Laikam ejot, mainās ikdienas apstākļi, iespējas un paradumi – īpaši straujajā tehnoloģiju laikmetā. Mūsdienās uzticamais ikdienas sabiedrotais ir viedtālrunis, ar kura palīdzību varam gan jebkurā brīdī sazvanīties, gan sazināties dažādās lietotnēs, gan lietot internetu. Taču vēl tikai pirms 15 gadiem bija podziņu telefonu laiki, kad zvanus un īsziņas strikti ierobežoja kredīta daudzums un ierasta darbība bija “uzpīkstināt”, lai sarunu biedrs atzvana, jo kredīts iet uz beigām. Arī elektroapgādes sistēma, gluži kā mobilie sakari, ar katru gadu attīstās, piedāvājot jaunas, arvien neierobežotākas iespējas un veidojot iepriekš nebijušus sistēmas lietotāju paradumus. Tagad ikviens var kļūt par elektroenerģijas ražotāju, uzstādot uz mājas jumta saules paneļus, ražot elektroenerģiju pašpatēriņam vai ar to dalīties, veidojot energokopienas.
Vispārzināms kļuvis arī fakts, ka bez atjaunīgās enerģijas ražošanas plašas attīstības ne Eiropai, ne Latvijai neizdosies sasniegt pašu uzstādītos ambiciozos klimatneitralitātes mērķus, jo enerģētikas nozare ir atbildīga par vairāk nekā 80% Eiropas Savienībā (ES) saražoto siltumnīcefekta gāzu emisiju kopapjoma. ES 2018. gada Tīrās enerģijas pakotnē ir definējusi vīziju par nākotnes enerģētiku, kur ne tikai tradicionālie nozares dalībnieki, bet iedzīvotāji un sabiedrība kopumā uzņemas arvien lielāku lomu pārejā uz aktīvu zaļās, atjaunīgās enerģijas izmantošanu, iesaistoties kopējā enerģētikas tirgus darbībā.
Latvijas enerģētikas un klimata politikas nacionālie mērķi paredz atjaunīgās enerģijas daļu palielināt no 41% šobrīd līdz 50% 2030. gadā.
Tomēr cilvēks, kurš pieņem lēmumu uzlikt uz savas mājas jumta saules paneli vai automobili ar iekšdedzes dzinēju nomainīt pret elektroauto, visticamāk, pat nenojauš, cik tektoniskas viļņošanās šī pieaugošā zaļās ražošanas un patēriņa tendence izraisa gan tīkla infrastruktūras un tehnoloģiju ekspertu, gan arī politikas veidotāju un tirgus uzraugu – regulatoru – vidē visā Eiropā. Cēlonis ir samērā vienkāršs un sarežģīts vienlaikus – jauna elektrības ražošanas un patēriņa struktūra, kuras veidošanā iesaistās arvien vairāk dalībnieku un kam raksturīgas divu virzienu jaudas plūsmas elektrotīklā un izteiktas ražošanas un patēriņa svārstības (t.s. pīķa stundas) diennakts laikā, prasa pavisam citu elektrības sadales tīkla funkcionalitāti un jaudu nekā līdz šim. Tas rada vēl nebijušu spiedienu uz elektrības sadales sistēmu, kurai ne tikai jāspēj akumulēt laikapstākļiem pakļautas un līdz ar to strauji mainīga apjoma saules vai vēja enerģijas plūsmas tīklā, bet arī nodrošināt kvalitātes prasībām atbilstošu elektrības plūsmu līdz visiem sistēmas lietotājiem patēriņa pīķa stundās.
