Pandēmija pilsētai 3

Vasaras terease Tērbatas ielā pērn. Foto: Zane Bitere, LETA
Roberts Rasums, Mg. hist.
Print Friendly, PDF & Email

Pilsēta ir funkcionāli un sociāli sarežģīta vide – tā ir dzīvesvieta, infrastruktūras un pakalpojumu izmantošanas objekts, socializēšanās un darba vieta. Iedzīvotāju grupu, kas izmanto šīs funkcijas, intereses bieži vien ir savstarpēji izslēdzošas un grūti savienojamas; vietējie vēlas plašas ietves un klusumu, caurbraucēji – ātru un netraucētu satiksmi, pasākumu organizētāji – plašus laukumus, kuros visu diennakti pulsēt pilsētas dzīvei. Pusotru gadu pēc Covid-19 pandēmijas sākuma Rīga ar lielām cerībām gaida vasaru – laiku, kad varētu atmaigt noteiktie ierobežojumi un parādīties iespēja kaut nedaudz normalizēt sociālo dzīvi.

Šī vasara ir paredzama interesanta. Ja līdz pat pandēmijai jautājumi par pilsētvidi pieklusa satiksmes, infrastruktūras un t.s. “Vecrīgas kultūras” jautājumu un problēmu iespaidā, tad Covid-19 pandēmijas radītie apstākļi šovasar būs vienreizēja iespēja uz Rīgas ārtelpām skatīties no grandioza eksperimenta perspektīvas.

Laikā, kad cilvēku pulcēšanās iekštelpās būs ierobežota, ārtelpas ne tikai kļūs par vienīgo iespēju rīdziniekiem izrauties no mājsēdes nospiestības, bet arī būs lakmusa papīrs jaunās Rīgas domes spējām modernizēt pēdējā desmitgadē iesīkstējušo pilsētas dzīvi.

Jau pērn Rīgas dome sevi pieteica kā riskēt gatavu lēmumu pieņēmēju, kas visai pārdroši un bez iepriekšējas iedzīvotāju sagatavošanas satiksmei slēdza Tērbatas ielu un sāka izbūvēt veloceliņus iepriekš neredzētā tempā, beigu beigās tiem atdodot pat Čaka ielu. Tas liek domāt, ka jaunais Rīgas domes sasaukums varētu būt spējīgs izmantot pandēmijas aizsegu, lai modernizētu un uzlabotu Rīgas pilsētas pulsu.

Lai gan šķietami redzamākais projekts pērn bija Tērbatas gājēju ielas projekts, savā būtībā tas iekļāvās tradicionālā Rīgas pasākumu organizēšanas pasākumu formātā – kāda pilsētas daļa tika atvēlēta iedzīvotāju pūļiem, dažādu ražotāju stendiem, āra koncertiem ar neiztrūkstošajiem ātro uzkodu un lejamā alkohola stendiem. Lai gan gājēju iela ir ikvienas sevi cienošas Rietumu pilsētas sastāvdaļa, Tērbatas ielas eksperiments ir projekts, kura rezultāti būs daudz vērtīgāki tajā dienā, kad pandēmija beigsies, nevis pašlaik.

Līdz pat pandēmijai Rīgas centrs lielākoties tomēr kalpoja tūrisma un patēriņa kultūras vajadzībām – dienā Rīgas skatlogi apmierināja iedzīvotāju patēriņa tieksmes, savukārt naktī šo namu pagrabos skanēja mūzika un pie to durvīm smēķēja naktsdzīves baudītāji. Neskatoties uz terasēm, lielākoties tā tomēr bija iekštelpu kultūra.

Pandēmija šo tradīciju lauza, un pēkšņi kafija līdzņemšanai un pastaiga kļuva par gluži vai vienīgo socializēšanās iespēju. Aukstā laikā ar to varbūt pietika – šīs ziemas puteņos un aukstajās dienās būt gatavam piesēst pat ar visstiprākā karstvīna krūzīti rokās bija liels izaicinājums. Ziema ir beigusies, karstvīnu nomaina kafijas krūzes un nu atkal ir jāsāk domāt par āra kultūru.

