Ko mums par dzīvi māca kino?

Kadrs no filmas "Bedre". Publicitātes foto
Iveta Aunīte, psiholoģe
Print Friendly, PDF & Email

Kaut arī neesmu kinokritiķe, man Daces Pūces debijas spēlfilmā Bedre līdzās citām tās brīnišķīgajām kvalitātēm – izcilajai aktierspēlei, fantastiskajai mūzikai, ietilpīgajiem simboliem utt. – gribas izcelt vairākus izcili parādītus psiholoģiskos aspektus. Domāju, ka šo filmu ir vērts skatīties ģimenēm ar bērniem no apmēram deviņu gadu vecuma, kaut arī filmā ir dažas epizodes, ko jaunākiem bērniem vajadzēs smalkjūtīgi izskaidrot. Taču šī filma rada daudz vielas vērtīgām sarunām ar bērniem.

Filmas sižets savērpjas ap diviem 9–10 gadus veciem bērniem – Markusu un Emīliju. Te ir lieliski parādīti divi diametrāli pretēji audzināšanas stili – autoritārais un lojālais. Un neviens no tiem neved ne pie kā laba. Autoritārais stils, kādā tiek audzināts Markuss, nozīmē vispār nerēķināties ar bērna vajadzībām, nepievērst nekādu uzmanību bērna jūtām – ir jādara tas, kas jādara, un pieaugušais noteiks, kā būs. Otra galējība ir veids, kā aug Emīlija: bērns ir pasaules centrs, vecāki vispār nenoskaidro notikumu apstākļus, akli tic bērnam, visās nebūšanās vaino citus un jebkurā nepatīkamā situācijā bērnu ne tikai attaisno un aizstāv, bet vēl arī atalgo. Vienā gadījumā bērnam uzmanības trūkst, otrā – ir daudz par daudz. Vienā tiek lauzta personība, otrā – radīts egocentrisks, narcistisks pasaules redzējums.

Emīlijas mamma kādā epizodē trāpīgi saka: bērnu audzināšana ir liela atbildība. Katram pieaugušajam būtu godīgi jāpavērtē, kuru stilu viņš vairāk izmanto, un jāatrod vidusceļš. Bērna vajadzības ir svarīgas, bet jābūt arī robežām, noteikumiem un jāveidojas empātijai pret citiem cilvēkiem.

Otra tēma, ko aktualizē Bedre, ir īpaši aktuāla pedagogiem – kā bērnus motivēt. Filmai ir izcila atbilde – ar interesi, ieinteresēšanu.

Šī filma brīnišķīgi parāda, cik ļoti mēs maināmies tad, kad darām to, kas patīk, nevis to, ko mums liek darīt kāds cits.

Milzu nopelns te ir Markusa lomas atveidotājam Damiram Onackim, kurā sejā ir lieliski nolasāmas emocijas. Ja cilvēku ar varu spiež kaut ko darīt, nav brīnums, ka viss krīt no rokām ārā, tik ļoti liela ir iekšējā pretestība. Turpretī aizraujoties pazūd laiks, nav nekāda “es negribu”, “nezinu”, “nevaru”. Šī filma atgādina par mākslas spēku sniegt mierinājumu tur, kur to nespēj cilvēki, bet mākslas vietā varētu būt jebkura cita radoša vai izzinoša izpausme. Galvenais ir atrast savam talantam īsto gultni.

Viena no šīs filmas lielākajām vērtībām ir spēja atklāt dažādas draudzēšanās šķautnes – gan starp vienaudžiem, gan bērniem un pieaugušajiem. Diemžēl daudzi bērni ir saskārušies ar mobingu, ko piedzīvo arī Markuss, būdams spiests viens pats stāties pretī diviem puišiem. Kas vecākas paaudzes vīram šķiet negodīgi, bērniem ir norma – viņiem diemžēl šī godīguma vērtība nav ieaudzināta. Toties, kad satiekas divas vientuļas sirdis, ir vienalga, kāda ir viņu iepriekšējā pieredze, cik katram no viņiem gadu un par ko viņi dzīvē sapņo.

Ar ko draudzība starp pieaugušo un bērnu atšķiras no vienaudžu draudzības? Ne ar ko, jo cilvēka spēja draudzēties veidojas apmēram 7–12 gadu vecumā. Tas ir laiks, kad bērni mācās draudzēties tā, kā to saprot pieaugušie, – balstoties uz simpātijām un kopīgām interesēm. Tāpēc vecuma atšķirībām šeit nav nozīmes. Tas ir šīs filmas lielākais dārgums – skaista draudzība, kas turpinās arī tad, kad sabrūk visi noslēpumi. Te satiekas divi talanti, te nav aizspriedumu, kas citiem veidojušies gadu gaitā, te nav nekā bīstama, ir tikai cieņa, ir interesanti kopā.

Tā ir augstākā – beznosacījumu – mīlestības forma un izcila paraugstunda, kā runāt par atšķirīgo un mācīties to pieņemt.

Kādi ir ieguvumi abām pusēm no šādas draudzības? Bērni atdarina, viņi viegli var pārņemt zināšanas un pieredzi. Piemēram, man pašai bērnībā bija draudzene, pieaugusi sieviete, pavāre pēc profesijas, kura iemācīja man darboties virtuvē. Ja blakus ir cilvēki, kuriem gribam līdzināties vai no kuriem varam mācīties, tas ir svarīgi personīgajai attīstībai un pašrealizācijai. Arī filmā redzam, cik psiholoģiski daudz vairāk nobriedis par saviem vienaudžiem ir Markuss. Savukārt, runājot par pieaugušajiem, katram cilvēkam ir vajadzība būt vajadzīgam. Nododot tālāk savas zināšanas, pieaugušais iegūst šo gandarījumu, viņa dzīve kļūst piepildītāka, jēgpilnāka.

Un vēl viena tēma, par kuru atgādina un mudina domāt Bedre – nelāgi uzvedas tikai nelaimīgs cilvēks, vienalga, pieaugušais vai bērns. Filmas sižets atgādina, cik ātri un viegli “ķēķa līmenī” esam gatavi citiem pierakstīt diagnozes tā vietā, lai iedziļinātos un saprastu, kas cilvēkam tik ļoti sāp, ka viņā dzimst dusmas un agresija. Šī filma būtu jāredz visiem. To skatoties godīgi, katrs no mums kādā no varoņiem saskatīs daļiņu sevis. Lai gan filma skaudri ataino sasistas dzīves un tajā tiek atvērti sāpīgi augoņi, tā nav melna, bet ļoti silta un sirsnīga. Tā rāda ceļu, atgādinot: lai cik banāli tas izklausītos, mums visiem ir vajadzīga mīlestība.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu