus varētu raksturot tā – mierīgs un aizsargājošs spēks attieksmē pret savu tēvzemi, nikns un uzbrūkošs attieksmē pret iebrūkošām svešām varām.
Mans jautājums tiem, kam šķiet, ka viņu idillisko mieru apdraud mācības pilsētvidē – kas ir jūsu izvēle? Hibrīdkara apstākļos tiek lietotas gan fiziskas, gan psiholoģiskas manipulācijas, un viena no tām ir likt apšaubīt savas zemes aizsardzības nepieciešamību. Tāpēc pēc tam, kad esat atbildējuši paši sev uz jautājumu par izvēli, varbūt varat apsvērt iespēju stāties Zemessardzē? Vai varbūt atturēties no dezinformācijas vairošanas sociālajos tīklos.
Būt latviešu karavīram joprojām ir gods. Un, tā kā šoreiz “frontes līnija” iet caur mūsu visu psihēm, atcerieties, ka šķietami vienkāršā izvēle vienmēr ir prasījusi drosmi un spēju neiet līdzi pūlim: sargā un aizstāvi savu zemi un valsti!
