Olimpisko spēļu bronzas medaļas svarcelšanā ieguvējs Artūrs Plēsnieks žurnālam Ir atklāj, kā ticis līdz ilgotajai medaļai, un teic, ka visas zvaigznes viņam sastājušās labi, lai gan šķēršļu un pat pāris gadus ilgušas “melnās strīpas” bijis pietiekami.

Viens no faktoriem, kas ietekmējis sportistu panākumu kaldināšanu, bija Covid-19 pandēmija un pieņemtie ierobežojumi. Svarcēlājiem daudz sanāk trenēties iekštelpās, žurnālam stāsta Plēsnieks. Bijis arī tāds brīdis, kad pienāca sūdzības no cilvēkiem, kuri redzēja, “ka ejam uz sporta zāli. Gatavojāmies četratā: Ritvars Suharevs, Rebeka Koha, es un Vadims Koževņikovs, viņam arī bija cerība tikt uz Tokiju. Braucām tālāk no cilvēku acīm — uz sporta bāzi Reķi laukos sešus kilometrus no Dobeles”.

Plēsnieks šajā pirmsolimpiādes laikā pārvarējis arī smagas veselības likstas, kuras radījis lielais sports. “Tik daudz kas piedzīvots! Tie daži neveiksmīgie gadi likās izstiepušies mūža garumā,” viņš saka. “Bet man zvaigznes sastājās tik labi!” par tālāko sportists pragmatiski secina. “Pandēmija pat palīdzēja. Ja olimpiskās spēles notiktu pagājušogad, es veselības problēmu dēļ tiešām nebūtu gatavs startam.”

Par savu olimpisko medaļu Plēsnieks saka: “Trešā vieta nebija pārsteigums, jo mēs zinājām, uz ko ir spējīgi pretinieki. Pirmā, otrā vieta, protams, neaizsniedzama (tās ieguva uzbeku atlēts Akbars Djurajevs un armēnis Simons Martirosjans — red.), bet par trešo varēju pacīnīties. Vakaros, gulēt ejot, domāju: šeit ir tā iespēja! Biju tā nofokusējies, ka gandrīz vienalga, kas pēc tam. Šķita, ka tiešām esmu pelnījis medaļu, un arī paņēmu.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.