Ir skaidrs – Tērbatas ielas projekts ir bijis apsveicama iniciatīva, taču šogad labāk būtu izvairīties no pūļiem.

Lai gan paredzams, ka ierobežojumi tiks atviegloti, ir jābūt ļoti lielam optimistam, lai pieņemtu, ka šovasar viss varēs atgriezties normālās sliedēs, un cilvēki varēs atgriezties savos veikalos un pagrabos. Atliks tikai ārtelpa, taču tur visdrīzāk klubu ierīkot neizdosies, savukārt apģērbu daudz ērtāk būs pārdot internetā.

Rīgas centram ir viss nepieciešamais, lai apmierinātu cilvēku socializēšanās vēlmes, vienlaikus izvairoties no pūļiem, taču pašlaik Rīgas ārtelpa neveicina cilvēku atpūtas iespējas ārtelpās. Soļi pareizā virzienā tika sperti jau pērn, ievērojami atvieglojot kārtību, kas ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem ļauj veidot āra terases, tomēr tas ir nepilnīgs risinājums, kas cilvēkiem sniedz iespēju atpūsties, tikai statiski apsēžoties kādas kafejnīcas vai bāra terasē.

Terases kultūra ir vērtīga pilsētas kultūras sastāvdaļa, taču Rīgas ietvēs cilvēki skrien ar pārsteidzošu ātrumu arī tāpēc, ka tur ir iespējams ieskrieties – ietves ir tukšas un neapdzīvotas, vienīgie vides objekti tajās ir atkritumu urnas un velonovietnes.

Liela daļa Rīgas skatlogu satura vēl pavisam nesen bija ierāvušies ēkās arī tāpēc, ka to piedāvātā produkcija bija iekštelpu produkti – lielākoties apģērbs un aksesuāri ar ļoti diferencētu mērķauditoriju. Šajā kontekstā mans mīļākais Rīgas objekts ir baltais soliņš, kas nolikts netālu no Ģertrūdes un Krišjāņa Barona ielas stūra. Lai gan tā ir privāta iniciatīva, pat ziemā uz tā ir atrodami cilvēki. Šis soliņš ir pierādījums vecajai pilsētvides eksperta Jana Gēla atziņai – ja uz ielas būs vieta, kur apsēsties, tur kāds sēdēs. Ja cilvēki sēž, viņi pievērš uzmanību apkārt notiekošajam, tai skaitā produktiem, kas ir novietoti skatlogā aiz šī soliņa. Šovasar cilvēki ārā atradīsies daudz biežāk, un soliņi būs vajadzīgi daudz vairāk.

Tas pats attiecas uz Rīgas bulvāru loku. Vēl tikai pagājušajā desmitgadē izdevās panākt, ka cilvēki drīkst Rīgas parkos apsēsties zālienā, tādējādi padarot tos pieejamākus un parkus veidojot ne tikai kā zaļās zonas ar satiksmes ejām pa vidu, bet arī kā reālas atpūtas vietas. Par spīti brīdinājumiem, Rīgas parku zāliens izmīdīts netika, un to saturs nesabira Rīgas kanālā. Laiks ir spert soli uz priekšu, un parkus padarīt ne tikai par zaļo, bet arī funkcionālu atpūtas zonu.

Šovasar parki un Rīgas promenādes būs vieta, kas pulcēs cilvēkus, taču tas prasīs pragmatiski skatīties uz šo zonu izmantojumu. Vienkārši izsakoties – cilvēki vēlēsies iet ārā un atpūsties, tāpēc būs nepieciešami pārvietojami soliņi, galdi un cita infrastruktūra. Turklāt – lai cik ļoti to negribētos atzīt – ir kāds triviāls, bet neizbēgams aspekts. Parki un ūdens malās esošās promenādes būs cilvēku kustības centri, līdz ar to – ja cilvēki meklēs atpūtu, viņi meklēs iespēju arī lietot alkoholu. Lai gan ierobežojumi pilsētas ārtelpā lietot alkoholu un smēķēt ir bijuši labu nodomu vadīti, pašlaik tie traucē cilvēkiem pilnvērtīgi izmantot Rīgas parkus un ielas.

