Mihails Gorbačovs un augusts—1991

Preambula

Runa nav tikai par sazvērnieku huntas mēģinājumu atsviest Padomju Savienību stāvoklī pirms Mihaila Gorbačova vadībā aizsāktās perestroikas. 1991. gada augusta dramatiskajām dienām  (19. – 21.augusts) bija arī pagara priekšspēle un noslēgumā — kā līksmes brīži, tā politiskās paģiras.

Gorbačovs itin labi saredzēja vēsturisko nenovēršamību Afganistānā, Vācijā vai Čehoslovākijā. Grūtāk viņam nācās adekvāti novērtēt situāciju, lai turpinātu padziļinātas reformas Padomju Savienībā. Vēl 1990. gada sākumā vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, viens no viņa sākotnējiem atbalstītājiem, runāja par PSKP CK ģenerālsekretāra neizbēgamo izšķiršanos: būt  pārkārtošanās vai partijas elites līderim. Tā paša gada 15. martā PSRS Tautas deputātu kongress M. Gorbačovu ievēlēja par PSRS prezidentu. Pilnvaru vairāk, vai proporcionāli pieauga arī viņa rīcībspēja Kremlī?

Konstitucionālo tiesību orākuli var mani apstrīdēt, bet vairāki fakti atsedza kaut ko citu. Perestroikas galvenais ideologs Aleksandrs Jakovļevs vēstulē prezidentu par iespējamu valsts apvērsumu brīdinājis jau 1991. gada 18. aprīlī. Dažus mēnešus pirms tam līdzīgi rīkojies Eduards Ševardnadze, ar vārdiem “nāk diktatūra” atkāpjoties no ārlietu ministra amata. Bez šī gruzīna, vienalga kā vērtējam viņa darbības pārējos posmus, PSRS ārpolitika un atbruņošanās programmas aizvien kūļātos vecās piesardzības gultnē. Īsi pirms augusta puča politisko cīņu arēnu praktiski pametis Jakovļevs, pats erudītākais cietpauraino komunistu oponents. Tādas nelāgas metamorfozes nenotika bez VDK ziņas un līdzdalības. Kā savās atmiņās raksta A. Jakovļevs, “kopš tā laika (1991.gada janvāra Viļņā) KGB ķetna man uzgūla visā smagumā, un galu galā Krjučkovam izdevās mani nošķirt no Gorbačova”.

Prezidents bija pakļāvies Lubjankai, tas ir, drošībnieku virsvadonim Vladimiram Krjučkovam un neaizbrauca uz Viļņu, kur varētu noņemt spriedzi attiecībās ar saviem atbalstītājiem Baltijā un izveidot neatkarīgu komisiju traģēdijas izmeklēšanai. Viņš nebija paklausījis viedajam padomam izveidot patstāvīgu, no vecās sistēmas atkabinātu prezidenta apsardzes dienestu. Stāvoklis valstī bija sarežģīts, sociāli un politiski eksplozīvs. Pie nule sacītā daži tīri personīgi vērojumi un iespaidi.

Tikai pāris dienas pirms augusta puča Maskavā noslēdzās tā sauktais Eiropas 10. miera un atbruņošanās konvents, kas bija pulcējis visai kuplu dalībnieku pulku. Runātāju sarakstos — Jeļena Bonnere, Valentīns Faļins, Mati Hints un citi pazīstami vārdi. Piedalījos konventā kā Latvijas Miera kustības pārstāvis. Daudz un paasi tika diskutēts par Dienvidslāviju, “atbruņošanās dividendēm”, Rietumu izvairību Baltijas jautājumā.

Īpaši nepārspīlēšu, ka gaisā bija jūtama pulvera smaka. Satriecošu iespaidu atstāja dokumentālā filma par zvērisko slepkavību Medininku muitas punktā. Tādus vēl gluži svaigus asins plūdus ne aprakstīt, ne aizmirst. Lietuviešu traģēdijai pieplusējās sižeti par konfliktu un upuriem Kalnu Karabahā, citos nemieru pārņemtos rajonos. Publiskajā telpā daudzi jautājumi adresēti PSRS iekšlietu ministram Borisam Pugo. Un vēl: žurnāls Stoļica uz sava vāka bija licis šaržu ar zīmīgu parakstu “Trīs jautri draugi”.

Šis trio zirga mugurā — Dmitrijs Jazovs, Leonīds Kravčenko un Boriss Pugo. Kā labi atceramies, dažas dienas vēlāk (19.augustā) tiem atvēlētas  priekšplāna lomas “uzvedumā”, kas PSRS tautām tika pasniegts kā glābšanas riņķis brīdī, kad “valsts grimst vardarbības un nelikumību murgā”.

Forosā un Maskavā

Pēc politisko analītiķu ieskata, Gorbačovs šajā periodā bija sācis attālināties no talantīgākās inteliģences daļas, ļāvis nostiprināties neoboļševismam, pats nepiedodami maz sekojis situācijai valstī. Tā vietā — stūrgalvīgi auklējies ar jauno savienības līgumu, kura parakstīšana bija nolikta uz 20. augustu.

Augusta sākumā PSRS prezidentu un viņa ģimenes locekļus Belbekas lidostā Krimā svinīgi sagaidīja Ukrainas PSR un Melnās jūras flotes augstākā svīta. Viss kā parasti. “Mihails Sergejevičs un Raisa Maksimovna bija apmierināti”, atceras viņa apsardzes priekšnieks Vladimirs Medvedjevs. (Atmiņā uzplaiksnī Žakelīnas Kenedijas vīram teiktie vārdi par “jauko sagaidīšanu” 1963. gada novembrī Dalasā dažas stundas pirms prezidentam Džonam Kenedijam liktenīgajiem šāvieniem.)

Gorbačovs savos memuāros gan atzīst, ka togad “manas brīvdienas nebija īsta atpūta”. Daudz strādājis, 14. augustā sazvanījies ar Krievijas Federācijas prezidentu Borisu Jeļcinu (ievēlēts pirms pāris mēnešiem) par savienības līguma saturisko un ceremoniālo pusi. Pats nenoliedz, ka iztālēm ar satraukumu vērojis “konservatīvo spēku centienus izmantot katru iespēju uzbrukt Prezidentam un reformatoriem PSRS Tautas deputātu padomē…”.

Tad kālab nepameta oficiālo vasaras rezidenci Forosā, lai drīzāk atkal būtu Kremlī? Vai neko nebūtu dzirdējis par Ņikitam Hruščovam sagatavoto “Krimas slazdu” 1964. gada oktobrī? “Lidmašīna, lai es atgrieztos, jau bija norīkota,” Gorbačovs it kā taisnojas.

Viens no prezidenta palīgiem G. Šahnazarovs, kurš dzīvoja sanatorijā Južnij kaimiņos, 18. augusta pēcpusdienā bija pēdējais, ar kuru viņš darba lietās sazinājās. Drīz vien sakari ar ārpasauli — kā ar nazi nogriezti. Ap pieciem vakarā Gorbačovs ticis informēts, ka vasarnīcas teritorijā ne saukta, ne aicināta no Maskavas ieradusies “biedru grupa” — Baklanovs, Šeiņins, Boldins, Vareņņikovs un Pļehanovs. Visi vairāk vai mazāk paša prezidenta izraudzīti un “pārbaudīti” augstākās nomenklatūras kadri.

Zinām, kādus dokumentus, faktiski ultimātu, bija atveduši šie Valsts ārkārtējās glābšanas komitejas (VĀGK) ārkārtējie un pilnvarotie vēstnieki. Prezidents konstatējis, ka nejūtīga un mēma arī stratēģisko sakaru līnija. Pakonsultējies vienīgi ar Raisu Maksimovnu. ”Sazvērnieki mēģināja mani pārliecināt, ka viņi jau pārņēmuši kontroli pār situāciju [valstī],” Gorbačovs raksta savos memuāros. Strikti atteicies parakstīt kādu no piedāvātā dekrēta versijām.

Tā sākās “jaunās politiskās domāšanas” tēva trīs dienas “Forosas gūstekņa” statusā. Līdz pašai sīkākai detaļai tās aprakstītas Raisas Gorbačovas dienasgrāmatā, kuras fragmenti lasāmi minētajos memuāros. “Nekāda pasta. Nekādu laikrakstu. Mums pateica, ka nekā tāda arī nebūs,” lūk, ieraksts 19. augustā, kad Centrālā televīzija rīta stundā visai valstij negaidīti rādīja Čaikovska baletu Gulbju ezers.

Pa tam lāgam izšķirošie notikumi risinājās Maskavā — par Balto namu sauktajā KF parlamentā, redakcijās, uzņēmumos, ielās un laukumos. Politika mīl paradoksus, uzmetot viļņa galotnē tos, kuri gatavi riskam un straujam pavērsienam. Tā tas notika ar Jeļcinu, kurš kopā ar savas republikas pārējām augstākajām amatpersonām bez vilcināšanās sniedza “Paziņojumu Krievijas pilsoņiem”.

Arī mums no Latvijas, sekojot pretstāves attīstībai vispirms Maskavā, atmiņā uzreiz iegravējās divas pretēja rakstura ainas: VĀGK vadītāja, PSRS viceprezidenta Genadija Janajeva trīcošās rokas pirmajā preses konferencē un Krievijas prezidenta Jeļcina vīrišķīgā runa, stāvot uz tanka T-72 Maskavas centrā: ”Likumīgi ievēlētais valsts prezidents ir atstādināts no varas… Tas, ko redzam, ir labējo, reakcionāro spēku antikonstitucionāls apvērsums…” Pats nebūdams demokrāts, viņš bija kļuvis par visu — arī baltiešu — tautu un demokrātisko kustību cerību un simbolu.

Kā ironizēja amerikāņu žurnālists Deivids Remniks, huntas līderi nožēlojamā kārtā bija laiduši gar ausīm Ļeņina un Jaruzeļska (Polijas prezidents, kurš ārkārtējo stāvokli pasludināja 1981. gadā) priekšrakstus. Tas būtu — savlaicīgi pārņemt kontrolē pastu, telegrāfu, visus vadošos informācijas kanālus. Tiesa, pats Janajevs ar telefonzvanu bija norādījis, ko drīkst, ko nedrīkst publicēt Izvestija, otra galvenā avīze valstī. Vēlāk apņēmīgie iespiedēji tomēr panāca savu: laikraksts publicēja VĀGK paziņojumu un tam pretsvarā — Jeļcina aicinājumu pretoties pučistiem. To izlasīja visi, arī tie, kas staigāja, pieslēgušies Rietumu raidītājiem.

ASV prezidents Džordžs Bušs telefonsarunā ar Jeļcinu bija apliecinājis, ka “Rietumi pieprasa Mihaila Gorbačova atjaunošanu amatā…” Vairāku valstu galvaspilsētās gan trīs dienas valdīja “wait and see” (pagaidīsim un paskatīsimies) noskaņas. Puča mēģinājumu Maskavā nesvārstīgi atbalstīja Sadams Huseins, Muamars Kadafi un Fidels Kastro. Netaisnīgi būtu nepieminēt Latvijas Komunistiskās partijas līderi Alfrēdu Rubiku Rīgā, kurš jau pirmajā dienā piepūta vaigus: “Joki nebūs!”

Padomisko marasmātiķu iecerētā Baltā nama sturmēšana naktī uz 21. augustu par laimi nenotika. Pieņemsim, ka janvāra barikādes Viļņā un Rīgā bija noderējušas kā precedents, lai demokrātiskā Krievija līdzīgi mobilizētos savā un mūsu kopējā X stundā. Šāda nepakļāvība un kolektīvais spīts bija atvērusi acis ne vien maršalam Jazovam, kurš esot nobubinājis: “Nevēlos būt vēl viens Pinočets.”

Jaunā realitāte

Jau trīsdesmit gadi aizritējuši tās zīmē un reizē arī mūsu valsts pilnībā atjaunotajai neatkarībai. PSRS sabruka tāpēc, ka bija beidzies aukstais karš un nevis otrādi. Tā uzskata amerikāņu diplomāts, LZA goda doktors Džeks Metloks.

Kad 21. augusta vēlā vakarstundā Mihails Gorbačovs kopā ar dzīvesbiedri Raisu un citiem ģimenes locekļiem sēdās Krievijas prezidenta pretim sūtītajā lidmašīnā, vēl daudz kas bija neskaidrs un nedefinēts. Viņa pavadoņi atceļā uz Maskavu — Vadims Bakatins un Jevgenijs Primakovs — bija akcentējuši Jeļcina vienpersonisko lomu aizvadītās pretestības dienās. “Forosas gūsteknis” līdz tam no sava Sony aparāta, protams, bija saņēmis tikai informācijas drumslas. Pēc tādas pārdzīvojumu gūzmas it kā būtu pamats cerēt, ka starp diviem prezidentiem, diviem ambicioziem sāncenšiem beidzot iestāsies savstarpēja sapratne un saskaņa.

Katrā ziņā nebija noticis politiski ļaunākais arī paša Mihaila Sergejeviča karjerā — pučistu uzvaras gadījumā atgriezties Maskavā Krjučkova nofraktētā lidmašīnā un uzņemties kaprača negodu visam tam, ko ar tādu vērienu un pasaules apbrīnu bija aizsācis.

Kā viens no ieganstiem atstādināšanai no prezidenta amata ticis piesaukts Gorbačova “kritiskais veselības stāvoklis”. Ka tas tikai  blefs, uzreiz bijis skaidrs arī sagaidītājiem Vnukovas lidostā. Par prezidenta kundzi Raisu pavisam cits stāsts. “Viņa bija briesmīgā skatā,” teicis Krievijas delegācijas loceklis Lisenko.

Neielaižoties tālākos ekskursos, nonākam pie sūra atzinuma: Gorbačovam, izbaudot atgūtās brīvības gaisu, uzreiz nākas risināt pavisam jaunu dilemma. Proti, censties glābt jau pussairušo valsti vai tomēr — vispirms savu dievināto sievu.

Dienu vēlāk, no jauna ieradies darba kabinetā Kremlī, tā saimnieks bija paziņojis: “Esmu atgriezies no Forosas citā valstī, arī es vairs neesmu tas pats cilvēks.” Ne visi šiem vārdiem noticēja. Mihails Sergejevičs, kurš citus līderus vairākkārt brīdinājis nenokavēt kritisko momentu un stundu, pats bija zaudējis agrāko pašpaļāvību un līdzsvaru. Viņa uzticamais līdzgaitnieks akadēmiķis Jakovļevs to komentējis īsi: ”Pēc Forosas Gorbačova rīcība bija dīvaina.”

Viņa vājuma izpausmes plus iecietība pret augsta ranga ampelmaņiem (Jakovļeva leksikā – špana) pirms izšķirīgajām 1991. gada augusta dienām nemaina faktu, ka šis cilvēks līdzējis mainīt vēstures gaitu tik daudzām Eiropas tautām. Kā mēs to paši izmantojām, tas nudien ir cits jautājums.

Pie reizes ar Gorbačova reformu kursu tika iekustināta arī Centrālāzija, kur “apgaismota diktatūra” nereti skaitās labākais risinājums.