Kādēļ cilvēki kāpj kalnos?

Raksta autors kalnos. Foto no personīgā arhīva
Juris Alberts Ulmanis, zemessargs, profesors, polārpētnieks
Print Friendly, PDF & Email

Vai cilvēki kāpj kalnos, lai redzētu, kas tam ir otrā pusē? Vai varbūt tāpēc, ka retinātā gaisā alus ātrāk apreibina? Varbūt kalnos kāpēji ir mazohisti un pašnāvnieki? Vai varbūt viņi vienkārši bēg no cilvēkiem, kuri uzdod jautājumu: kādēļ tu kāp kalnos?

Pēc iepriekšējā raksta par to, kā es neuzkāpu Everestā, komentāros varēju izlasīt visdažādākās lasītāju versijas par kalnos kāpšanas motivāciju. Arī izteikti zobgalīgas par to, ka tas ir «izcils» veids, kā iztērēt daudz laika, enerģijas un naudas, lai svešumā tiktu pie koronavīrusa.

Labu laiku biju izvairījies no filozofēšanas par šo eksistenciālo jautājumu. Taču lasītāju jautājumi pamudināja atkal paraudzīties uz kalnā kāpšanu. Tagad jau no cita atskaites punkta, ar bagātīgāku dzīves pieredzi un jaunu skatījumu uz lietām milzīgas pārmaiņas piedzīvojošajā pasaulē. Uz Everestu devos 20 gadus pēc iepriekšējā nozīmīgas virsotnes iekarošanas mēģinājuma. Tas ir nozīmīgs laika sprīdis, lai pārvērtētu savas dzīves prioritātes un lai sameklētu jaunus pozitīvu emociju avotus.

Sevis iepazīšana

Visbiežāk dzirdētais skaidrojums ir sevis izaicināšana. Psiholoģiska cīņa ar sevi. Uzkāpt vairākus kilometrus augstā kalnā nozīmē pārvarēt sevī vēlmi pēc komforta, nedēļām dzīvojot teltī. Atteikties no ierastajām ērtībām, no šķīvī kūpošām vakariņām siltā, mājīgā ēdamtelpā, relaksējošas vannas un interneta. Un, protams, izjust kalnu varenību, kuru priekšā cilvēks ir neaizsargāta niecība. Sperot soli virsotnes virzienā, faktiski nododam savu likteni kalna un laikapstākļu labvēlībai. Jo augstāk kāpjam, jo mazāk iespēju sagaidīt palīdzību no malas. Atliek pašam mācīties sadzīvot ar dabu un pielāgoties tai.

Kad kāpju kalnos un nonāku riskantās situācijas, viss dzīves «stress un problēmas» pazūd. To aizstāj daudz svarīgākais izdzīvošanas jautājums, uz kura fona daudzas citas raizes šķiet nesvarīgas. Kad ir labi komandas biedri, pareizs ekipējums, pienācīga sagatavotība, sekmīga aklimatizācija, un jau uzkrājusies zināma pieredze, veidojas apbrīnojama harmonija un vieglums. Es tad jūtu neticamu skaidrību, apzinātību, fokusu un miera sajūtu. Nekur citur un nekad nejūtos tik dzīvs!

Teodors Ķirsis man reiz teica, ka kalnā kāpšana ir kaut kas starp sportu un mākslu. Var jau būt. Kāpt kādreiz ir ļoti grūti, bet tā varētu būt lieta, kas sniedz vislielāko gandarījumu mūžā. Tā mūs aizved uz neticami skaistām vietām un ļauj atrast un pilnveidot mūsu neizmantotās spēka rezerves. Lai tiktu līdz virsotnei, ir daudz jātrenējas. Un tas man patīk. Kāpšanas laikā nākas piepūlēties, pat mocīt sevi, taču atalgojums ir gandarījums. Kāpšanas piedzīvojumi veido atmiņas, kas paliek uz mūžu.

Dabas neatvairāmais sauciens

Taču ir arī ar prātu neizskaidrojami motīvi, neapzināta, pat instinktos balstīta rīcība. Mēs bieži vien nespējam paši sev loģiski izskaidrot, kādēļ par dzīvesbiedru esam izvēlējušies vienu vai otru cilvēku, kādēļ esam nosliekušies par labu kādai profesijai, vai kādēļ mums patīk okeāna smarža, bet nepatīk siera. Līdzīgi ir ar kāpšanu kalnos. Es to izjūtu kā spēcīgu dabas saucienu, kam grūti pretoties. Tas vienkārši mani aicina, liek doties pretim kaut kam lielam un satraucošam. Sākumā tas ir nezināms, bet vēlāk jau tik pierasts, ka bez tā grūti iztikt. Dabas sauciens ir tik varens, ka šķiet – ja tam nepakļaušos jutīšos dzīvē nepiepildījis savu aicinājumu. Visu izskaidrot tendētiem analītiskiem prātiem šī atziņa varētu nepatikt, taču manī nostiprinājusies pārliecība, ka mūsu lēmumus ietekmē kāds neizskaidrojams spēks. Tas nav mēģinājums «atkratīties» no atbildības par paša izvēlēm. Līdzīgas sajūtas izdzīvojuši desmitiem citi kalnā kāpēji, ar kuriem sanācis par šo tēmu parunāt.

Kaut kas tajā visā ir dziļi garīgs. Kāpt, pamocīties un izslēgt sevi no ikdienas rutīnas, iegrimt dabas skaistumā. Tā ir iespēja apskatīt sevi un savu dzīvi no cita rakursa. Es biju izslēdzis savu telefonu uz divarpus mēnešiem un mana sociālā dzīve no tā īpaši necieta. Taču kalnos notiek «garīgā attīrīšanās», kas palīdz atgriezties atpakaļ «īstā dzīvē» daudz mierīgākam un nosvērtākam. Kāpjot esmu kļuvis pašpaļāvīgāks, pazemīgāks un ieguvis lielāku pašapziņu. Esmu pārvarējis savas visdziļākās bailes. Šīs ir lietas, ko esmu varējis pārcelt uz savu ikdienas dzīvi.

Virsotnes kā uzvaras

Man šķiet, ka kāpt ir ļoti dabiski. Mēs kā bērni gribam visur kāpt, uzkāpt, nokāpt, iekāpt, uzrāpties, norāpties. Ikvienam ir savs atmiņu stāsts par to, kā bērnu dienās izdevies uzrāpties kokā vai nokrist no tā. Iespējams, kāpšana ir mūsu vēlme turpināt bērnību?

Kalnos nekad nevar zināt, kas notiks. Pašsajūta, laika apstākļi, komandas biedri, loģistika – viss ir mainīgs. Man tas ir interesanti. Ir lietas, ko cilvēks var kontrolēt, un ir lietas, ko nevar. Kalnos iemācāmies pieņemt to, ko nevar kontrolēt. Veidojam attieksmi pret notikumiem, kas stāv pāri mums, mācāmies mierīgi reaģēt uz notiekošo. Rutīnas dzīve vairākumam cilvēku rietumu pasaulē ir droša un prognozējama, tādēļ katrs negaidīts pavērsiens var izsist no emocionālā līdzsvara. Kalnos ir pilnīgi pretēji. Te ir ļoti maz drošu un prognozējamu lietu. Pat ne pamats zem kājām.

Kalni iemāca pacietību, neatlaidību un pateicību. Pacietību, jo reizēm ir vairākas dienas jāgaida, kamēr laiks uzlabojas un var kāpt. Sēdēt teltī vairākas dienas, kamēr ārā plosās vētra, nav īpaši patīkams laika kavēklis. Neatlaidība – turpināt iet uz augšu vai kāpt lejā? Kādreiz nav izvēles. Pateicība, ka piedzīvo savu ķermeni, dabu, katru elpu, skatus, ko redzam, cilvēkus, ko satiekam, riskantas situācijas, kuras izdzīvojam.

Kalnam ir arī fundamentāla nozīme cilvēces kolektīvajā apziņā. Mozus Sīnaja kalnā no Dieva saņēma divas akmens plāksnes ar iegravētiem 10 baušļiem. Jēzus pēdējā ceļā devās augšup Golgāta kalnā, kur tika sists krustā. Muhameds Žēlsirdības kalnā pasludināja visu musulmaņu vienlīdzību un brālību. Arī metaforās latviešu valodā panākumi tiek aprakstīti kā «uzkāpšana kalnā» vai «virsotnes sasniegšana». Un tā nu mēs rāpjamies augšup. Katrs savās virsotnēs.

Domāju, ka precīzāko atbildi par kāpšanu kalnos var gūt tikai katrs pats. Vienkārši jāsāk kāpt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu