Nobendētajiem atdot sejas un vārdus

Zigmārs Turčinskis. Foto: Kristīne Madjare
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis šovasar arheoloģiskajā ekspedīcijā Balvu novada Tilžā atrada 12 pagaidām nezināmu mežabrāļu mirstīgās atliekas. Kopā ar domubiedriem jau otro vasaru dodas ekspedīcijās, lai meklētu čekas nobendētos mežabrāļus, kuru apbedījumu vietas padomju vara centās izdzēst no cilvēku atmiņas un nolīdzināt no zemes. Šādu meža un pļavu slēptu nacionālo partizānu apbedījumu vietu Latvijā ik pagastā, kur pret padomju okupāciju cīnījušies mežabrāļi. Kopumā Latvijā, pēc Valsts drošības komitejas jeb čekas datiem, līdz 1956. gadam bijis ap 13 500 mežabrāļu, saka Turčinskis. Viņš vairāk nekā 20 gadus pēta nacionālo partizānu vēsturi.

Divu vasaru ekspedīcijās vēsturnieks ar savu komandu kopumā atraduši 14 nacionālo partizānu mirstīgās atliekas. Vārdi zināmi tikai pērn Balvu novada Bērzpils pagasta mežā ekshumētajiem nacionālajiem partizāniem Jāzeps Rūze un Staņislavs Biksāns. Turčinskis lolo cerību noskaidrot vārdus arī šovasar atrastajiem. Taču tam vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Vēsturniekam nacionālo partizānu čekas noslēpto kapavietu meklējumi jau kādu laiku ir vaļasprieks Turčinskis naudu pelna ar lauksaimniecību 800 hektāru lielajā saimniecībā Zaļeniekos. «Vēsture ir laba lieta, bet ar to nevar dzīvot,» saka Turčinskis. Viņš ir noteicējs pats sev, arī ekspedīcijas spēj finansēt. Nav apstājies Turčinska pētniecības darbs rudenī izdevniecībā Latvijas Mediji klajā nāks viņa monogrāfija par Ziemeļlatgales neatkarības vienību un pretošanos padomju okupācijai 1946. 1954. gadā. Tas būs stāsts par notikumiem Ziemeļlatgalē, pārsvarā Balvu novadā Grīvas mežos, Nautrēnos un Bērzpilī.

 

Jūsu interese par nacionālajiem partizāniem ir īpaša. Kā tā sākās? 

Latvijā šajā jomā valsts apmaksātu pētnieku vispār nav. Varu uzskaitīt piecus sešus cilvēkus, tie visi ir entuziasti, kam tas ir vaļasprieks. Tā kā esmu lauksaimnieks, varu pats organizēt savu laiku un atliek kāda nauda, ko varu tam veltīt. Ja cilvēkiem ir interese par šo tēmu, cenšos visur aizbraukt un stāstīt.

Nacionālos partizānus sāku pētīt personīgas intereses dēļ. 1989. gadā, pētot savu dzimtas koku, un tolaik bija dzīva vēl vecā paaudze, kas mācēja par daudziem cilvēkiem sīki un smalki stāstīt, taču, kad bija jāstāsta par manas vecāsmātes brālēnu un māsīcu, viss stāsts aprāvās. «Brālēns bija tāds bailīgs, aizgāja mežā un tur viņu nošāva.» Tas bija viss.

Kad jau studēju Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē un bija jāsāk specializēties kādā virzienā, izrādījās, ka man nekas nav īsti pie sirds, līdz profesors Heinrihs Strods uzrakstīja savu pirmo grāmatu Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956, kas iznāca 1996. gadā. Viņš arī uztaisīja speckursu, kuru noklausījos. Nobeigumā profesors uzdeva katram uzrakstīt referātu par kaut ko no savas apkārtnes. Tad atcerējos par radiem, par kuriem visi baidījās runāt, jo viņi esot bijuši bailīgi, iegājuši mežā, kur viņus nošāva. Aizgāju uz arhīvu un pajautāju, vai ir iespējams par šiem cilvēkiem kaut ko atrast.

