Lai gan gandrīz divas trešdaļas Latvijas sabiedrības atzīst, ka atbildība par atkritumu mazināšanu jāuzņemas ikvienam iedzīvotājam, tikai puse cenšas to darīt ikdienā – ziedojot vai atdodot citiem nevajadzīgās lietas, izvairoties no impulsīviem, neplānotiem pirkumiem un izvēloties atkārtoti izmantojamu iepakojumu.* Toties pēdējo gadu laikā krietni pieaudzis atkritumu šķirotāju skaits, liekot cerēt, ka mūsu sabiedrība kļuvusi gudrāka un atbildīgāka nākotnes paaudžu priekšā. Kāpēc tomēr atkritumu šķirošana nav gala pietura ceļā uz zaļu nākotni?
Eiropas Savienības mērķi nosaka, ka 2025. gadā dalībvalstīm jāpārstrādā 65% sadzīves atkritumu, 2030. gadā – jau 70%, turklāt jābūt izveidotām dalītās vākšanas sistēmām un jāšķiro vismaz 50% mājsaimniecību radīto atkritumu. Kā liecina atkritumu pārstrādātāju dati, šobrīd Latvijā reāli tiek pārstrādāta trešā daļa atkritumu, kaut arī šķirotāju skaits pēdējos pāris gados palielinājies līdz 60%.*
Pieaug arī atkritumu apjoms – pēdējo desmit gadu laikā viena Latvijas iedzīvotāja vidējais radīto atkritumu daudzums ir palielinājies par vairāk nekā 100 kg. Runājot tēlaini, sanāk, ka katra nākamā pudele ir arvien grūtāk savācama, jo pēc tās ir jāiet dziļāk mežā.
Te gan jāņem vērā, kā tiek aprēķināts atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju: ir zināms Latvijas iedzīvotāju skaits un ir zināms atkritumu apjoms, kas tiek fiksēts uz svariem, iebraucot poligonā. Neviens neuzskaita atkritumus, kas tiek kompostēti dārzā, vai avīžu ķīpas, kas nonāk Latvijas krāsnīs iekuram. Toties arvien pieaug noslēgto līgumu skaits ar atkritumu apsaimniekotājiem, līdz ar to palielinās arī oficiālais izvesto atkritumu daudzums. Domāju, ka reāli apjoms nav sevišķi mainījies, tikai līdz ar atbildīgāku šķirošanu un pieaugošo šķirotāju skaitu arī atkritumu statistikas līkne tiecas augšup. Tomēr skaitlis ir gana iespaidīgs – 439 kg atkritumu uz vienu Latvijas iedzīvotāju ik gadu.
Efektīvs veids, kā risināt šķirošanas problēmas, kuru mums netrūkst, ir maksimāla izvairīšanās no atkritumu radīšanas. Par to atgādina arī tikko uzsāktā “Šķiratlona pieccīņa”. Kad pirms 20 gadiem sākām būvēt pirmos atkritumu poligonus, bija svarīgi iemācīt cilvēkiem likt atkritumus konteinerā, nevis izmest mežā. Pašlaik līdz ar izglītības un infrastruktūras attīstību speram nākamos soļus un mācāmies likt dažādus atkritumus dažādos konteineros. Atkritumu apjoma mazināšana ir nākamais solis – tiem 60%, kas jau šķiro, ir laiks iemācīties radīt mazāk atkritumu.
Te ir vieta 5P: pateikt nē, atsakoties no nevajadzīgu lietu iegādes, pielietot vēlreiz, pārskatīt savas izvēles, dodot priekšroku videi draudzīgām alternatīvām, pārveidot un pārstrādāt.
Aicināt nepirkt jaunas lietas varbūt nav gluži saprātīgi no ekonomikas izaugsmes viedokļa – ja katrs pats sev visu meistaros, nenotiks preču un pakalpojumu apmaiņa un ekonomika stagnēs. Tomēr, ja runājam par lietām, ko izmantojam pāris reižu gadā, piemēram, urbi vai zāles pļāvēju, – varbūt ir vērts aizņemties to no kaimiņa, pretī piedāvājot kādu viņam noderīgu lietu? Ja es gribu iegādāties septiņpadsmito kurpju pāri, jo trīspadsmitais ir morāli novecojis, tad varbūt trīspadsmito nevis izmest atkritumos, bet atdot kādam, kuram noderēs? Jāatzīst, ka mums nepatīk aizdot savas lietas citiem, tomēr dalīšanās ir būtisks veids, kā mazināt nevajadzīgi nopirkto lietu skaitu. Alternatīvs risinājums būtu nomas attīstīšana – labs piemērs ir tādi risinājumi kā CarGuru vai CityBee, kas ļauj cilvēkiem izmantot auto, izvairoties no tā iegādes un uzturēšanas, ja auto ikdienā tiek izmantots reti. Tieši to pašu varētu piedāvāt darbarīku un citu preču ražotāji vai pārdevēji, un tā būtu ilgtspējas ziņā vērtīga biznesa niša.
