Pandēmija atkāpjas, epilepsijas pacientu vajadzības paliek

Ilustratīvs attēls
Jurģis Strautmanis, neirologs, BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs
Print Friendly, PDF & Email

Pašlaik, kad Covid-19 pandēmija dažādu iemeslu dēļ vismaz uz laiku ir nedaudz atkāpusies un ļauj mums uzelpot, varam atkal vairāk pievērsties saviem ikdienišķajiem darbiem, tai skaitā smagu hronisku slimību ārstēšanai, kuras arī pandēmijas apstākļos diemžēl nekur nav pazudušas un prasa gan adekvātu valsts attieksmi, gan mūsdienīgu ārstēšanu.

Viena no šādām hroniskajām saslimšanām ir epilepsija – tās pacientu skaits nemainās, izplatība saglabājas nemainīga visās pasaules valstīs. Visiem cilvēkiem ir gēni, kuri noteiktos apstākļos var novest pie epilepsijas. Epilepsija ir galvas smadzeņu slimība, kas izpaužas tādā veidā, ka cilvēkam notiek dažādas lēkmes. Tās rodas galvas smadzeņu garozā nervu šūnās pastiprinātu, gribai nepakļautu elektrisku izlāžu rezultātā. Visbiežāk lēkme izpaužas kā krampji, bet tai ir arī citi veidi, piemēram, sastingšana ar atmiņas zudumu, automātiskas kustības, reibonis, slikta dūša, vemšana.

Diemžēl Latvijā neiroloģisko slimību jomā epilepsija netiek ārstēta atbilstoši labākajiem pasaules standartiem.

No vienas puses, tā ir labi zināma slimība, katrs neirologs ar to sastopas ikdienā, bet, no otras puses, tajā ir vairāki risināmi izaicinājumi, īpaši domājot par ārstēšanu ārpus elementāriem standartiem.

Epilepsija jeb bioķīmisku procesu radīts pārmērīgs smadzeņu šūnu (neironu) uzbudinājums ir sarežģīta un grūti izprotama slimība. Tās izpausmes – īslaicīgs samaņas zudums, lēkmjveida uztveres, domāšanas traucējumi, pārejoši krampji vai automātisku kustību paroksizmi – mēdz būt apkārtējiem biedējošas. Tomēr – ja prasmīgi tiek piemeklēta terapija un pareizā ārstēšanas metode, lēkmju starplaikā apkārtējie var pat nenojaust par šo slimību. Pierādīts, ka aptuveni divās trešdaļās gadījumu var būtiski samazināt lēkmju biežumu vai pat izārstēt šo slimību. Arī lielākā daļa bērnu ar epilepsiju var dzīvot normālu dzīvi – mācīties, tikties ar draugiem, pat sportot.

Epilepsijas pacienti un viņu tuvinieki zina, ka šīs slimības ārstēšanā vissvarīgākais ir nodrošināt adekvātu krampju kontroli un panākt būtisku lēkmju samazināšanos vai pilnīgu izzušanu ideālā gadījumā. No tā vislielākajā mērā ir atkarīga cilvēka dzīves kvalitāte – veselība, emocionālais stāvoklis, iekļaušanās sabiedrībā un darbs. Bērniem – arī pilnvērtīga attīstība. Tādēļ mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijā pacientiem būtu pieejamas modernākās un efektīvākās metodes šīs neiroloģiskās slimības savaldīšanai.

Epilepsiju galvenokārt ārstē ar medikamentiem, lai gan pieejamas arī citas metodes – ketogēna diēta, ķirurģiska ārstēšana un stimulācijas terapijas. Pasaulē ir pieejami gandrīz 30 dažādi medikamenti, Latvijā – kompensējamo zāļu sarakstā iekļauti tikai deviņi.

Turklāt sarakstā nav vairāku medikamentu ar zemu cenu. Tas saistīts ar kompensējamo medikamentu saraksta veidošanas sistēmu – mēs pērkam tikai tās zāles, ko kāds mums vēlas tirgot.

Kā liecina prakse, aptuveni 20-30% gadījumu epilepsijas pacientiem ar zāļu palīdzību neizdodas panākt adekvātu krampju kontroli. Īpaši smagi tas ir bērniem, jo cieš gan mācības, gan uzvedība, gan emocionālā attīstība. Šādos gadījumos efektīvākā terapija ir ķirurģiska ārstēšana. Diemžēl Latvijā tā ir pieejama tikai bērniem, turklāt sarežģītāku operāciju veikšanai trūkstošās tehnoloģijas iepirkt neizdodas jau vairākus gadus. Taču ne vienmēr ķirurģiska ārstēšana ir iespējama.

Viens no modernākajiem risinājumiem epilepsijas ārstēšanā pasaulē patlaban ir klejotājnerva stimulācijas terapija jeb VNS terapija. Slimnieka krūškurvja priekšējā sieniņā aiz krūšu muskuļa tiek ievietots īpašs aparāts (elektrisko impulsu ģenerators), kuru ar elektrodu savieno ar klejotājnervu. Caur tā atpakaļejošajām šķiedrām aparāts veic periodisku galvas smadzeņu elektrisko stimulāciju. Rezultātā tiek izjaukta patoloģiskā neironu sinhronizācija, pakāpeniski mazinoties lēkmju smagumam, daudzumam un ilgumam.

Pētījumi liecina, ka piecu gadu periodā divām trešdaļām VNS terapijas pacientu lēkmju biežums samazinās vairāk nekā par 50%. Piemēram, Čehijas pieredze rāda, ka lēkmju intensitāte vairāk par 50% vienu gadu pēc ierīces ievietošanas ir samazinājusies 41% pacientu, pēc diviem gadiem – 53% pacientu, pēc pieciem gadiem – 49% pacientu, bet 10% pacientu lēkmju intensitāte pēc pieciem gadiem ir samazinājusies vairāk nekā par 90%.

Šī ir efektīva metode un – kas ļoti būtiski – bez nopietnām nevēlamām blaknēm, kurai ir labi rezultāti ne tikai Eiropā, bet nu jau arī Latvijā. Līdz šim Latvijā stimulatori bija implantēti deviņiem bērniem, šogad veikta vēl viena operācija. Divi no šiem bērniem jau ir sasnieguši 18 gadu vecumu, kas aktualizē arī jautājumu par atbilstošas ārstēšanas un aprūpes pieejamību arī pieaugušajiem pacientiem. Pirmās operācijas tika veiktas pirms nepilniem trim gadiem, un šodien mēs redzam, ka pacientiem būtiski samazinājies lēkmju biežums un uzlabojusies dzīves kvalitāte. Iemesls, kāpēc VNS terapija netiek veikta plašāk, lai gan būtu ļoti nepieciešama (ap 15 bērniem un 15 pieaugušajiem gadā), – tā nav iekļauta valsts apmaksāto terapiju sarakstā.

Diemžēl terapijas izmaksas nav lētas – vienam pacientam tās mērāmas vairākos desmitos tūkstošu eiro. Tā kā izmaksas netiek segtas no veselības aprūpes budžeta, nav daudz cilvēku, kuri paši spēj šādu pakalpojumu apmaksāt. Bērni to saņem, lielākoties pateicoties ziedojumiem no Bērnu slimnīcas fonda, taču pieaugušajiem Latvijā cerību tikpat kā nav, lai gan ikviens pacients Latvijā neatkarīgi no vecuma ir pelnījis kvalitatīvu dzīvi.

Būtiski norādīt, ka VNS terapija ir valsts apmaksāta visās mūsu kaimiņvalstīs – gan Lietuvā un Igaunijā, gan Krievijā un Baltkrievijā.

Ja reiz ir zinātniski pierādīts, ka VNS terapija kopā ar labāko iespējamo zāļu terapiju epilepsijas slimniekiem ilgtermiņā nodrošina būtisku dzīves kvalitātes uzlabošanos, tad kādēļ to liegt kaut vai dažām ģimenēm? Jo retākas lēkmes nozīmē lielāku rīcības brīvību gan pašam slimniekam, gan arī tā atbalsta personām. Īpaši svarīgi tas ir ģimenēm, kur ar epilepsiju slimo bērni. Kopējie sociālekonomiskie ieguvumi noteikti ir lielāki nekā izdevumi.

Kā ikvienas hroniskas saslimšanas, tā arī kvalitatīva epilepsijas ārstēšana nozīmē pacientu atgriešanu pilnvērtīgā dzīvē. Ikviens “dzīvē atgriezts” pacients ir darbspējīgs, dod savu ieguldījumu valsts kopējā attīstībā un tautsaimniecībā un no lūdzēja kļūst par devēju. Kvalitatīvā ārstēšanā ieguldītā nauda ilgtermiņā ar uzviju atgriežas valsts kasē un vairo kopējo labumu. Zinām, ka Veselības ministrija VNS terapiju ir iekļāvusi nozares prioritāro pasākumu 2022.-2024. gadam sarakstā, tomēr tas vēl ir jāapstiprina Finanšu ministrijā. Vairākus iepriekšējos gadus tas nav izdevies, tādēļ ceram, ka šoreiz dažādu vecumu epilepsijas pacienti netiks atstāti novārtā un valdība piešķirs viņu ārstēšanai vajadzīgo finansējumu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu