Ilze Mitāne, tauku bumbu izgatavotāja

  • Ieva Puķe
  • 27.01.2021
  • IR
«Uz Ziemassvētkiem cilvēki tos kāra eglītēs pie privātmājām, pirka arī dāvanām. Divi vienā: rotājums, un vēl putniņi salido. Kaimiņam bija atlidojis pat dzenis. Kāda mazmeita pirka omītei. Viņa nekur tālu tagad nevarot iet, vismaz ziemas prieku baudīšot pie loga,» savus darinājumus rāda Ilze Mitāne.
Foto no privātā arhīva

«Uz Ziemassvētkiem cilvēki tos kāra eglītēs pie privātmājām, pirka arī dāvanām. Divi vienā: rotājums, un vēl putniņi salido. Kaimiņam bija atlidojis pat dzenis. Kāda mazmeita pirka omītei. Viņa nekur tālu tagad nevarot iet, vismaz ziemas prieku baudīšot pie loga,» savus darinājumus rāda Ilze Mitāne. Foto no privātā arhīva

Latviešu teiciens «dzīvo kā niere taukos» tieši to arī nozīmējot. Jēram tauku nav daudz, bet slānis apkārt sīkajām nierītēm — kārtīgs. Acīmredzot amortizē dzīvnieka lēcienus, secina Ilze Mitāne no bioloģiskās saimniecības Ķeiķi Mazsalacā. 2011. gadā kopā ar vīru Valteru sākusi nodarboties ar aitkopību, desmit lopiņu vietā tagad jau 150. Vācijas Merino aitas un Latvijas tumšgalves.

Rudeņos, kad noslēdzas jēru dzīves cikls, jādomā, kā realizēt ne tikai aitādas un gaļu, bet arī  subproduktus. «Suņu īpašnieki izķer iekšējos orgānus — aknas, sirdis, nieres, prasa pat kuņģus. Tie esot uzturvielām bagāti,» stāsta Ilze. «Bet sertificētā kautuvē līdzi tiek iedots arī tauku maiss. Un atgriezumi, kas ir vairāk tauki nekā gaļa, es tos saucu par drabiņām vai čužiņām.»

Jaunākajā žurnālā