Katrs Semjuela Beketa teikums atklāj jaunu strupceļu, no kura izkļūt iespējams, tikai atsakoties no jēgas ilūzijas
Stāsta Beigas noslēgumā Semjuela Beketa bezvārda vēstītājs izurbina caurumu laivā, pie kuras ir pieķēdējies, atlaižas tajā un bez nožēlas gaida galu, ļaudams domām klaiņot pa «stāstu, ko gribēju vēstīt, stāstu, kas atainotu manu dzīvi, nerodot drosmi beigt vai spēku turpināt».
Tas ir viens no retajiem mierīgajiem, gandrīz elēģiskajiem mirkļiem slavenā īru rakstnieka, Nobela prēmijas ieguvēja īsprozas krājumā Stāsti un teksti par neko, kuru Agneses Kasparovas tulkojumā izdevusi Omnia mea. Daudz biežāk teikumi drudžaini šaudās starp abām šīm izvēlēm, ik uz soļa nonākdami pretrunā ar sevi, līdz sapinas neatšķetināmos kamolos. Bet citādi arī nevar, jo tāpat ir ar visu un vienmēr, šķiet sakām Bekets. «Viss sajaucas, sajaucas laiki, sākumā es reiz te biju, tagad es te esmu, bet tūlīt manis te vēl nebūs, es vilkšos augšā pa nogāzi vai maldīšos papardēs pie meža, tās ir lapegles, es nemēģinu saprast, es nekad vairs nemēģināšu saprast, tā saka, tagad es esmu te, vienmēr esmu bijis un vienmēr būšu.»