Lai gan Rīgas bulvāru lokam ir radnieciskas saites ar slaveno Vīnes bulvāru loku, Rīgas loks vēl joprojām ir palicis estētisks, taču vienlaikus arī statisks un nefunkcionāls. Pandēmijas laiks ir iespēja izmēģināt, kas notiks brīdī, kad parādīsies nepieskrūvēti soliņi un iespēja atvērt vīna vai alus pudeli. Esošās Rīgas ārtelpas normas, vadoties no Parīzes, Vīnes vai Prāgas skatpunkta, vienkārši ir pārlieku puritāniskas. Ir beigušies tie laiki, kad vakaros Rīgas centrā labāk bija nerādīties, vienlaikus ar katru gadu uzlabojas Rīgas iedzīvotāju kultūra un skatījums uz savu pilsētu. Covid-19 pandēmija ir laiks, kad eksperimentāli pārbaudīt sabiedrības briedumu arī šādos jautājumos. Galu galā – gada laikā baltais soliņš Ģertrūdes ielā, kas nav ne pieskrūvēts, ne piesiets, nav ne salauzts, ne pazudis.

Komentāri (3)

justsj 21.04.2021. 11.46

Paldies, Robert, par lielisko ieteikumu brīvi apdzīvot centra parkus un zālājus!

Atceros Parīzes parku burvību un brīvības sajūtu – vakaros ģimenes un draugu draudzīgas grupiņas nosēja visu zālienu ar piknika segām, neiztika bez vīna pudeles, siera, tradicionālajiem baltmaizes stroķiem un klusas mūzikas 😎

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 19.04.2021. 12.57

Simtiem RD ierēdņu un politisko ielikteņu ir 100 un cik tur vēl procentu piemaksas.

Ka mēs kaut pārdesmit procentos justu to atdevi tām piemaksām.

Bet nē – patiesām ir tikai sliktāk –
https://jauns.lv/raksts/zinas/439022-pardaugava-iegruvusi-bedre-kuru-pern-aizlapija-par-gandriz-19-000-eiro

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 19.04.2021. 12.30

Rīgā kā spogulī ir redzama gan korupcija, gan sabiedrības noslāņošanās , gan bezcerība.

Valdības Rīgas Domē nāk un iet, solījumi grsndiozi, bet īstenībā viss kļūst tikai sliktāk.

Arī šī RD staķa vārdiem solīja zaļu rīgu ,bet dzīvē turpinās koku izciršana, zālāju asfaltēšana un pilsētvides degradācija.

Lielās problēmas – kā sāļo smilšu vētras pavasaros, maģistrālo satiksmes līniju pārcelšana ārpus ccentra pat nemēģina risināt.

Tā vietā trula tiesiski noregulēta pilsētas budžeta izzagšana.

Ja es fb izveidotu mājas lapu, kurā piemēram, rādītu , izcirtos kokus, vai regulāri publicētu bildes no piecūkotām sabtransporta pieturvietām. Skatītāju jau nebūtu. Kurš grib redzēt tos sūdus. Padtaigā pa Ķīpsalu, Kluso rajonu, Mežaparku – kur bagātie dzīvo – kā ar līniju novilkts. Vai mēs no daudzdzīvokļu namiem mazākusnodokļus maksājam?

Vakar biju kapos. Putni dzied kā traki. Atbraucu mājās – sētā 10 lieli koki , bet neviena dziedātājputna. Vienas vienīgas vārnas.

Šorīt sētā skriet palaisti b/ d bērni, bet turpat smagā mašīna izgāž kravu ar putekļainiem saskaldītiem akmeņiem
un traktors tos vēl cilā uz augšu , augstā kaudzē un bērni tos putekļaino gaisu elpo.

Kā lai bērni neslimo.

Nu skumji un bezcerīgi, protams.

Un visskumjākais ,ka savējie lielākie rausēji un zagļi.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu