Aleksandra Čaka un Marijas ielā izveidotas velojoslas, atvēlot autotransportam pa vienai joslai katrā virzienā. Foto: Zane Bitere, LETA.
Turpina virmot kaislības par velotransportam iecerēto nākotni Rīgā. Kategoriski imperatīvie velosipēdisti atsaucas uz Kopenhāgenu kā veloinfrastruktūras paraugu. Aktīvists Oto Ozols, kas sevi dēvē par pilsētplānotāju, aicina līdzīgi pārveidot ielas Rīgā, abu pilsētu ielu platuma salīdzināšanu pasludinot par muļķību (Ir, 2021, Nr. 11, 18.–24. martā, 53. lpp.). Ielu platumam pašam par sevi gan nav nekā kopīga ar jēdzienu “muļķība”. Šo jēdzienu varētu attiecināt vienīgi uz konkrētiem paņēmieniem, ar kādiem īsteno kādu konkrētu ideju, un šai ziņā Rīga tomēr krietni vien atšķiras no Kopenhāgenas.
Kopenhāgenā tiešām radīta veloceliņu infrastruktūra, bet tā ir pārdomāta un rūpīgi izplānota infrastruktūra visas pilsētas mērogā, nevis haotiska rosīšanās un “eksperimenti” atsevišķās ielās, kā, piemēram, Aleksandra Čaka vai Bruņinieku ielā Rīgā. Varenie veloceļi Bruņinieku un Avotu ielas krustojumā aprausies strupceļā un tālāk nav pat plānoti.