Arhīvā tolaik bija nonākusi no čekas pārņemtās kartotēkas daļa, uzskaites kartiņas garas šūplādes, pilnas ar kartītēm. Čeka 60. gados bija veidojusi kartotēku, acīmredzot, lai uzskaitītu politiski neuzticamos cilvēkus. Bija izveidota arī «bandītu» uzskaites kartotēka. Tajā atradās manu radinieku vārdi Helmuts Eiklons, Ludolfs Eiklons, Aina Eiklone, nošauti 1949. gada 2. augustā. Helmutam Eiklonam vēl bija pierakstīts klāt, ka viņš ir «glavarj bandi». Tātad bandas vadonis. Še tev viņš bija bailīgs! Beigās izrādās, ka viņš ir bijis grupas komandieris. 

1996. gada decembrī aizbraucu uz Palsmani Smiltenes pusē pie radiem, toreiz vēl bija dzīva tante, nošauto pusmāsa. Viņa bija pilnīgi akla, sēdēja gultā un veselu dienu līdz pat tumsai stāstīja, stāstīja un stāstīja par visu, ko bija pieredzējusi, kā viņus atbalstījusi, kā viņi nākuši no meža, kā nošauti. Aizrāvos pēkšņi parādījās tā interese, kuras man visu laiku trūka. Sāku pētīt ar radiniekiem, tad plašāk apkārtējās grupas Ziemeļvidzemē. Beigu beigās uzrakstīju maģistra darbu, kas bija ap 250 lappušu garš, lai gan kopējais darba apjoms tika prasīts 50 60 lapu. Vēlāk, mazliet piestrādājot, maģistra darbs pārtapa par manu pirmo monogrāfiju, kas iznāca 2011. gadā Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944.–1953. gads. Tā esmu šajā tēmā no 1996. gada.

Pērn pirmajā ekspedīcijā meklējāt nacionālo partizānu mirstīgās atliekas Viļakā, bet galu galā atradāt mežabrāļus Bērzpils pagastā.

2019. gadā Polijas vēstniecība kopā ar Latvijas Okupācijas muzeju noorganizēja konferenci par pretošanos padomju okupācijai. Atbrauca viens Polijas Nacionālās atmiņas institūta speciālists, kurš stāstīja, kā Polijā ekshumē tos Armia Krajowa (Otrā pasaules kara laikā apvienoja pretestības grupas okupētajā Polijā red.) partizānus, kas turpināja cīnīties pret padomju varu, kā viņus meklē, kā notiek izvadīšana valsts līmenī. Toreiz vairāki domubiedri nodomājām mēs taču arī kaut ko tādu varam izdarīt profesionālā līmenī.

Latvijā dažas pārapbedīšanas ir bijušas 90. gadu otrā pusē ap 2000.gadu. Pirmā ideja, kur varētu to visu meklēt, bija Viļaka. Tās nomalē pie katoļu baznīcas ceļa malā atrodas nacionālo partizānu piemiņas vieta. Domājām, ka tur varētu būt līdz 18 nogalināto mežabrāļu. Bija redzamas vairākas bedres ceļa malā. Visi cilvēki, ieskaitot novadpētniekus, stāstīja, ka tajās bedrēs pēc Stompaku kaujas (lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu cīņu vēsturē, notika 1945. gada 2. martā red.) sameta un apraka tos, kas bija kaujā krituši. Mums bija interesanti jārok ārā!

Noorganizējām ekspedīciju. Izveidojās domubiedru grupiņa es, vēsturniece Inese Dreimane, arheologs Jānis Goldšmits un profesionāls Otrā pasaules kara karavīru meklētājs Māris Jurciņš. Tātad cilvēki, kas prot sameklēt informāciju, arheologs un meklētājs, kas «piesitis roku» praktiskajā darbā ar ščupu jeb taustu, ar ko zem zemes meklē mirstīgās atliekas. Tā pērn aizbraucām un pārrakām visu Viļakas nomali, taču tur neko neatradām. Bedres bija tukšas. Sākām klaušināt cilvēkus, un viens vīrs stāstīja, ka tajā vietā pēc kara ceļu paplašināja un no zemes ārā nākuši kauli. Kritušos acīmredzot vienkārši iešķūrēja jaunā ceļa pamatos. 

