Latvijas izlases bobslejisti ir pieradinājuši mūs pie izciliem rezultātiem. Mums ir olimpiskie čempioni, pasaules čempioni, Latvijas sportisti regulāri kāpj uz pjedestāla pasaules kausa posmos. Ilgus gadus esam neapstrīdami līderi starta ieskrējienā gan divniekos, gan četriniekos – Latvijas sportistiem joprojām pieder ieskrējiena rekordi septiņās pasaules trasēs. Publikai, protams, ir redzama tikai “gaišā puse” – sasniegumi, medaļas, fanu mīlestība. Tam visam “aiz muguras” ir milzu darbs, ko ik dienu iegulda sportisti, treneri, komandas personāls. Kamēr komanda cīnās un nes Latvijas vārdu pasaulē, treniņu apstākļi pašu mājās pasliktinās, jo uz sportu, sportistiem un tiem nepieciešamo infrastruktūru atbildīgie par nozari skatās kā uz Excel tabulu, kur galvenā aile ir “Cik tas maksā tagad?”, nevis “Kādu atdevi tas dos nākotnē?”.
Objekts ir, bet objekta nav
80. gadu sākumā Rīgā, blakus Daugavas stadionam tapa bobslejam nozīmīgs objekts – starta estakāde ar ledu. Saldēšanas procesu nodrošināja blakus esošā hokeja halle. Tā bija vieta, kur bobslejistiem trenēt starta ieskrējienu – vienu no būtiskākajiem šī sporta veida elementiem. Starta estakāde godam kalpoja līdz brīdim, kad hokeja halle tika privatizēta un jaunie īpašnieki vairs nebija ar mieru nodrošināt ledus uzturēšanu sev nepiederošā objektā. 90.gadu beigās, ieguldot privātos un atbalstītāju līdzekļus, bijusī ledus estakāde pārtapa par “sauso estakādi”, kā to mēdz dēvēt vienkāršā valodā. Proti – estakāde bez ledus, bet ar speciālu segumu un aprīkojumu, kas ļauj trenēties jebkurā laikā, ne tikai ziemā.
Līdz pat 2017. gadam estakādes ēkas uzlabošanā vai remontos tika ieguldīti minimāli līdzekļi – nokrāsota kāda siena, nomainīta kāda lampa, tomēr šī būve eksistēja un pildīja savu galveno funkciju – nodrošināja treniņu apstākļus bobslejistiem. Nevienu nesatrauca askētiskie apstākļi šajā ēkā, jo tāda veida treniņiem nav nepieciešamas ne pulētas sienas, ne dārga elektronika. Tā nav multifunkcionāla halle, kuras uzturēšanai būtu jātērē miljoni. Bet tās konfigurācijas ļoti veiksmīgi ļauj sportistiem attīstīt tādas bobsleja nianses kā starta ieskrējiens un kamanu izejas ātrums trasē, būtībā – vissvarīgākās komponentes sacensībās.
Starta estakāde.
Taču 2017. gadā bobslejisti tika nostādīti fakta priekšā – estakādes vairs nav. Nē, fiziski jau ir – ēku neviens nav nojaucis un arī estakādes konstrukcija joprojām ir uz vietas, taču lielajos Daugavas stadiona rekonstrukcijas plānos un Excel tabulās iepriekš plānotie līdzekļi estakādes atjaunošanai un uzturēšanai vienkārši pazuda. Vēl vairāk – pati ēka tā gada vasarā tika aizkrauta ar būvnieku vagoniņiem, bet iekštelpas pārvērtās par noliktavu. Līdz pat šai dienai neviens no atbildīgajiem ierēdņiem mums nav atbildējis, kad un vai estakāde darbu atsāks vai arī taps jauna estakāde citā vietā. Iespējams, kādās tabulās tas ir iekļauts, bet līdz sportistiem šāda informācija nav nonākusi.
Varam eksistēt, bet ne attīstīties
Bobslejs ir sekundes simtdaļu sporta veids. Svarīgs ir viss – gan fiziskā sagatavotība, gan kamanu iestumšanas smalkumi, gan pilota meistarība trasē. Vienu no šiem elementiem “izraujot saknē”, kopējais rezultāts nekad nebūs izcils. Publika ir pieradusi, ka Latvijas bobsleja divnieki un četrinieki allaž ir sacensību tabulu augšgalā. Katrs rezultāts, kas mazāks par “izcili” (lasi – pjedestālu), jau tiek uzskatīts par sliktu un meklēti iemesli. Tālu nav jāmeklē – te viens no tiem ir – mums vairs nav iespēju, īpaši četriniekiem, trenēties starta estakādē.
Latvijā ir bobslejam, skeletonam un kamaniņām paredzēta starta estakāde ar ledu – Siguldā, blakus bobsleja un kamaniņu trasei. Taču tā nav piemērota pilnvērtīgiem bobslejistu treniņiem, bet ir atbilstoša un ļoti noderīga gan kamaniņām, gan skeletonam. Rezultāts – bobsleja četrinieki gan braukšanu, gan starta ieskrējienu var pilnvērtīgi trenēt tikai trasēs ārpus Latvijas, kas, protams, ir papildus izmaksas. Šogad Covid-19 dēļ došanās uz ārzemēm ir ļoti ierobežota, kādēļ četrinieku komandas būtībā uz sacensībām devās bez pilnvērtīgiem treniņiem – ieradās un devās kaujā. Sanāk absurda situācija – sportisti varētu ierobežotajos ceļošanas apstākļos daudz laika veltīt “sausajiem” treniņiem, tai skaitā starta estakādē, bet mēs to nevaram, jo, kā jau minēju – starta estakāde Daugavas stadiona kompleksā ir, bet nav.
Šādā situācijā visai skeptiski skatos uz turpmāko bobsleja attīstību Latvijā. Bez pilnvērtīgiem treniņu apstākļiem mēs varam eksistēt, bet ne attīstīties. Un, kamēr ministriju un citos gaiteņos klejo tabulas un plāni, mēs pamazām ejam uz to, ka zaudējam veselu bobsleja paaudzi. Nebūs rezultātu – nebūs motivācijas jauniešiem iesaistīties sportā. Nebūs jauniešu – sporta veids beigsies. Un ātrāk, nekā mēs to varam iedomāties.
Nav vajadzīgi miljoni, bet vēlme saskatīt mežu aiz kokiem
Bobsleja “karaļiem” vāciešiem ir astoņas starta estakādes. Tikai statistika. Mums nevajag astoņas, mums pietiktu ar vienu. Turklāt, kā jau minēju, tai nav jābūt multifunkcionālai hallei, kuras būvniecība izmaksātu miljonus. Ir vajadzīga pati estakāde, segums un jumts virs galvas, lai varam trenēties arī sliktos laika apstākļos. Un apgaismojums tumšajā laikā. Tieši tik vienkārši. Estakāde nav nekāds monstrozs objekts, kam tagad jāmeklē jauna celtniecības vieta, jābūvē apkārt infrastruktūra utt. Tai ir jābūt kā vienam elementam kopējā, lielā sporta kompleksā, par kādu veidojas tas pats Daugavas stadions.
Ja Daugavas stadiona teritorijā taps vieglatlētikas halle, tad ideālā variantā ārpusē gar vienu sienu varētu izvietoties starta estakāde. Tās uzturēšanas izmaksas ir minimālas, bet atdeve – milzīga! Šāda vienota sporta infrastruktūra nodrošinātu ideālus treniņa apstākļus kopumā – var trenēties hallē, var skriet stadionā, var turpat uz vietas trenēties starta estakādē. Rīgā piemērota vieta dzīvošanai un treniņiem līdz šim bijusi Nacionālās sporta bāzes “Mežaparks” viesnīca, kurai blakus atrodas Latvijas Olimpiskā vienība ar visiem ārstiem, fizioterapeitiem, procedūrām. Nav nekur jābrauc, nav jātērē līdzekļi viesnīcu īrei, degvielai, automašīnām. Nevajag pārprast – mums ļoti patīk Siguldā, bet izmaksas par dzīvošanu Siguldā ir krietni augstākas nekā tad, ja trenējamies visi kopā Rīgā.
Diemžēl sporta nozares pārstāvju klauvēšana pie atbildīgo amatpersonu durvīm netiek sadzirdēta. Ir grūti iet un cīnīties par lietām, kas šķiet pašsaprotamas un elementāras – normāls treniņu process olimpiskajam sporta veidam. Pašlaik ir sajūta, ka atbildīgie redz tikai kokus, tas ir – izmaksas estakādes izveidošanai (atjaunošanai), bet neredz mežu – olimpisko sporta veidu un tā turpmāku attīstību Latvijā.
Pagaidām nav neviena komentāra