Uzkrāsim vai iztērēsim? Zaudējot uzticēšanos pensiju sistēmai, aug nabadzības risks

“Nākotnes pensija”, “nākotnes pensionārs” ir jēdzieni, kam grūti piešķirt emocionālu, personisku dimensiju. Jo vieniem tā ir vēl ļoti tāla un abstrakta nākotne, par kuru rūpēties it kā ir pāragri, citiem – jau tik tuva, ka tajā neko izmainīt vairs nevar. Tomēr lielākajai sabiedrības daļai tā sauktajā aktīvajā vecumā – cilvēkiem, kuri pensijas vecumu sasniegs pēc 15, 20, 35 gadiem –, par sevi kā pensionāru būtu jādomā tieši tagad. Piemēram, vērtējot politiķu idejas par 2. pensiju līmeņa līdzekļu “pārdali”, kas jau tā nelielās nākotnes pensijas sarucinātu krietni vairāk.

Latvijā pirms 20 gadiem ieviestais pensiju 2. līmenis ir tā saucamā uzkrājošā pensija, – šī nauda tiek ieguldīta vērtspapīros un faktiski pelna “jaunu” naudu. Tāpēc pensijas saņēmējs, sasniedzot pensijas vecumu, par spīti inflācijai, ir uzkrājis vairāk nekā iemaksājis. Šā iemesla dēļ pensiju fondi ir kļuvuši populāri visā pasaulē, nodrošinot sev ietekmīgas un strauji augošas investoru grupas statusu. Tomēr jūtams uzkrājumu pieaugums ir iespējams tikai pie trim pamata nosacījumiem: ka iemaksas tiek veiktas regulāri; ka iemaksas ir samērojamas ar nākotnē sagaidāmo pensiju; ka iemaksas tiek veiktas pietiekami ilgi. Ja kāda no šiem elementiem iztrūkst, uzkrājumu apjoms samazinās.

Pensiju sistēma laba, demogrāfijas tendences – nelabvēlīgas

Latvijas pensiju sistēmas modelis, kur ir gan pensiju 1. līmenis (veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām), gan uzkrājošais 2. līmenis un vēl brīvprātīgi veiktās iemaksas 3. līmenī, ir atzīts par vienu no ilgtspējīgākajiem pasaulē (Allianz pētījumā par 70 valstu pensiju sistēmām, Latvija ierindojas 13. vietā). Var secināt, ka Latvijai ir izdevies uzbūvēt pasaulē konkurētspējīgu pensiju sistēmas modeli, kurā daļa no veiktajām iemaksām palīdz uzkrāt lielāku pensijas kapitālu katram krājējam. Tomēr šī uzkrāšana nenotiek tik ātri kā gribētos, un negatīvo demogrāfijas tendenču dēļ Latvija ir viena no ES valstīm ar vislielāko pensijas vecuma cilvēku nabadzības risku.

Tāpēc tagad samazināt iemaksas pensiju 2. līmenī (patlaban tās ir 6% apmērā no algas) būtu nepieļaujama rīcība attiecībā pret pensiju krājējiem, kuri šādam uzkrājumu modelim uzticas, jo rēķinās ar šo kā nozīmīgu atbalstu pensijas vecumā. Šis nav nodoklis, bet katra strādājošā personīgā nauda – uzkrājums vecumdienām. Jāpiekrīt finanšu ekspertiem, kas, komentējot ideju par 2. pensiju līmeņa līdzekļu “pārdali”, ir norādījuši uz potenciālo uzticēšanās samazinājumu pensiju sistēmai. Proti, šāda rīcība varētu kļūt par signālu, ka uz valsti pensiju jautājumā paļauties nevar, ka atliek savu pensiju krāt pašiem.

Manuprāt, būtu jārīkojas tieši pretēji: pensiju 2. līmenī būtu jāveic proporcionāli lielāki atskaitījumi no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas ļautu nākotnes pensiju kapitālu palielināt. Jāatgādina, ka vēsturiski bija iecere katrā pensiju līmenī – pirmajā un otrajā – veikt atskaitījumus 10% apmērā no algas (pašlaik 14% paliek pensiju 1. līmenī, bet 6% – otrajā).

Var pelnīt vairāk

Pensiju 2. līmenis, tāpat kā jebkurš uzkrājums, nodrošina tādu atdevi, kas korelē ar tā brīža norisēm globālajā ekonomikā, kuru ietekmē inflācija, komisijas maksas un citi faktori. Šajā virzienā daudz ir paveikts, būtiski samazinot komisijas maksas, panākot to, ka 100% no pensijas kapitāla drīkst ieguldīt akcijās, kas ļauj nopelnīt vairāk.

Šo ienesīgumu var un vajag censties palielināt, piemēram, sekojot Finanšu nozares asociācijas ieteikumam iekļaut Latvijas iedzīvotājus tādā ieguldījumu plānā, kurš vislabāk atbilst konkrētā cilvēka vecuma grupai. Protams, tas būtu attiecināms tikai uz tiem cilvēkiem, kuri paši jau sev nav izraudzījušies kādu no piedāvātajiem ieguldījumu plāniem. Princips, kas ļauj uzkrāt gandrīz divas reizes lielāku kapitālu, ir vienkāršs, – jo agrākā vecumā ieguldītājs sāk uzkrāt, jo lielāku daļu no pensijas uzkrājuma ir vērts ieguldīt akcijās, vēlāk pārejot uz konservatīvākiem ieguldījumu plāniem. Piemēram, ja pašlaik divdesmitgadnieks “automātiski” nonāk kādā no konservatīvajiem plāniem, viņa uzkrājums būs krietni mazāks, nekā tas varētu būt, pirmās desmitgades ieguldot akcijās. Šī ir tā saucamā dzīves cikla pieeja, – mūsu veiktie aprēķini liecina, ka, ja pirmajos darba gadu desmitos uzkrājums tiek veidots aktīvākos pensiju plānos, pamazām samazinot riska līmeni, tad, tuvojoties pensijas vecumam, tiek nodrošināts par aptuveni 68% lielāks uzkrātais kapitāls.

Sociālās iemaksas pensiju 2. līmenī ir nozīmīga daļa no mūsu nākotnes pensijas. Šie it kā grūti pamanāmie 6%, kas aizplūst pie ieguldījumu pārvaldnieka, tiek ieguldīti vērtspapīros un atgriežas mūsu uzkrājuma kontā ar peļņu, faktiski veido daļu no mūsu dzīves kvalitātes pensijas vecumā. Tāpēc šodienas problēmu risinājums uz šīs nākotnes rēķina radītu neatgriezeniskas sekas – neuzticību pret valsts pensiju sistēmu un vēlmi uzkrāt savai nākotnei pašam. Nākamais solis, – mēģinājums apiet nodokļu nomaksu, lai tiktu pie lielākas naudas tagad. Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šī nauda tiešām tiks uzkrāta. Un zaudētāji tad izrādītos gan valsts, kurai vairs neuzticas, un cilvēki, kuri savu nākotnes kapitālu būs noēduši tagad.