Tā kā Viļakā neko neatradām, ekspedīcijas beigās braucām pārbaudīt informāciju par Bērzpili. Iebraucām aizaugušā meža ceļā, iegāju mežā un teicu šeit jābūt. Viens no meklētājiem paņēma taustu un iedūra zemē ir! Pilnīgā nekurienes vidū. 

Kā jūs zinājāt par šo vietu?

Nekad neesmu bijis pētnieks, kas sēž tikai Rīgas arhīvā pie rakstāmgalda un gudri runā. Man patīk apmeklēt tās vietas, kuras esmu pētījis vai saskāries pētījumos. Meklēt aculieciniekus, runāt ar viņiem. Bija informācija, ko atradu kādā deportāciju lietā izraksts no čekas kaujas operācijas, ka vienās mājās Bērzpils pagasta Osudaru ciemā pagrabā izvietojies istrebiķeļu operatīvās grupas slēpnis. Mājas saimnieks, čekas aģents Metjolkins ienācis pagrabā un pateicis istrebiķeļiem, ka viņa mājā ieradušies divi bandīti. Tikko partizāni nākuši no mājas laukā, uz viņiem atklāja uguni. Abus 1949. gada 24. janvārī nošāva mājas pagalmā.

Sāku meklēt, kur ir tādi Osudari. Vienās mājās iznāk iedzēris vīrs, un viņa pirmais jautājums ir tu esi čiulis vai latgalietis? Saku čiulis. Tad neteikšu, kas ir manā mežā aprakts, saka vīrelis, bet redzams, ka viņam ļoti gribas izstāstīt. Sākām spēlēt pretī, līdz viņš mūs aizveda mežā, parādīja sūnās nelielu četrkantainu paaugstinājumu. Iepriekšējais meža īpašnieks viņam teicis ja zāģēsi mežu, nebrauc šai vietai pāri, te kaut kas apakšā guļ. Bet nebija teicis, kas. Zināju, kas tur noticis, tāpēc iedomājos, ka šī varētu būt kapavieta. Tā 2020. gada rudenī pēc neveiksmīgās Viļakas ekspedīcijas atradām divu mežabrāļu kapavietu Bērzpilī. 

Parasti čeka nogalinātos mežabrāļus veda uz pagastu centru un izlika iebiedēšanai, pēc tam kaut kur noraka. Taču toreiz čeka bija izdomājusi, ka pēc šo divu nogalināšanas varētu mēģināt izsekot, no kurienes viņi nākuši, varētu tikt klāt pārējiem partizāniem. Tāpēc kopā ar mājas saimnieku nodevēju Metjolkinu aprakuši nogalinātos mežā. Metjolkins vienam no nošautajiem bija brālēns. Diez vai viņš bija priecīgs par čekas uzspiesto izvēli vai nu brauksi uz Sibīriju vai nodosi brālēnu. Viņš pēc tam to bija uzturējis kā slepenu kapavietu, neļāvis izpostīt un parādījis nākamajam zemes saimniekam. 

Mežabrāļu kapavietu atrašana atkarīga no cilvēku atmiņas. Arī Tilžā tas palīdzēja.

Tilžas nomalē ceļa malā ir krustiņš, uz kura rakstīts šajā vietā padomju okupācijas gados čeka apglabāja savus upurus. Bet kur konkrēti? Aizbraucu pie Balvu novadpētnieka Zigfrīda Berķa. Un tas ir stāsts, kāpēc šādas lietas nevar atlikt un gaidīt valsts atbalstu. Zigfrīds Berķis šogad martā nomira. Es pagājušajā gadā uzprasījos, lai viņš mani aizved un konkrēti parāda, kurā vietā bija apglabāti partizāni. Labi, ka to izdarīju, citādi šogad man nebūtu galvenā pavediena.