Saules paneļu lietotājs lielu daļu enerģijas, vismaz saulainās dienās, saražo pats, bet tīkla infrastruktūru izmanto divos veidos. Pirmkārt, kā drošības garantu brīžiem, kad savas elektrības pietrūkst, otrkārt, kā “akumulatoru”, kur iepludināt saražoto elektrību pārprodukcijas brīžos. Skaidrs ir viens – nepieciešamība pēc elektroapgādes tīkla infrastruktūras saglabājas, un to būtu jāatspoguļo arī sadales tarifa struktūrai. Tāpēc šobrīd jau sešās ES dalībvalstīs – Čehijā, Spānijā, Itālijā, Nīderlandē, Portugālē un Slovākijā – fiksētās sadaļas īpatsvars tarifa struktūrā dominē. To, ka līdzšinējā, lielā mērā uz patēriņu balstītā tarifa struktūra, vairs īsti neatbilst jaunajai realitātei, atzinusi Eiropas sadales sistēmas operatoru apvienība (E.DSO), definējot skaidrus tarifa veidošanās principus – tam ir jāatspoguļo infrastruktūras izmaksas, jābūt godīgam, jāveicina efektīvs tīkla izmantojums, turklāt to nebūtu jāizmanto nekādiem politiskiem mērķiem. Šie principi būtībā atbilst arī ES Energoregulatoru sadarbības aģentūras uzstādījumam, ka tarifiem ir jānosedz tīkla infrastruktūras izmaksas, bet vienlaikus tiem jāmotivē sadales operatoriem darboties maksimāli efektīvi un jāveicina efektīva tīkla jaudas izmantošana, piemēram, veicinot izlīdzinātu patēriņu, ar mazākiem jaudas pieprasījuma “pīķiem”.
Kā tad mums šajā jomā veicas Latvijā? Attiecībā uz tarifa struktūru arī Latvija 2016. gadā ieviesa izmaiņas tarifa struktūrā, izveidojot fiksēto tarifa daļu. Jāpiemin, ka no 2020. gada vidējais mājsaimniecības maksājums tieši par sadales tarifu samazinājās par aptuveni 5,5%. Tas bija iespējams, pateicoties AS Sadales tīkls īstenotai visaptverošai darba efektivizācijas programmai, spējai pārkārtot darba procesus un struktūru, būtiski samazinot darbinieku skaitu, bet vienlaikus saglabājot un pat paaugstinot sadales pakalpojuma kvalitāti, ko apliecina divi svarīgākie rādītāji – vidējais atslēgumu skaits (SAIFI) un atslēgumu ilgums (SAIDI) vienam klientam gadā. Šie rādītāji turpina uzlaboties gadu no gada – piemēram, pērn neplānotu elektroenerģijas piegādes pārtraukumu skaits Latvijā samazinājies par 15%. Turklāt 2020. gadā Latvijā bijis vismazākais vidējais neplānoto elektroapgādes pārtraukumu ilgums visā Baltijā.
Tagad ir pienācis nākamais sistēmas efektivizācijas posms – sakārtot kopējo elektroapgādes sistēmas struktūru atbilstoši jaunajām tirgus un tehnoloģiskajām prasībām, atrodot sadarbības un sistēmas darbības efektivitātes pilnveidošanas iespējas starp elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru AS Augstsprieguma tīkls un sadales sistēmas operatoru AS Sadales tīkls. Šajā jomā, pateicoties arī Ekonomikas ministrijas aktīvai iesaistei, šobrīd strauji virzāmies uz priekšu.
Mūsu uzdevums ir identificēt iespējas stiprināt tīkla drošumu un vienlaikus efektivitāti, izmantojot savstarpēji papildinošas pārvades un sadales infrastruktūras rezerves, kopīgi stratēģiski plānojot infrastruktūras nākotnes vajadzības atbilstoši ražošanas un patēriņa tendencēm, attiecīgi veidojot efektīvākas un precīzākas investīciju programmas. Šāda pieeja valstī ļaus maksimāli efektīvi attīstīt pārvades un sadales sistēmu atbilstoši nākotnes uzdevumiem, kas saistīti ar Eiropas Zaļo kursu, jaunajām ražošanas un patēriņa tendencēm – izkliedēto enerģijas ražošanu, enerģijas lietotāju kopienām, agregatoru pakalpojumiem, datiem enerģētikā. Atbilstoši jaunajām tendencēm būs jāvērtē arī iespējamās izmaiņas sistēmas pakalpojumu tarifu struktūrā, jo tarifam arī turpmāk būs jānosedz infrastruktūras attīstības un uzturēšanas izmaksas, vienlaikus veicinot sabalansētu tīkla noslodzes modeļu attīstību. Priekšā ir daudz diskusiju un darba, taču svarīgākais – mums ir jāiet līdzi laikam un atbilstoši jāpielāgojas. Tas savukārt ilgtermiņā ļaus mazināt kopējās tīkla uzturēšanas izmaksas un to ietekmi uz tarifiem. Turklāt tas ir vienīgais reālais ceļš, lai enerģētikas jomā mazinātu ietekmi uz globālo sasilšanu, kuru arvien vairāk izjūtam savā ikdienā.
Pagaidām nav neviena komentāra