Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Vai visai sabiedrībai būtu jāmaksā par to, ko dara tikai četri cilvēki no simta? Biedrības AKKA/LAA un Kultūras ministrijas iecere paredz, ka jau no pavasara par katru nopirkto viedtālruni un datora cieto disku būs jāmaksā datu nesēju atlīdzības nodeva, kā argumentu minot pētījumu, kurā secināts, ka nepilni pieci procenti aptaujāto veic legāla satura kopēšanu uz viedtālruni. Tomēr nodevu nāktos maksāt arī visiem pārējiem, kuri viedtālruņos neko nekopē. Mērķis šķietami ir cēls – aizstāvēt izklaides biznesa tiesības saņemt maksu par pašu radīto. Tomēr tas rada arī jautājumu, vai šis ir pareizais veids un vai šādi viens bizness sevi nenostāda augstāk par citiem.
Komponists, fotogrāfs vai rakstnieks – tas ir bizness, nodarbe, ar ko cilvēks labprātīgi pelna naudu. Tāpat kā jebkurā biznesā, šiem cilvēkiem ir jādomā, kā pārdot savu produktu. Ja esi kurpnieks un slikti labo apavus vai arī kurpnieku ir pārāk daudz, jāmeklē cita nodarbošanās. Ļoti līdzīga situācija izveidojusies mūzikas industrijā. Jau gadiem ir skaidrs, ka mūziķi un citi radošie ar radīšanu kā pamatdarbu pilnībā sevi nodrošināt nevar, jo tirgus ir pārāk pieblīvēts un spēlētāju – pārāk daudz. Tā nav tikai Latvijas problēma, tas ir aktuāli visā pasaulē. Publika pilnībā nespēj nosegt visas izmaksas, tādēļ ir lobēta starptautiska sistēma, kā gūt papildu ienākumus, – dažādu veidu licences un atļaujas par publisko izpildījumu, piemēram, maksa par to, ka tev veikalā skan radio. Tu vari pats sakomponēt mūziku, pats arī to ierakstīt, bet tev vienalga būs jāmaksā autortiesību aizstāvjiem AKKA/LAA.