Pērn Berķim bija 90 gadu, pa mežu bija grūti iet. Tad viņš atcerējās kādu vīru, kurš bija 2000. gadā piedalījies kāda mežabrāļa izrakšanā no tās vietas. Bija vesela epopeja, kamēr sameklējām šo vīru, bet galu galā satikāmies un viņš mums parādīja, kur ir viena viņam zināmā bedre. Ejot līdzās, pilnīgi nejauši ieraudzīju otru bedri. Jūlijā taisījām ekspedīciju, nezinājām, ko un cik atradīsim. Tur bija bijusi viena liela bedre, kurā čeka metusi vienus nošautos citiem virsū, kamēr bedre pilna. Blakus tai bija divas bedres ar katrā diviem nogalinātajiem. Vietējie iedzīvotāji zinājuši par lielāko bedri. 60. gados vairāki radinieki atrakuši līķus, bet viss noticis haotiski. Kad tagad rakām, atklājām nesaprotami daudz žokļu, galvaskausu, vairāk kreisās nekā labās rokas. 

Tilžā mēs ļoti rūpīgi atrakām, ar arheoloģiskām metodēm attīrot slāni pēc slāņa, atzīmējot visu, līdz atsedzās kauli un atklājās visas šausmas, kā šie cilvēki nogalināti. Bērzpilī varēja redzēt, ka mežabrāļi nogalināti kaujā. Tilžā viņi bija mocīti un spīdzināti. Atradām piecus pilnus līķus, no tiem trijiem bija sadaudzītas galvas, vienam bija atstāts ķieģelis uz galvas. Kad to noņēma, varēja redzēt, ka galvaskauss ir noskrūvēts no ķermeņa kakla skriemeļi putrā sagriezti. Otrā bedrē vienam iemestajam abas rokas bija mērķtiecīgi mehāniski pārlauztas. Viena roka acīmredzot bija palikusi tikai muskuļos un drēbēs karājamies. Biju dzirdējis par tādām lietām Šķilbēnu pusē vienam partizānam bija salauztas rokas un kājas, viņš izmests laukā, lai nosalst rudens naktī. Te acīmredzot bija kaut kas līdzīgs abas rokas salauztas, ribas vienā ķermeņa pusē pilnīgi piesistas pie mugurkaula. Atklājās, ka tie ir ne tikai kaujā nogalinātie. Jā, bija viens kaujā nogalināts pilns vēders granātas šķembām, citam granātas šķembas rokās. Bet citi, visticamāk, nogalināti spīdzinot. Tieši tāpēc mums ir vajadzīga arheoloģija lai pierādītu, kā tas notika, ka tie ir spīdzināšanā nobendēti cilvēki.

Vai zināt vārdus atrastajiem 12 Tilžas mežabrāļiem?

Nē. Zinu, ka Tilžā nogalināti ap 30 mežabrāļu, varbūt pat vairāk kopā ar viņu atbalstītājiem. Bet kurš ir kurš konkrēti šajās bedrēs, nezinām. Tiem, kam ir saglabājušās sejas, tās varētu vismaz rekonstruēt. Tad būtu izdarījuši maksimumu viņu atpazīšanai. 

Taču neesam ne Polijas Nacionālās atmiņas institūts, ne Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs, kurā ir 149 darbinieki, neskaitot tehnisko personālu. Polijā un Lietuvā veic DNS masveida testēšanu, lai identificētu bojāgājušos paņem DNS no apkārtnē dzīvojošajiem cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņu radinieki ir gājuši bojā, arī DNS no nogalinātajiem, salīdzina un tā identificē. Mums nav ne tādu līdzekļu, ne iespēju. Varbūt lasītāji var piedāvāt idejas, kā uztaisīt vismaz digitālus sejas modeļus no saglabātajiem kauliem var salikt galvaskausu. Atdot cilvēkiem viņu sejas. Piemēram, zinām, kā izskatījās viens no Bērzpilī bojāgājušajiem, jo bija saglabājusies viņa fotogrāfija, uzņemta mežā 1947. gadā. Tas ir Jāzeps Rūze. Otrs bija Staņislavs Biksāns. Ja abiem rekonstruētu sejas, varētu pateikt, kurš ir Biksāns, kurš Rūze. Arī Tilžā var rekonstruēt sejas tiem, kuriem tās nav sadauzītas. Vai to kāds Latvijā ir gatavs izdarīt? 

Kas notiks tālāk ar šīm mirstīgajām atliekām?

Pašlaik tās glabājas pie manis. Spoki nerādās un sliktas lietas nenotiek, tātad tas ir labs darbs. Cilvēki beidzot tiks pārapbedīti ar godu un cieņu, nevis gulēs mežā sadauzīti ar ķieģeļiem uz galvas. Viņu pārapbedīšana būtu jāorganizē Balvu novada pašvaldībai. Tā kā mums 2. marts, kad 1945. gadā notika Stompaku kauja, tagad ir atzīts par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu, šajā dienā var organizēt svinīgu pasākumu. Divi partizāni Bērzpilī, 12 Tilžā, kopā 14 sanāk veseli brāļu kapi. Var svinīgi pārapbedīt ar prezidenta piedalīšanos, jo šobrīd mums ir prezidents, kuram interesē šī tēma. Esmu runājis ar vietējās pašvaldības deputātiem, viņi ir atsaucīgi. Visi izrakumu rezultāti būs sīki un smalki aprakstīti, to darīs Jānis Goldšmits kā arheoloģijas speciālists.

Vai tiešām katrā pagastā ir vietas, kur apglabāti mežabrāļi?

Principā jebkurā vietā, kur notika nacionālo partizānu cīņas, viņi tika nogalināti, slepus aprakti bedrēs, un ir cilvēki, kas šo informāciju vēl atceras. Man jau ir informācija no vairākām vietām Alūksnē, Liepnā, Mālupē, Šķilbēnos, Gulbenes pusē, jābrauc pārbaudīt un izpētīt. Arī Tilžā būtu jāiet vēl pāri ar ģeoradariem un jāpārbauda, vai nav palikušas kādas neatklātas bedres. Informāciju apkopoju un vācu brīvajā laikā.  

Kā skaidrojat šā vēstures posma izpētes atšķirības Polijā, Lietuvā un Latvijā?

Sarežģīts jautājums. Acīmredzot tās ir padomju okupācijas psiholoģiskās sekas, kuras velkas līdzi it kā neredzamas, bet dzīvē tās atkal un atkal parādās. Tas vairs nav vēsturnieku jautājums, bet starpdisciplinārs vēsturnieku, psihologu, ja ne psihiatru jautājums, kādā veidā sabiedrība to pārdzīvo un piemērojas, kā spēj komunicēt savu vēsturi, pārdzīvoto, kā reaģē un uzvedas mūsdienās. Kopumā ir bēdīgi. Runāt par pretošanās kustību sabiedrībā, kurā ir tikai sadarbošanās, kolaborācijas, pazemošanās, izkalpošanās pieredze, ir šausmīgi nepatīkami. Šobrīd aktīva ir tā paaudze, kas ir dzimusi, augusi un darba gaitas sākusi 70. 80. gados. Viņiem nav nekādas pretošanās pieredzes. Tagad pēkšņi sākt runāt par pretošanos ir ļoti traumējoši un tracinoši lielai daļai sabiedrības. Man patīk ar šiem cilvēkiem strīdēties, viņi ir gatavi kliegt mežā tie visi bija bandīti un nelieši! Labi cilvēki stājās kolhozos un komjaunatnē, cēla gaišo nākotni. Tas ir kaut kas no Stokholmas sindroma, kad cilvēks ir gatavs pieņemt pāridarītāja viedokli un to aizstāvēs līdz mūža galam. Ja visu mūžu esi bijis Komunistiskās partijas biedrs un cēlis gaišo nākotni, apzināties, ka tavi senči bija iesaistīti cīņās pret nacionālajiem partizāniem, ir traumējoši. Tad labāk neaiztiksim šo tēmu, nerunāsim. 

Kā noteikt, kurš bija bandīts, kurš ne?

Neviens nacionālais partizāns nelaupīja, lai iedzīvotos, bet izdzīvotu. Viņi bija izdzīti mežā ārpus normālās dzīves. Bija izvēle nomirt badā, sēdēt uz kakla radiniekiem, kuri jau tāpat bija izputināti, vai tomēr sadot kādam sarkanajam kolaborantam, atņemt ieroci, pārtiku, apģērbu. Viņi to nedarīja, lai iedzīvotos. Mežā nedzīvoja pārtikuši un pārēdušies ļaudis, viņi vienmēr bija kārni, noskrējušies, novājējuši. Tas vienmēr bijis uzsvērts gan čekas lietās, gan cilvēku atmiņās cik viņi ir šausmīgi vārgi, noplīsuši. Dzīve mežā ir skarba. Tas bija traģiski, ka nebija cita veida, kā iegūt visu dzīvošanai mežā nepieciešamo. Un ir atšķirība no krimināliem bandītiem. Lai arī viņi bija aplaupījuši veikalus, kūtis, es nezinu nevienu nacionālo partizānu, kurš pēc tam būtu tiesāts par kriminālām lietām. Parastie kriminālisti sēž cietumā vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Bet par mežabrāļiem ne par vienu nezinu, ka viņi pēc tam neprastu citādāk dzīvot, kā tikai laupot un slepkavojot. 

Kā vērtējat grozījumus likumā par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu, kas šo statusu attiecināja arī uz mežabrāļu cīņu laiku?

Lielākā daļa nacionālo partizānu un viņu grupu ir nereabilitēti. Es to uztveru vienkārši tas ir kā apbalvojums. Ja cilvēks ir nereabilitēts, viņš ir kārtīgs partizāns un kārtīgi darbojies. Kas tad veidoja reabilitācijas? Vecie padomju prokurori. Ir dažādas aplamības piemēram, partizāns aplaupījis kolhoza kūti aizvedis savu govi, ko viņa ģimenei konfiscējuši, un viņš nav reabilitēts. Bet SD (vācu Sicherheitsdienst Drošības dienesta) tulks reabilitēts, jo viņš taču «tikai tulkoja». Tāda ir arī Mārtiņa Zilberta grupa, kas 70. gadu vidū pēkšņi izdomāja, ka varētu sākt bruņotu pretošanos. Tādi trakie aktīvisti, arī viņi ir nereabilitēti.

Jūs bijāt to cilvēku vidū, kas 2016. gadā rosināja Ordeņa kapitulam ar Viestura ordeni apbalvot vēl dzīvos 22 mežabrāļus. Esat skarbi izteicies par vilcināšanos apbalvot.

Galvenais ierosinātājs bija Jānis Vasiļevskis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) darbinieks. Mēs apzinājām viņus visus un iesniedzām Ordeņa kapitulam. Tas ir stāsts par attieksmi. Ordeņa kapituls aizrijās. Pateikt, ka šitos bandītus neapbalvosim, nevar, bet apbalvot negribas. Pagāja gads vai vairāk, to lietu vilka garumā, nedeva atbildes. Tikai tad, kad caur medijiem taisīja burkšķi, sāka piešķirt ordeņus. Vienā brīdī likās, ka Ordeņa kapituls gaida, kad viņi nomirs tad jautājums vairs nebūs aktuāls. Bet viņi nemira. Nācās izdomāt, ko darīt. Lai nebūtu tā, ka pasakām paldies uzreiz lielai grupai pretošanās kustības dalībnieku, viņus dalīja pa diviem trijiem vienā, otrā, trešā ordeņu pasniegšanas reizē. Pašlaik ir īpatnēji klausīties Valsts prezidentā.

Viņam ir cits uzstādījums par pretošanās kustības dalībnieku atceri. Kāpēc jums ir dīvaini klausīties?

Tāpēc, ka visi līdz šim valstiskā līmenī izlikās, ka šī tēma neeksistē. Tāpēc ir interesanti klausīties, ka vismaz prezidents viens pats runā, ka pretošanās kustība ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka ne tikai pakļāvāmies un izkalpojāmies, bet arī cīnījāmies un pretojāmies. Man gan ir aizdomas, ka tā diemžēl paliks kā saucēja balss tuksnesī.

Ko vēl vajadzētu? 

Ar pretošanās kustības izpēti ir tāpat kā savulaik ar pretošanās kustību. Neviens to no augšas neorganizēja un nevadīja. Tā bija pašu cilvēku brīva izvēle pretoties, ņemt rokās ieročus, organizēties, cīnīties. Tāpat arī šobrīd pretošanās kustības izpēti un piemiņas saglabāšanu neviens no augšas neorganizē. Nav nevienas valsts organizētas un apmaksātas institūcijas. To dara cilvēki pēc pašu iniciatīvas un bieži, nevis pateicoties kādam valstiskam atbalstam, bet par spīti tā trūkumam un klusējošai ignorancei. Tāpēc pretošanās kustības piemiņas saglabāšana notiek reģionos. 

Problēma ir tā, ka nav speciālistu, kas pētītu šo laiku. Pateikt ir viens pievērsīsimies tēmas izpētei, bet kas to darīs? Es arī vairs pilnā mērā nepievērsīšos vēsturei, neiešu prom no biznesa. Tas paliks mans vaļasprieks. Latvijā jau bija iestrādes TSDC 90. gados, bija cilvēki, kas pētīja gan čekas darbību, gan nacionālos partizānus. Viss beidzās, kad TSDC pievienoja Satversmes aizsardzības birojam un tas kļuva par drošības iestādi ārpus pētniecības un publiskās darbības. Aug jaunā paaudze, Reinis Ratnieks raksta doktora darbu par nacionālajiem partizāniem. Vēl ir viens students, kas interesējas par šo tēmu, bet ātri nekas neradīsies. Ja gribas ātri, tad saradīsies zinātnes pārtijbomži, kas ir gatavi uzdoties par speciālistiem jebkurā lietā, kur var dabūt naudu.

Augusta sākumā Talsu novadā atklāts Pētera Čevera partizānu grupas bunkurs. Kā to vērtējat?

Čevera grupas atjaunotais bunkurs ir drausmīga katastrofa, jo pie tēmas ķērās cilvēki, kuri nekonsultējās ar vēsturniekiem, nemeklēja speciālistus, bet teica re, kur ir bedre, paši uzcelsim. Traģēdija ir tā, ka ir Čevera grupas bunkura fotogrāfijas, kurās redzama ieejas tranšeja, pati bunkura bedre. Paņemiet fotogrāfiju un atjaunojiet precīzi, kā bija! Bet nē visu noraka, nolīdzināja zemi, meža vidū ieraka milzīgu betonētu dārza mājiņu. Vienīgais, ko izdevās uzspiest iekšskatu bunkuram uztaisīt tā, kā tas redzams fotogrāfijās. 

Problēma ir tā, ka bunkurs ir vieta mežā, kam nav vēsturiskas vietas vai pieminekļa statusa. Ja redzi bedri un saskaņo ar Latvijas Valsts mežiem, tai vietā vari darīt jebko. Savukārt Viļakā, Balvu novadā, aizgājuši citā virzienā mēs atjaunosim visu Stompaku nometni. Bet tai nav nevienas fotogrāfijas, nekā, ir tikai dažu cilvēku atmiņas. Man ir bail, ka atkal sanāks Čevera grupas bunkura variants.

Ir jāsaprot, ka šādas piemiņas vietas atjaunošana faktiski nozīmē tās iznīcināšanu. Tur tiek rakts un pārrakts. Bunkuri bija koka būves mežā, domātas pārziemošanai vienu ziemu, tad to pameta. Tagad tur mēģina taisīt stacionāru ilglaicīgu būvi. Nevienam jau nevar aizliegt to darīt, bet vajadzētu vismaz lūgt speciālistus konsultēt un arheologiem izpētīt bunkuru pirms tā izpostīšanas.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu