Gausā kreditēšana klupina Latviju ceļā uz pārticību

Joprojām spilgti atceros laiku, kad komercbankas šķita kā gādīgs ģimenes loceklis. Regulāri apvaicājās, kā cilvēkiem klājas, un piedāvāja palīdzīgu roku dažādu ieceru realizēšanas un dzīves apstākļu uzlabošanas finansēšanā. Tagad tā, šķiet, ir tāla pagātne. Starplaikā izaugusi paaudze, kas rokās nav turējusi savulaik tik populāro Nokia tālruni. Arī straujas kreditēšanas sociālās izpausmes, kad kolēģim kauns atzīt, ka vēl neesi ticis pie hipotēkas, Latvijas jauniešiem, visticamāk, ir svešas.

Jebkuras pārmērības agrāk vai vēlāk noved pie nepatīkamām sekām. Gluži tāpat kā “trekno gadu” pārmērīgi straujā kreditēšana kulminēja milzīgā ekonomikas krīzē, arī nesamērīgi lēna kreditēšana tautsaimniecībā atstāj paliekošas rētas. Latvijas komercbanku izsniegto kredītu portfelis, to mērot pret ekonomikas apjomu, kopš finanšu krīzes 2009. gadā ir pastāvīgi rucis. Sākotnējos pēckrīzes gados tas šķita loģiski, jo kredītņēmējiem bija jāmazina nesamērīgi lielās parādsaistības. Tomēr pēdējos gados šīs tendences turpināšanās rada arvien vairāk jautājumu.

Iedzīvotājiem un uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms pašlaik ir starp zemākajiem Eiropā – 36% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Šajā ziņā Eiropas Savienības (ES) valstu vidū esam nedaudz priekšā vien Ungārijai un Rumānijai, un kopumā šāds sniegums būtu raksturīgs valstij ar mazattīstītu banku sektoru, kāda Latvija noteikti nav (ES vidējais rādītājs ir būtiski augstāks – 94%).

Diemžēl gausā kreditēšana sev līdzi nes arī vājāku ekonomikas izaugsmi. Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmē mazāk labi apmaksātu darbavietu. Uzņēmējiem – nerealizētas attīstības iespējas un sliktāku starta pozīciju konkurences cīņā ar citvalstu uzņēmumiem. Bet valstij – zemākus nodokļu ieņēmumus un ierobežotākas iespējas sakārtot infrastruktūru, mazināt augsto nabadzību un ienākumu nevienlīdzību, kā arī veikt citas valstij raksturīgas funkcijas. Ja piecgadē pirms finanšu krīzes Latvijas ekonomika auga vidēji par 10% gadā, tad piecu gadu laikā līdz pandēmijai gada vidējā izaugsme bija vien ap 3%. Nenoliedzami, ka 10% izaugsme ir pārāk strauja, bet arī 3% izaugsme ir ļoti lēna, liedzot Latvijai pilnvērtīgi tuvināties Rietumeiropas dzīves standartam.

Aplūkojot gausās izaugsmes iemeslus, skaidri iezīmējas kapitāla uzkrāšanas loma. Lēnāku izaugsmi galvenokārt noteikušas daudz ierobežotākas investīcijas jeb ieguldījumi attīstībā. Un šeit uzņēmumu kreditēšanai ir milzīga nozīme. Kolēģu aprēķini liecina – ja Latvijā uzņēmumu kreditēšana piecu gadu laikā līdz pandēmijas krīzei būtu augusi tāpat kā abās Baltijas kaimiņvalstīs vidēji, investīcijas būtu par 10% augstākas (detalizētāk šeit). Turklāt arī kaimiņvalstu kreditēšanas dinamika nav etalons uz eirozonas valstu fona. Latvijas komercbanku kredītportfelim tiecoties uz Eiropas valstu vidējo līmeni, rezultāts varētu būt vēl ievērojamāks.

Tomēr šobrīd investīciju ziņā atpaliekam (1. attēls). Ņemot vērā relatīvi zemos ienākumus, lai nodrošinātu pārliecinošu konverģenci ar Rietumeiropas pārticības līmeni, Latvijai būtu jāinvestē jūtami vairāk, nekā to vidēji dara citas Eiropas valstis. Diemžēl šobrīd privātā sektora investīcijas atpaliek no ES vidējā līmeņa, un šāda situācija caurmērā bijusi vērojama kopš 2015. gada.

1. attēls. Privātā sektora investīcijas, % no IKP

Avots: Eurostat; autora aprēķini.

Lai attīstītos, uzņēmumiem ar saviem līdzekļiem bieži vien nepietiek, ir nepieciešami kredītresursi. Latvija 2014. gadā pievienojās eirozonai un arī Latvijas komercbankām (tostarp ar Latvijas Bankas starpniecību) ir nodrošinātas ļoti zemas (pareizāk sakot – vēsturiski rekordzemas) procentu likmes. Turklāt ieviesta virkne nestandarta monetārās politikas instrumentu, lai mudinātu komercbankas aktīvāk kreditēt. Par spīti tam tautsaimniecībā ir izveidojies nevēlams līdzsvars – banku sektors turpina īstenot finanšu krīzei sekojošo ļoti ierobežotu kredītpolitiku, bet uzņēmumi, saskaroties ar kredītu atteikumiem, attīstību aizvien vairāk plāno, pamatā rēķinoties vien ar pašu resursiem. Šādu apburto loku, manuprāt, var pārraut aktīvāka, mūsdienu realitātei atbilstošāka komercbanku kreditēšanas stratēģija.

