Vai esat gatavi sev godīgi pavaicāt, cik vērts ir jūsu laiks?
Biju noskaņojusies izšaut pulveri. Gribēju klāstīt gari un plaši par to, cik grūti rakstīt «steidzīgajā digitālajā laikmetā» un cik grūti rakstīt «labi», kārtīgi pafilozofējot par valodu kā instrumentu. Man bija pamatoti argumenti, un man bija dusmas, kas sakrājušās no intensīvas rakstīšanas, tulkošanas un rediģēšanas, sadarbojoties ar cilvēkiem, kas ar to ikdienā nenodarbojas. Katru reizi, saņemot tādus komentārus kā «te ir tikai viens teikumiņš», «apskaties, lūdzu» (lasi: «pārraksti») vai «vispār es jau pats varēju», es jutos nesaprasta un žultaina.
Pilinot sakrāto žulti uz papīra, nonācu pretrunā ar savu galveno argumentu, ka, lai rakstītu labi, jāraksta patiesi, taču manas dusmas neatklāja patiesību. Tāpēc, pabeigusi rakstīt žultaino sleju, izgāju pastaigāties un secināju, ka mans aizkaitinājums pleš dziļākas saknes nekā redzamie palīdušie asniņi. Jo, galu galā, tekstu veidotāji nav vienīgie «nabadziņi», kuri cīnās par savām vērtībām. Kuram profesionālim vispār ir viegli? Turklāt, godīgi sakot, arī es esmu gan apzināti, gan neapzināti darbā uzvedusies kā āmurgalva, piemēram, lūdzot kolēģiem dizaina komandā fiksi «sataisīt bildīti» vai programmētājiem «pačekot», kāpēc lapa gļuko, mēģinot paslaucīt zem paklāja lielāku problēmu, kurai vajadzēja pievērsties no sākta gala.
Kaut kur pie Rīgas pils pār mani nāca apskaidrība. Es degu par valodu un rakstīšanu, jo tas ir mans darbs. Un mans darbs ir mans laiks. Un laiks ir vienīgais, kas man īsti pieder. Es dusmojos tad, kad man nedod laiku, lai es kvalitatīvi veiktu savu darbu. Laiks! Tas viss ir laiks!
Vienkārša atziņa, bet man vajadzēja laiku (ha-ha), lai pie tās nonāktu. Pirmo klikšķi sajutu jau šī gada februārī, kad pieredzes apmaiņas kafijas pauzē ar kādu citu valodas speciālisti spriedām par tulkošanas atalgojumu. Līdz šim biju pieradusi mērīt darbu vārdos un rakstzīmēs. Bet mana sarunas biedre atklāja, ka prasa samaksu par stundām, sev godīgi vaicājot, «cik maksā mans laiks»? Nav tā, ka pirmoreiz saskāros ar šādu pieeju: manu draugu lokā ir speciālisti, kas tā rēķina savu atalgojumu. Šķiet, man tikai vajadzēja to dzirdēt vēl vienu reizi, lai tas pa īstam aizķertos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.