Belindas lomā Sandra Kļaviņa, arhidiakons — Andris Keišs. Foto — mārtiņš vilkārsis.
Jaunā Rīgas teātra izrāde Krizantēmas ir rotaļīga, groteska, teatrāla
Režisora Gata Šmita Krizantēmās, iestudējumā, kas (formāli) stāsta par kādas angļu mazpilsētas draudzes dzīves ritumu, skatu vispirms piesaista Mārtiņa Vilkārša eleganti atturīgais, bet, ak, cik koķetais skatuves ietērps. Lēns svinīgums, zem kura plānās kārtas slēpjas sprādzienam gatavs ironijas lādiņš… Nesmieties ir neiespējami, bet Krizantēmas ar to tikai sākas; turpinājumā — izcili aktierdarbi, cilvēcisks smalkums un vieglums, ar kādu tiek risināta — ne vairāk, ne mazāk — cilvēka mūža tēma.
Kas tad tik īpašs scenogrāfijā? Apskaužama brīvības sajūta, kas ļauj trupai paskatīties uz sevi pašironiski. Vilkārsis JRT skatuvi ieraudzījis kā muzeja zāli, iztapsētu ar zaļu audeklu, piepildītu ar soliem, vitrīnām, podestiem. Pie sienām rāmji, kuros izkārtotas aktieru fotogrāfijas, virs kamīna piekārts Alvja Hermaņa galvas atlējums baltā ģipsī. Kad uznāk aktieri, viņi kustas kā stipri veci cilvēki. Vienīgais izņēmums — Dāvids Pētersons no vēl nebeigušā jaunā Hermaņa aktieru kursa; viņš spēlē jaunpienācēju — vikāru Danu —, un viņa sejā pirmajā cēlienā neizzūd priecīga labradora naivais smaids.
