Sapīties vados

  • Ivars Šteinbergs, Domuzīme
  • 26.08.2021
  • Domuzīme
Edvards Kuks. Vadi. Neputns, 2021.

Edvards Kuks. Vadi. Neputns, 2021.

Turpinot dzejas debiju birumu, apgāds Neputns laidis klajā Edvarda Kuka krājumu Vadi, kas uzrunā ar oriģinālu poētisko domāšanu un daudzveidīgu rakstību, kaut cauri grāmatai nenotur vienādu dzejiskās intensitātes latiņu. Grāmata apsveicami demonstrē formas dažādību — autors pārsvarā raksta brīvajā pantā, taču viegli iejūtas arī dzejprozā un — mazāk viegli — atskaņotās vārsmās (dzejolī ar atskaņām (32—33) parādās sabalsojumi, kas balstās tikai patskaņu tuvībā: laikā/skaipā, glabātas/pagātne, vietās/iesākts). 

Kopumā iespējams izšķirt divas Kuka rakstības līnijas. Viena no tām — neikdienišķā tēlainībā balstīti dzejoļi, kuri vēsta par kādu tēmu ārpus sevis. Šie ir arī krājuma labākie dzejoļi (piemēram, Arlabunakti, draudziņ (30), Solījumi, kurus nepildu (31), Mēs runājām par pasta pūcēm… (42)), tāds ir arī 23. lappuses dzejolis prozā, kurā lieliski izmantots pārnesums — «Laiku pa laikam stāstījums // pārtrūkst». Otra līnija ir dzejoļi, kuru tematiskajā fokusā ir pats dzejolis, proti, valoda un tās robežas. Šie dzejoļi lasāmi kā sava veida eksperimentēšana ar izteiksmi un pārdomas par dzejas iespējām (TEV PAR GODU (16), silts (18), pieskāriens logotips (20), braukšu ar nā-mo (49)). Tomēr šī otrā veida tekstu izgājieni ir pārāk piezemēti, lai tos uzskatītu par aizraujoši radikāliem, sevišķi, ja salīdzina ar Eināra Pelša poētiku vai jebkuru citu nopietnu konceptuālistu.

Jaunākajā žurnālā

Viss ir tikai situācija

Baltijas valstīm «labākais scenārijs šim laikam ir saspringts un bažu pilns miers», teic Reins Rauds. Foto — Andrass Kralla

Tekstu banka

Ilustrācija — Pexels