Gausajai kreditēšanai ir virkne iemeslu. Nenoliedzami, joprojām vērojamas uzņēmējdarbības vides nepilnības, par ko būtu jāparūpējas valstij un uzņēmumiem. Piemēram, ēnu ekonomika Latvijā ir augsta, un uzņēmējiem jārēķinās, ka, neatklājot savu patieso finanšu stāvokli, kredītresursi nebūs pieejami. Vairākās jomās ir vērojams progress. Piemēram, maksātnespējas process, kuru komercbankas īpaši uzsver kā būtisku kreditēšanas šķērsli, ir jūtami uzlabots. Par to liecina arī pašu komercbanku pēdējo gadu darbības rezultāti. Saskaņā ar Eiropas Banku institūcijas (EBI) apkopoto informāciju par situāciju laika posmā no 2015. līdz 2018. gadam, maksātnespējas procesā atgūto kredītlīdzekļu īpatsvars mazo un vidējo uzņēmumu grupā, kas pēc savas būtības ir riskantāki no aizdevēja viedokļa, ir līdzvērtīgs tādu attīstīto Eiropas valstu līmenim kā Austrija un Beļģija, vien nedaudz atpaliekot no līderiem šajā ziņā (EBI ziņojuma  24. lpp.).

Vēl svarīgāk, ka līdz ar eiro ieviešanu Latvijā ir būtiski mazinājušies makroekonomiskie riski. Latvijas ekonomikas norises pandēmijas laikā, kad valdības iespējas aizņemties un sniegt atbalstu cietušajiem tautsaimniecības dalībniekiem novērsa masveida bezdarba pieauguma un uzņēmumu bankrota viļņus, ir burtiski pretpols finanšu krīzes norisēm, kur ekonomika un banku klienti cieta milzu zaudējumus. Pat ja notiktu neticamais un atkārtotos 2009. gada finanšu krīze, Latvijas iespējas situāciju stabilizēt šobrīd ir nesamērojami lielākas.

Tomēr, neskatoties uz iepriekš minētajām pārmaiņām, kas padara aizdevumus mazāk riskantus, komercbanku kreditēšanas politika ir nemainīgi konservatīva. Kolēģi pētījumā noskaidrojuši, ka kredītu procentu likmes Baltijas valstīs ir starp augstākajām eiro zonā (teju divas reizes augstākas nekā eiro zonā vidēji), un to nevar izskaidrot ne ar banku finansēšanās izmaksām, ne kredītriska atšķirībām (sīkāk skatīt šeit un šeit). Diemžēl Latvijā un pārējās Baltijas valstīs eiro neticami zemās procentu likmes iesprūst komercbanku sietā, nenonākot līdz Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem.

Lai gan bankas lēš, ka gauso kreditēšanu nosaka uzņēmumu un iedzīvotāju zemais pieprasījums pēc aizdevumiem un tās labprāt kreditētu vairāk, šim stāstam ir grūti noticēt. Pirmkārt, jau iepriekš minētās kreditēšanas piedāvājuma un pieprasījuma kopsakarības dēļ – banku rezervētās attieksmes ietekmē uzņēmumi aizvien retāk pie tām griežas pēc finansējuma. Otrkārt, par nevēlēšanos aktīvāk kreditēt netieši liecina arī sabiedrībai redzamākā komercbanku darbības šķautne – reklāmas un mārketinga aktivitātes. No gada pārskatos publiski pieejamās informācijas ir secināms, ka divu no Latvijas lielākajām komercbankām, kas kreditē vietējo ekonomiku, reklāmas, marketinga, sabiedrisko attiecību un sponsorēšanas izdevumi naudas izteiksmē šobrīd ir aptuveni trīs reizes zemāki nekā 2007. gadā, kad kreditēšana auga rūkdama. [1] Turklāt šajā pašā laikā reklāmas nozares cenas ir pieaugušas vairāk nekā par 50%. Tas kopumā sakrīt arī ar manu personīgo pieredzi. Ja laikā pirms finanšu krīzes saņēmu zvanu no komercbankas, šķiet, vismaz reizi mēnesī, tad šobrīd šajā ziņā jūtos gaužām vientuļi.

Kopumā Latvijā pēc finanšu krīzes ir izveidojusies situācija, kad vietējo ekonomiku kreditējošās bankas tiecas izvēlēties drošākos klientus, vienlaikus ļoti konservatīvi vērtējot to kredītrisku. Ja finanšu krīzei sekojošajos gados šāda rīcība bija šķietami atbilstoša faktiskajiem komercbanku darbības riskiem, tad šobrīd, apstākļiem būtiski mainoties vairākās jomās, komercbanku kredītpolitikas neatbilstība situācijai tautsaimniecībā kļūst arvien pamanāmāka. Saprotams, ka īstermiņā šāda rīcība banku darbību neapgrūtina. Tieši pretēji – pārvērtēts kredītrisks nozīmē lielāku peļņu, un Latvijas banku sektors pēdējos gados ir stabili starp pelnošākajiem eiro zonā. Tomēr ilgākā laika posmā raugoties, ar ierobežotu kreditēšanu un pārvērtētu kredītrisku komercbankas ietekmē ne vien tautsaimniecības, bet arī pašu attīstības iespējas, jo veselīgāka tautsaimniecība un pilnasinīga tās izaugsme atspoguļojas ne vien IKP pieauguma procentos, bet arī banku klientu finanšu situācijā un maksātspējā.

[1] Informācija no Swedbank un SEB gada pārskatiem. Konkrētās bankas izvēlētas, jo tās ir gan starp lielākajiem vietējās tautsaimniecības kreditētājiem, gan kopš finanšu krīzes nav strukturāli transformētas, kā, piemēram, Citadele vai Luminor, ļaujot korektāk salīdzināt reklāmas, mārketinga un sabiedrisko attiecību izdevumus laika gaitā.