Šis ir spilgts atgādinājums, ka 5P princips nav attiecināms tikai uz Latvijas iedzīvotājiem, bet arī uz ražotājiem. Jā, jebkuru priekšmetu kāds ir saražojis, par to saņemot algu, un no šāda viedokļa mudināt nepirkt nebūtu godīgi pret šo cilvēku. Tomēr uzņēmumiem ir vērts rūpēties ne tikai par CO2 emisiju samazināšanu, bet arī mainīt domāšanu un labāk izgatavot vienu kvalitatīvāku un dārgāku priekšmetu no ilgtspējīgiem materiāliem nekā trīs sliktākus un lētākus, kas ātri vien nokalpos un nonāks atkritumos. Peļņa no šī viena būs tāda pati kā no trim lētajiem, toties šāds darbības veids krietni mazinātu postošo ietekmi uz vidi, ko rada vēlme pārdot ātri un daudz.
Kas attiecas uz pielietošanu vēlreiz, spilgtākais piemērs ir auduma iepirkumu maisiņi, ko var izmantot atkārtoti. Vēl mums būtu jāiemācās nelikt katru augli vai vientuļu kāpostu savā plastmasas maisiņā. Ja iespējams, lielisks risinājums ir beziepakojuma veikali, kam nu jau pievienojas arī lielie tirgotāji, kur ar savu burku var aiziet gan pēc piena vai krējuma, gan veļas mazgāšanas līdzekļa, un šim paraugam nu seko arī degvielas uzpildes stacijas, piedāvājot iegādāties bez iepakojuma, piemēram, logu šķidrumu. Tā ir lieliska prakse. Atgriežoties pie maisiņiem, daudzi savus atkritumus paraduši ievietot veikalā nopirktajā plastmasas iepirkumu maisā. Es gan ieteiktu izvēlēties specializētos atkritumu maisus, kas izgatavoti no otrreizējiem materiāliem un nodzīvo vismaz vienu papildu dzīves ciklu.
Runājot par pārstrādi, šeit būtu krietni jāsaņemas gan ražotājiem, gan likumdevējiem. Spilgts piemērs ir alus pudeles.
Latvijā katram otrajam brūverim ir atšķirīgas formas pudeles, taču daudz zaļāk būtu izmantot unificētas pudeles, kuras atkārtoti var lietot jebkurš ražotājs.
Piemēram, Vācijā unificētās pudeles aizņem 75% tirgus. Ja valsts ar likumu noteiktu, ka visiem jālieto viena veida pudeles, tas iesaistītu 5P principos gan ražotājus, gan lietotājus. Uzņēmumiem izmantojot pudeles atkārtoti, nevajadzētu ieguldīt resursus to pārstrādē, toties attīstītos vietējais bizness – pudeļu savākšana, mazgāšana un skalošana. Ražotājiem atliktu vien tās no jauna piepildīt un pārlīmēt etiķetes.
5P kontekstā izgaismojas vēl viena problēma, kas būtu jārisina valstiskā mērogā. Var jau uzlikt par pienākumu savākt un pārstrādāt noteiktus procentus no atkritumu apjoma, bet kur lai pārstrādāto produktu liek? Var mudināt iedzīvotājus šķirot atkritumus, bet kāda no tā jēga, ja viens no noslēdzošajiem aprites ekonomikas posmiem – pārstrādāto materiālu atkārtota izmantošana – atstāts novārtā? Risinājums būtu zaļais iepirkums, kas ļautu izmantot pārstrādātās izejvielas jaunu lietu ražošanā un infrastruktūras veidošanā, parādot šķirotājiem, ka viņu darbībām ir taustāma jēga, ne tikai labi padarīta darba sajūta.
Kā visās dzīves jomās, arī cīņā pret atkritumiem ir jāvalda līdzsvaram. Ir jāatbalsta ekonomikas attīstība, pilnvērtīgi piedaloties ekonomikas apritē, bet tas jādara saprātīgi, pievēršot uzmanību tam, kā, nedaudz izmainot savus paradumus un pieņemot tālredzīgus lēmumus, varam kļūt patiešām ilgtspējīgi.
* Pētījuma Cik zaļi dzīvo Latvijas iedzīvotāji? dati; pētījumu pēc Latvijas Zaļā punkta pasūtījuma veicis pētījumu centrs SKDS 2020. gadā, aptaujājot 1011 Latvijas iedzīvotāju 18–75 gadu vecumā.
Pagaidām nav neviena komentāra