Arturs Toms Plešs: Pieņemšu datos un zinātnē balstītus lēmumus

Jaunais vides un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs (A/P) vēlas ar darbiem pierādīt, ka vides aizsardzība nav pretrunā ar ekonomisko attīstību. Viņu Saeima 17.decembrī apstiprināja amatā pēc tam, kad 12. novembrī no amata bija atkāpies vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, kurš bija melojis par Rīgas domes autostāvvietu atļaujām, turklāt KNAB bija sācis pārbaudīt informāciju par, iespējams, viņa partijas Latvijas attīstībai nelikumīgu finansēšanu.

Plešs līdz šim Saeimā vadīja Administratīvi teritoriālās reformas komisiju un bija VARAM parlamentārais sekretārs. Viņa prioritātes ministra amatā būšot iesākto darbu turpināšana novadu reformas pabeigšanai, jauna pašvaldību likuma pieņemšana, depozīta sistēmas ieviešana, ES finansējuma jēdzīga izmantošana Latvijas ekonomikas pārveidošanai uz klimatam neitrālu un digitālu.

 

Apvienība Attīstībai/Par pēc jūsu ievēlēšanas slavēja jūs kā pirmo ministru, kurš dzimis pēc valsts atjaunošanas. Kāpēc tā ir priekšrocība? Kā jūsu paaudzei skats uz politiku atšķiras no tiem, kuriem padomju pieredze?

Es domāju, ka daļēji arī jūs jau sniedzāt atbildi uz šo jautājumu – ka man nav tās padomju domāšanas, padomju elpas un līdz ar to arī padomju pieredzes šajā visā praksē, un ir izdevies arī šajā laikā, kamēr dzīvoju, ja tā var teikt, pastudēt arī ārzemēs, iegūt tur skatu gan uz publisko pārvaldību, kamēr studēju Kopenhāgenā, Dānijā, un arī praktisko pieredzi un zināšanas tajā jomā, kurā es izglītojos. Tā bija ceļu un tiltu inženierija.

Bet vienlaikus es domāju, ka gan šis Saeimas sasaukums, gan arī šis lēmums, gan manu kolēģu lēmums virzīt mani ministra amatam un arī koalīcijas atbalsts tam kopumā iezīmē tādu, es domāju, paaudžu maiņu politikā un to, ka beidzot tas brīdis ir pienācis, kad tiešām jauni cilvēki, kas ir dzimuši neatkarīgā Latvijā, politikā ienāk. Un es domāju, ka tas ir svarīgi no vairākiem apstākļiem.

Pirmais ir tas, ka mēs ilgstoši runājām, ka iesaiste politiskos procesos kopumā Latvijas sabiedrībai un sevišķi jauniem cilvēkiem ir salīdzinoši zema. Un es domāju, ka ar šādu piemēru diezgan skaidri parādot, ka arī gados jauni cilvēki var politikā būt un manā ieskatā arī sekmīgi strādāt – es domāju, ka tas rada labu piemēru jauniem cilvēkiem, un ceru, ka motivē iesaistīties politikā.

Es domāju, ka tas ir arī tāds stāsts par iespējām un arī par uzticēšanos – gan no kolēģiem, ar kuriem es strādāju kopā ilgstoši, gan arī kopumā no Latvijas sabiedrības puses. Jo es esmu, jāsaka, līdz šim tādā politiskā laukā izgājis cauri kopā ļoti plašai pieredzei visā šajā laikā, sākot no aktīvas iesaistīšanās [partijas Latvijas attīstībai] Jaunatnes nodaļā, esot Jaunatnes nodaļas valdes loceklim, pēc tam aktīvi darbojies partijā, esmu kļuvis par partijas valdes locekli, lokāli darbojies aktīvi, ievēlējies Bauskas novada domē, tur aktīvi darbojies un attiecīgi pierādījis savu spēju realizēt solījumus iedzīvotājiem un dažādas idejas, un tas secīgi novedis arī pie ievēlēšanas Saeimā, šobrīd arī pie apstiprināšanas ministra amatā. Nu, kaut kā tā.

Es domāju, ka tas kopumā ir labs signāls sabiedrībai. Es domāju, ka tas arī kopumā parāda, ka mēs kā sabiedrība arī kaut kādā mērā esam izauguši. Skaidrs, ka tāpat ir diezgan daudz negācijas un tekstus var dzirdēt – nu, ko šis te, jauns cilvēks, ne viņam kāda dzīves pieredze, nekas! Bet es domāju, ka apstiprināšana ir tieši mainījusi savā ziņā to domāšanu un parādījusi, ka mēs domājam citādi. Jo galu galā ne jau tas gadu skaitlis izšķir to, vai cilvēks ir spējīgs veikt vienu vai otru darbu. Es domāju, ka tie jau ir tie darbi, kas to parāda. Man tādā ziņā šo divu gadu laikā, kopš esmu strādājis Saeimā, nav kauns par to, ko esmu Saeimā veicis, vadot Administratīvi teritoriālās reformas komisiju, kas tiešām arī man personīgi bija liels izaicinājums. Tās bija lielas ugunskristības, ja tā var teikt, un arī ne kuram katram pieredzējušam politiķim, es teiktu, rodas šāda iespēja – vadīt tik atbildīgu procesu Saeimā. Tā ka man ir prieks, ka to izdevās arī novest līdz galam un šis vēsturiskais lēmums ir pieņemts.

Nu, tas pats skar, protams, arī depozīta sistēmu, kas arī bija liels darbs, pie kura es Saeimā varēju strādāt un turēt roku uz pulsa, un virzīt to procesu. Tā ka, nu, tie darbi kaut kādā mērā jau ir nonākuši līdz rezultātam. Protams, depozīta sistēma ieviesīsies 2022. gadā, reformas stāsies pilnībā spēkā jaunā gada vasarā, bet visi tie lēmumi, kuri bija nepieciešami, ir pieņemti.

Teicāt, ka jūsējā ir cita paaudze ar citādu domāšanu bez padomiskās elpas. Bet var teikt arī, ka augāt oligarhu laikos. 2011. gadā jums bija deviņpadsmit gadu, kad prezidents Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu. Kāda jūsu tālaika vidē bija attieksme pret politikas izmantošanu personīga labuma gūšanai?

Tajā vidē, kurā es esmu, tā teikt, apgrozījies, draugu un paziņu loks ir tāds, kur cilvēki, pat ja varbūt aktīvi neiesaistās politiskajos procesos, par politiku domā, par to runā, un jau toreiz tas konkrētais lēmums manā ieskatā šķita pareizs. Jo man pirms tam un arī šajā laikā, kamēr es politikā esmu iesaistījies, šķiet absolūti nepiedodami, ja politiķis pieņem lēmumu vai rīkojas savu savtīgu vai kaut kādu interešu realizēšanai.

Protams, politika ir, kā lai saka, sabiedrības kopējās organizēšanas māksla, ja tā var teikt, un skaidrs, ka tur, kur saduras ļoti nozīmīgi varas elementi, protams, rodas arī dažāda veida apstākļi, kur politiķiem var rasties vēlme pieņemt kaut kāda veida lēmumus, nezinu, savās interesēs, vai uzrodas tur kaut kādi uzņēmēji vai kaut kas, kas cenšas izmantot šo stāvokli. Man tas ir absolūti nepieņemami, un es, arī runājot ar saviem kolēģiem, komplektējot arī ministrijas komandas, diezgan skaidri norādīju uz to, ka šāda lēmumu pieņemšana, lēmumu gatavošana, kas būtu potenciāli kaut kādu savtīgu interešu realizēšanai – tas absolūti nebūs pieļaujams manā vadībā.

Un es domāju, ka tādā ziņā, arī par to jauno paaudzi runājot, protams, bieži vien ir sarūgtinājums, 10 gadus atpakaļ raugoties uz šiem procesiem, bet es domāju, ka kopumā mēs, šī jaunā paaudze, arī pragmatiski tomēr raugās uz tiem jautājumiem un saprot, ko nozīmē politika, ko nozīmē vara. Bet mēs saprotam, ka šī ir tā pasaule, kurā mēs dzīvojam, un šī ir tā mūsu iespēja veidot tādu Latviju, kādā mēs vēlamies dzīvot. Jo tīri arī pēc Eiropas un pasaules standartiem es vēl joprojām esmu pieskaitāms pie jauniešu kategorijas, un tas, kas man derdzas, ir, ka bieži vien politiķu vai kaut kādās citās uzrunās var dzirdēt, ka jaunieši – tā ir mūsu nākotne, par ko mums ir jādomā. Es domāju, ka tas ir pilnīgi absurds sakāmais, jo jaunieši ir arī mūsu tagadne. Arī mums ar šodienas lēmumiem ir jādomā par to, kādā pasaulē mēs dzīvosim rīt, jo mēs jau esam šodien. Es vismaz ceru, vismaz pēc tā vidējā dzīves ilguma statistikas diezgan ilgi vēl paredzu dzīvot šeit, Latvijā. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs jau šobrīd iesaistāmies šo lēmumu pieņemšanā.

Pieminējāt komandu, ko veidojat. Pirms un pēc jūsu apstiprināšanas amatā daži Saeimā un ārpus tās apgalvoja, ka jūs esot Pūces un Jaunupa izsūtāmais zēns un būšot viņu lēmumu izpildītājs. Savukārt jūs teicāt, ka lēmumus pieņemšot jūs pats, nevis kāds ārpus ministrijas. Kā to darīsiet, ja ministrija ir tā pati, ministra birojs arī gandrīz bez izmaiņām, bet Pūce, iespējams, būs ietekmīgajā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā?

Nē, nu, protams, Pūces kungu neviens no partijas nav izslēdzis ārā, viņš jau turpina darboties, turpina darboties arī Saeimā, un skaidrs, ka saistībā ar šo skandālu ar caurlaidi nekādā ziņā Pūces kunga rīcību neattaisnoju, taču vienlaicīgi atzīstu šo viņa soli demisionēt no ministra amata. Bet, protams, tāpat jau mēs turpinām sarunāties par dažādiem jautājumiem, kas skar politiskās partijas nākotni, arī kaut kādus politiskos programmatiskos uzstādījumus. Bet, jā, ministrijā lēmumus par to, kādā veidā mums realizēt politiku, kas ir saistīta ar vides aizsardzību, pašvaldību pārraudzību, reģionālo attīstību, digitālo politiku, – tos lēmumus pieņemu es. Skaidrs, ka ministrs viens pats, teiksim tā, nevar strādāt, un viņam ir vajadzīga spēcīga komanda, kas sniedz padomus, palīdz arī skrupulozāk iedziļināties dažāda veida jautājumos. Un šajā laikā, līdz es kļuvu ministrs, darbojos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā kā parlamentārais sekretārs, un sadarbība ar daļu biroja cilvēku, kura man bija izveidojusies, bija ļoti veiksmīga. Līdz ar to es neredzēju pamatu pārtraukt šo pozitīvo sadarbību un sapratni par jautājumiem, par to, kādā veidā mēs virzām to mūsu kuģi uz noteiktu kursu. Es vienkārši redzēju, ka ir ļoti augsta profesionalitāte, uzticība un paļaušanās, un to es arī šobrīd esmu skaidri definējis saviem kolēģiem un no viņiem arī sagaidu.

Kāpēc A/P izlēma tomēr nevirzīt ministra amatam Par! vadītāju un apvienības frakcijas priekšsēdētāju Danielu Pavļutu? Vai apvienībā arvien ir spēkā kvotas amatiem kustībai Par! un partijai Latvijas attīstībai?

Par Pavļuta kungu būtu jājautā viņam pašam. Viņa vārds gan izskanēja, bet viņš jau pats to savu nosacīto kandidatūru arī atsauca no šī amata, arī skaidri definējot, ka ir ļoti svarīgi mums organizēt darbu Saeimas frakcijā. Un tādā ziņā es arī, cieši sadarbojoties Saeimas frakcijā, kad biju Saeimas frakcijas vadītāja vietnieks, redzēju to darbu, ko Pavļuta kungs veica. Es domāju, kopumā, gan organizējot mūsu frakcijas darbu, gan arī komunicējot ar citu politisko frakciju kolēģiem, tas darbs tiešām bija nozīmīgs, atbildīgs. Sīkāk, kā jau teicu, pats Pavļuta kungs varētu minēt, bet viens apsvērums noteikti attiecībā uz amatu vietu sadalījumu, amatu virzīšanu, es domāju… Skaidrs, ka tās sarunas mums gāja ilgāku laiku, budžets mums bija prioritāte numur viens, pēc kuras mēs arī, kā solījām, pie sarunu galda un, tā teikt, rasēšanas dēļiem atgriezāmies. Bet es domāju, ka mūsu spēja vienoties par kopīgu kandidātu, neatkarīgi no kura politiskā spēka tas būtu, šajā gadījumā – Latvijas attīstībai mani virzot – , tas diezgan skaidri manā ieskatā parāda, ka mēs kā apvienība, pat ja esam lēmuši startēt uz pašvaldību vēlēšanām atsevišķi, šobrīd varam labi sadarboties, lai realizētu tos programmas uzstādījumus, kurus mēs esam devuši vēlētājiem 2018. gadā, un tos kopīgi Saeimā un valdībā arī realizēt.

Kad jūsu partijas bijušais biedrs Māris Mičerevkis atklāja, ka Pūce krogā zem galda devis viņam naudu, ko iemaksāt partijai kā biedru naudu, Par! valde bija paziņojusi, ka apvienība pārstās pastāvēt, ja būs pierādīts nelikumīgs finansējums kādai no tās partijām. KNAB vēl turpina pārbaudi. Vai varam secināt, ka jūsu izvirzīšana un ievēlēšana nozīmē, ka šis Par! piedraudējums vairs nav spēkā un politiskajā ģimenē atkal ir miers un saticība?

Runājot par šiem apgalvojumiem, tiesībsargājošajām iestādēm ir jāizmeklē šie pārmetumi, ja tādi ir, es tādā ziņā pilnībā uzticos mūsu institūcijām, ka tās kvalitatīvu darbu varēs veikt. Taču esmu partijā Latvijas attīstībai kopš tās dibināšanas, un šajā laikā es neesmu ne redzējis, ne man ir kāds licis domāt vai bijušas kaut mazākās aizdomas, ka kaut kādas nelikumības vispār varētu būt.

Vai Pūce vai Jaunups nav jums devis naudu zem galda?

Nē, ne zem galda, ne uz galda, ne ap galdu, ne kā citādi.

Bet KNAB nav pabeidzis pārbaudi, tomēr Par! piedraudējums acīmredzami vairs nav spēkā. Kā jūs apvienībā to nokārtojāt?

Nē, nu, tas, kas bija svarīgi arī šajā Covid pandēmijas laikā un arī šajā salīdzinoši lielās nestabilitātes laikā, mums kā politiskajam spēkam, kā apvienībai Attīstībai/Par, kurai vēlētāji pauduši uzticību, nebūtu pareizi šūpot valdību, ja tā varētu teikt, un izrādīt arī kaut kādus nestabilitātes elementus. Līdz ar to šajā aspektā šis noteikti ir viens mobilizējošs faktors, lai atbalstītu Krišjāņa Kariņa valdību, lai mēs kopīgi varētu pārvarēt Covid krīzi. Nu, protams, ja tur būs kaut kāda informācija, tad jau kolēģi noteikti darīs mums zināmu, kā viņi tālāk redz sadarbību, bet tikmēr, kamēr šī vaina nav pierādīta, un es absolūti zinu, ka tur nekādas problēmas arī nebūs, tikmēr jau valstī pastāv nevainīguma prezumpcija. Un es domāju, ka mums kopīgi ar kustību Par! un arī Izaugsmi ir jāsadarbojas.

Nevainīguma prezumpcija, protams, ir, taču uz to jau gadu desmitiem atsaucas arī, piemēram, Lembergs. Kamēr nav cietumā, tikmēr var būt valsts amatā – tāds princips?

Nu, es domāju, ka ne jau runa tikai par Lembergu. Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, es domāju, mums ir svarīgi uzticēties institūcijām. Vēl jo vairāk, ņemot vērā šos globālās pandēmijas apstākļus, dezinformācijas izplatību, kur ar dažādiem veidiem dažādas valstis, dažādi aktori cenšas ietekmēt un vairot politisko nestabilitāti un mazināt uzticību politiskajai varai, uzticību institūcijām. Es domāju, ka mums kā ievēlētām amatpersonām jebkurā gadījumā ir jādemonstrē un skaidri jāapzinās, ka demokrātiskas valsts pamats ir leģitīmas institūcijas. Un es domāju, ka šajā laikā, lai viss strādātu, šādi mums arī ir jāstrādā – mums ir jāpaļaujas uz tiesiskumu Latvijā, un es pilnīgi tādā ziņā arī uzticos un paļaujos.

Ar ministrijas darbu droši vien esat iepazinies un zināt arī tai darāmos darbus. Vai viss no Pūces laikā darītā ir bijis pareizi? Vai jūsu vadībā kaut kas būs citādi, vai mainīsies kādas prioritātes?

Trīs galvenās prioritātes es jau esmu publiski definējis. Pirmā ir pabeigt tos darbus, kuri ir iesākti, kur daudz darba ir ieguldīts un vienkārši jānoved līdz galam. Tie ir tā pati depozīta sistēma, jāsniedz atbalsts pašvaldībām administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas procesā, darbs pie pašvaldību likuma, pie atkritumu apsaimniekošanas plāna izstrādes, kuru šogad plānots iesniegt valdībā un pie kura es arī esmu strādājis un līdzdarbojies. Tā ir viena sadaļa.

Otrā sadaļa, otrā prioritāte ir darbs pie klimata neitrālas un digitālas Latvijas veidošanas un transformācija šajā virzienā. Šeit tuvākajos divos gados ir diezgan daudz darbu plānots gan pie politikas dokumentu veidošanas, lai mēs noteiktu, piemēram, digitālās transformācijas virzienu turpmākajiem 7 gadiem, kā arī, piemēram, stratēģiski un plānveidīgi izlietot gan Atjaunošanas noturības mehānisma finansējumu no Eiropas Savienības, gan Eiropas Savienības daudzgadu budžeta taisnīgās pārejas mehānisma finansējumu, lai to mēs spētu sabalansēti izlietot tieši šo prioritāšu veikšanai.

Tādā ziņā ir ļoti labi, ka mums gan Eiropas Komisija nosaka diezgan skaidru virzienu virzībā uz Eiropas zaļo kursu un arī digitālo transformāciju, un tā ir arī mana personīgā prioritāte. Un prieks, ka arī attiecībā, piemēram, uz klimata sadaļu valdība pagājušajā gadā ir mainījusi nacionālo pozīciju no piesardzīgās valsts uz diezgan aktīvu Eiropas Savienības dalībvalsti, kas ņems darbu savās rokās un aktīvi līdzdarbosies.

Tādā ziņā ir diezgan liels darba lauks, kur es arī vēlos dažāda veida iniciatīvas realizēt, kā, piemēram, nodrošināt pieejamāku sabiedrībai, privātpersonām zemu emisiju un elektrotransporta līdzekļu iegādi ar dažādu finanšu instrumentu atbalsta mehānismiem, pie kā darbs notiks nākamajā gadā manā vadībā. Tāpatās raudzīties, kā mēs, piemēram, varam iedzīvotājiem visā Latvijas teritorijā nodrošināt pieejamu dzeramo ūdeni bez maksas, kas arī jau tajā laikā, kamēr strādāju kā parlamentārais sekretārs, bija viena no tādām prioritātēm iezīmēta tuvākajā nākotnē. Tāpatās ir darbs pie atkritumu apsaimniekošanas plāna realizācijas un kopumā domāšanas maiņas no atkritumu apsaimniekošanas uz resursu apsaimniekošanu. Un virkne citu elementu, kas ir gan šajā digitalizācijas laukā, gan kopējā klimata laukā. Un pie digitalizācijas noteikti mana prioritāte būtu IKT infrastruktūras un kopējās pārvaldības centralizācija valsts sektorā, lai mēs nākotnē izbēgtu no neveiksmīgiem un dārgiem e-veselības projektiem un tamlīdzīgiem elementiem. Šīs kompetences un pārvaldības zināšanas jācentralizē, lai mēs pēc iespējas efektīvāk finanšu līdzekļus izmantotu un arī visas šīs zināšanas, kompetences centralizētu. Tas ļautu daudz labāk šos pakalpojumus sniegt.

Un trešā prioritāte šobrīd ir tiešā mērā saistīta ar Covid krīzi – atbalsta sniegšana pašvaldībām, turpināt un paplašināt aizdevumu programmas pašvaldību investīciju projektu realizēšanai, sākot no izglītības iestāžu piemērošanas, beidzot ar ceļu infrastruktūras sakārtošanu, lai tādējādi veicinātu reģionālo ekonomiku un arī šajā izaicinājumu pilnajā laikā stimulētu darbavietu rašanos reģionos un pašvaldībās uz vietas. Sevišķi svarīgi tas ir nākamajā gadā, kas būs administratīvi teritoriālās reformas pirmais gads.

Pieminējāt arī nākamā gada mērķus, tomēr kopumā jūsu aprakstītā ir ļoti plaša valdības ilgtermiņa programma. Vai varat nosaukt dažus konkrētus mērķus, kurus jūs vēlētos īstenot, esot ministra amatā, tātad nepilnos divos nākamajos gados līdz Saeimas vēlēšanām?

Pirmais noteikti būtu depozīta sistēma, lai tā tiešām tiktu ieviesta 2022. gada 1. februārī. Un tādā ziņā jaunais gads būs ļoti darbīgs gads, lai mēs visu ieviestu noteiktajos termiņos. Un šeit Valsts vides dienestam ļoti skrupulozi un ļoti aktīvi būs jāseko visam procesam līdzi, lai izraudzītais depozīta sistēmas operators gada laikā veic visus nepieciešamos darbus aktīvi, raiti, lai 2022. gada 1. februārī depozīta sistēma sāktu strādāt. Lēmumi ir pieņemti, bet tāpat līdz ieviešanai ir tāds diezgan sīks uzraudzības un pārraudzības process, lai tas tiktu ieviests un mēs pa īstam beidzot pieliekam punktu tām diskusijām, kas jau 20 gadu garumā ir bijušas un dažādi locītas. Tas noteikti būs tāds liels darbs, kas paveikts.

Vēl tā ir noteikti atbalsta sniegšana pašvaldībām administratīvi teritoriālās reformas procesā, ko esam snieguši jau šobrīd, sākot no tā brīža, kad likums tika izsludināts un Saeimā attiecīgi lēmums pieņemts. Mēs septembrī esam publicējuši vadlīnijas, kādā veidā pašvaldībām veidot šīs te jaunās administratīvās struktūras, kādā veidā plānot savu darbu. Un viena no manām prioritātēm, organizējot likuma pieņemšanu Saeimā, bija, lai mēs, protams, diskutējot ar pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, un iedzīvotājiem, šo likumu pieņemtu savlaicīgi, lai pašvaldības spētu pienācīgi pielāgoties šiem jaunajiem izaicinājumiem jaunajās teritorijās. Ja mēs paraugāmies uz iepriekšējo reformu, kas tika veikta 2009. gadā, tur šis laika posms līdz realizācijai bija pusgads. Skaidrs, ka diezgan daudz darba – esmu runājis ar pašvaldībām – nācās iznest nākamajam sasaukumam, lai izdarītu nepadarītās lietas. Mans uzstādījums, kā jau teicu, organizējot darbu Saeimā, bija, lai būtu aptuveni gads un mēs ar skaidru metodiku sniegtu pašvaldībām atbalstu arī šajā procesā. Aktīvi esam komunikācijā gan ar Latvijas Pašvaldību savienību, gan ar pašvaldībām, un esam reaģējuši arī aktīvi. Pēc šīs aktīvās komunikācijas pašvaldības, piemēram, ir paudušas, ka viņiem trūkst laika, lai līdz janvāra beigām apzinātu visu mantu, kas ir pašvaldībā, un esam šo termiņu pagarinājuši vēl par mēnesi, lai tiešām atbalsta plecu un atbalstu roku sniegtu šajā procesā. Tā ir tāda prioritāte, lai mēs administratīvi teritoriālo reformu labi varam iedzīvināt un pašvaldības tiešām būtu jaudīgs partneris kopumā valdībai, lai valsts un arī paši spētu labi attīstīties.

Un, protams, tas ir arī jautājums, kas ir saistīts ar atkritumu poligonu reformu, kopumā atkritumu apsaimniekošanas stratēģisko plānu noteikšanu uz priekšu. Šis arī ir darbs, kas tuvākajā laikā, nākamgad būs jāpaveic.

Pēc Valsts vides dienesta lēmuma uzticēt depozīta sistēmas ieviešanu SIA Depozīta iepakojuma operators jūs paziņojāt, ka ministrija rūpīgi sekos līdzi sistēmas ieviešanai. Vai tā bija netieša neuzticēšanās paušana rezultātam vai procesam? Vai, jūsuprāt, konkurss ir noticis atbilstoši labas pārvaldības principiem un tā iznākumu var uzskatīt par taisnīgu un atbalstāmu?

Tas komentārs bija vairāk tajā virzienā, ka mums ir salīdzinoši neilgs laiks, lai ieviestu depozīta sistēmu, no šodienas skaitot, aptuveni gads un divi mēneši, kur jaunajam operatoram būs jānoslēdz līgumi, jāizveido depozītu pieņemšanas vietas, kā uzvarētāja piedāvājumā norādīts – aptuveni 700 automatizētās vietas un, ja nemaldos, no galvas to skaitli neatceros, 900 manuālās pieņemšanas vietas. Tādā ziņā absolūti, pilnībā paļaujos uz Valsts vides dienesta ekspertu kompetenci un vērtējumu, nekādā gadījumā neapšaubu šo rezultātu. Es domāju, ka līgums tiks slēgts ar to pretendentu, kurš acīmredzami vislabāk spēj gan nodrošināt visu šo depozīta sistēmas realizāciju un darbību, gan vienlaikus ir izpildījis tos kritērijus un principus, kuri bija noteikti šajos Ministru kabineta noteikumos un konkursā.

Man, jāsaka, ir liels prieks arī par to, ka, ja sākotnēji varbūt nebija paredzēta procedūra, kādā veidā iesaistīt novērotājus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus, Valsts vides dienests atrada metodi, kādā veidā piesaistīt šos novērotājus, lai tiešām nodrošinātu caurspīdību un arī uzticamību lēmuma pieņemšanai. Tādā ziņā, man šķiet, šajos saspringtajos apstākļos mēs redzējām, cik liela nosacīti bija arī publiskā cīņa starp abiem depozīta sistēmas operatoriem, un nenoliedzami arī spiediens uz ekspertiem bija liels. Bet es domāju, ka šajā gadījumā Valsts vides dienests ir izdarījis lielisku darbu. Vienkārši ir jānodrošina arī turpmākā uzraudzība. Kā jau Valsts vides dienests minēja, katru mēnesi tiks organizētas sanāksmes, lai sekotu līdzi ievešanas progresam un jau laicīgi, ja ir kaut kādas problēmas, tiktu sniegts atbalsts un viss tiktu ieviests likumā noteiktajā termiņā. Un es kā ministrs arī sekošu tam līdzi, lai likums tiktu izpildīts.

Kā tieši sekosiet? Vides organizācijas konkursa laikā apšaubīja depozīta sistēmas operatora atlases caurskatāmību. Teicāt, ka reizi mēnesī būs sanāksmes. Vai vēl kaut kas?

Šobrīd viss darbalauks tādā ziņā ir Valsts vides dienesta pusē, jo viņiem ir jāslēdz līgums un jānodrošina, lai depozīta operators strādātu un pildītu visas līgumā un arī likumā noteiktās lietas. Tādā ziņā – uzraudzīšu šo darbu, ko veic Valsts vides dienests, lai viss tiktu ievērots un iedzīvotāji tiktu pie depozīta sistēmas likumā noteiktajā termiņā.

Vai sistēmas ieviešanu līdz noteiktajam termiņam aizkavētu konkursa komisijas lēmuma apstrīdēšana tiesā, ja zaudētājs Nulles punkts izlemtu to darīt?

Es domāju, ka tas, ko mēs redzam līdz šim – ka par spīti tiešām ļoti sarežģītajam procesam, kas ir bijis gan likumdošanas pieņemšanas laikā, gan Ministru kabineta noteikumu izstrādes laikā, gan arī vērtējot abus pretendentus, – mēs esam pilnībā ierakstījušies noteiktajos termiņos, un mani tādā ziņā nemāc šaubas par to, ka depozīta sistēma tiks ieviesta 2022. gada 1. februārī. Jā, darba būs daudz, darbs būs saspringts, bet līdz šim termiņi nav kavēti, un es domāju, ka tā notiks arī uz priekšu. Protams, kā jau minēju, sekosim līdzi, un, ja potenciāli tiks identificēti kaut kādi problēmjautājumi, tos ātri risināsim, lai nodrošinātu, lai sistēma ir ieviesta laikā.

VVD atzīst, ka tehniski ekonomiskais pamatojums abiem pretendentiem bija izstrādāts vāji. Vai izvēle faktiski bija, vai atdot vai neatdot ieviešanu ar Šķēli saistītam uzņēmumam? Vai Latvijā ir reāla konkurence depozīta sistēmas ieviešanas pretendentu un plašāk atkritumu apsaimniekošanas tirgū?

Nu, es zinu, ka šāds kritērijs, kādu jūs minējāt, Ministru kabineta noteikumos nebija iekļauts, un eksperti Valsts vides dienestā, cik es zinu, rūpīgi sekoja līdzi tam, lai ietu skrupulozi cauri kritērijiem, kas bija izvirzīti, un saprastu, kurš no piedāvājumiem attiecīgi ir labāks.

Kad es vēl strādāju Tautsaimniecības komisijā, sākotnējā likumprojekta ietvarā nebija paredzēts šāds atlases princips kā tāds. Bija vēlme vienkārši – nu, mēs rakstām likumu vienam operatoram, kurš būs monopols. Tā man likās absurda pieeja, kā mēs nododam apsaimniekot šo lielo resursu apriti, un mēs kā Tautsaimniecības komisija toreiz sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un Konkurences padomi spējām nonāk līdz šādam risinājumam, ka tomēr ir atlase. Tas arī uzliek skaidrus kritērijus pašam operatoram domāt savlaicīgi par to, kā šī sistēma strādās, ka tā būs daudz efektīvāka, jo, kā pierāda dažāda prakse ekonomikā kopumā, tur, kur ir konkurence, iedzīvotājs un patērētājs var sagaidīt vislabāko rezultātu. Un es domāju, ka kopumā gala rezultātā arī Latvijas iedzīvotājs no šī atlases procesa ir ieguvējs.

Rezultāts ir, ka depozīta sistēmā monopols būs vieniem, bet atkritumu apsaimniekošanas tirgū vismaz Rīgā ir citiem. Vai tas neradīs problēmas šīs sistēmas ieviešanā?

Es domāju, ka nē, jo mums ir diezgan skaidri mērķi, kas ir nosprausti, kas mums ir jāsasniedz. 2025. gadā mums ir dalīti jāsavāc un jāpārstrādā 77% no PET dzeramajām pudelēm, 2029. gadā tiem jau ir jābūt 90%, un ir dažādi veidi, kā valstis šos mērķus var sasniegt, un arī mēs kā Latvija. Un, kā to ir pierādījuši dažādu valstu piemēri, depozīta sistēma ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā nodrošināt gan šo dalīto savākšanu, gan arī iegūto resursu pārstrādi, un es domāju, ka kopumā tas neradīs nekādas problēmas. Jo mēs tiešām par šo kopējo likumdošanas rāmi esam ļoti smagās diskusijās vienojušies, gan politisko spēku starpā cīnoties diskusijās, gan kopā ar sociālajiem partneriem. Un tas, kas ir ierakstīts likumā un arī Ministru kabineta noteikumos, ir visu pušu kopīgs darbs, kas ir nonācis līdz rezultātam.

Zaudētāja uzņēmuma pārstāvis teica, ka Latvija esot izvēlējusies, viņaprāt, 30 gadus vecu modeli. Kā jūs uzskatāt – vai tiešām tas ir novecojis modelis?

Es katrā ziņā ceru, ka depozīta iepakojumu operators, ar kuru tiks slēgts līgums, nodrošinās to, ka tiek pielietotas arī jaunas tehnoloģijas šajos depozīta automātos. Es būtu ļoti priecīgs, ja redzētu šeit esam Latvijas ražotājus, jo arī Latvijas rūpniecības uzņēmumi ir pierādījuši, ka viņi spēj šādas tehnoloģijas radīt. Es domāju, ka tas, no vienas puses, būtu labs signāls un arī labs solis, lai mēs attīstītu šādu industriju, kas ir daļa no nākotnes aprites ekonomikas, ka mēs šeit uzņēmējiem dodam iespēju, ko pēc tam tālāk var attīstīt kā lielisku eksporta potenciālu uz ārzemēm.

Tas ir viens. Kas attiecas uz sistēmas tālāku attīstību, gan es visā šīs depozīta sistēmas posmā, gan arī kopumā ministrija ir paudusi viedokli, ka mums ir svarīgi, ka mēs depozīta sistēmu ieviešama tagad, bet mums vienlaikus ir jādomā tālredzīgi uz priekšu, un nākotnē ir iespējams papildināt to ar citiem iepakojuma veidiem, vai tās būtu, es nezinu, stiprā alkohola stikla pudeles, tetrapakas vai citi dzērienu iepakojuma veidi. Jo skaidrs, ka tās kopējās atkritumu apsaimniekošanas problēmas un tie izaicinājumi ar piesārņojumu, kas mums ir, neiet mazumā. Mums būs jāmeklē veidi, kā to samazināt. Es domāju, ka šai sistēmai vajadzēs ieskrieties, strādāt, un pēc laika būs jāvērtē, vai nevaram to papildināt.

Pierīgas pašvaldību apvienība pēc jūsu apstiprināšanas ministra amatā pauda cerību, ka varbūt izvērtēsiet novadu reformu un kaut ko mainīsiet. Vai mainīsiet?

Manā ieskatā šis diskusiju process un tie sarežģītie lēmumi, kurus pieņēmām, ir šobrīd optimālākais, vislabākais rezultāts, kādu mēs gan šajā politiskajā sastāvā, gan kopējā diskusiju gaisotnē varējām sasniegt. Ja jautā man, es personīgi gribētu rezultātu, kurā ir 35 pašvaldības, kurā arī valstspilsētas veido kopīgu ne tikai ekonomisko vienību, bet arī administratīvo vienību kopā ar pieguļošajiem novadiem. Taču citi politiskie partneri neredzēja, ka tādā veidā šobrīd mēs varam attīstīties. Es domāju, ka šajā gadījumā 0% jeb nerealizēta reforma būtu daudz sliktāka nekā par 70% panākts rezultāts, kas ir jau ļoti būtisks uzlabojums, ko jau sen vajadzēja paveikt. Tā ka manā ieskatā esam panākuši ļoti labu un sabalansētu rezultātu, kas ļaus daudz līdzvērtīgāk un vienmērīgāk attīstīties visai valsts teritorijai. Tas ir svarīgi. Jo bieži šajā diskusijā, un to var saprast, katrs to deķīti velk uz savu pusi – mums šis ir svarīgi, tiem tas ir svarīgi. Bet tādās diskusijās nedrīkst pazaudēt kopējo bildi, un tas ir tas, kas ir svarīgi.

Vai un kā šīs reformas ieviešanu varētu mainīt gaidāmie Satversmes tiesas lēmumi daudzajās lietās par administratīvi teritoriālo reformu?

Tad jāsagaida attiecīgie Satversmes tiesas lēmumi. Pirms šie spriedumi ir nākušai klajā, es tur sīkāk neko komentēt negribētu. Es domāju, tur zīlēt būtu diezgan sarežģīti.

Nav runa par zīlēšanu. Jūs zināt, kādas un kam ir pretenzijas, un gan jau ministrija ir vērtējusi, kādi varētu būt lielākie riski reformas īstenošanai vienā vai citā ST lēmumu gadījumā.

Mūsu ministrijas speciālisti piedalās visā šajā Satversmes tiesas procesā, sniedz viedokli kā uzaicinātās personas. Es personīgi neredzu, ka varētu būt kaut kāda veida problēmas. Jo gan ministrija, organizējot publiskās apspriešanas, konsultācijas ar pašvaldībām, gan arī Saeimā, organizējot diskusijas gan klātienē, gan attālināti, gan rakstveida formā ar pašvaldībām un iedzīvotājiem, mēs visu procedūru esam ievērojuši, kas ir nepieciešama šajā procesā. Skaidrs, ka 119 pašvaldību vietā pēc ilgstošām diskusijām paliekot 42, liela daļa pašvaldību un specifiski pašvaldību vadītāju paliks neapmierināti, kas daļai varētu būt kaut kāds motivējošs faktors kaut kādos jautājumos. Bet no kopējā procedūras viedokļa, diskusiju gaitas es personīgi neredzu, ka varētu būt kaut kādas problēmas ar pieņemtajiem lēmumiem.

Kā prognozējat jaunā Pašvaldību likuma pieņemšanas gaitu, ko ministrija nodeva apspriešanai septembrī? Vai ir kaut kas, ko jūs vēlētos mainīt projektā, un kas jaunajā likumā, jūsuprāt, ir svarīgākais un noteikti būtu jāsaglabā?

Jāsaka, ka Pašvaldību likuma tapšanā arī esmu līdzdarbojies dažādos elementos. Un kopumā jāsaka, ka beidzot mēs būsim radījuši tādu modernu, laikmetīgu juridisko ietvaru tam, kādā veidā 21. gadsimtā pašvaldībām būtu jāstrādā un jāorganizē sava pārvalde. Jo šis likums, dažādi ķepināts, būtībā nebija tā pamatīgi mainīts kopš 1994. gada. Skaidrs, ka šo gadu laikā ir mainījušies pārvaldības modeļi, kā redzams, mainīsies arī pašvaldību lielums un kapacitāte, spēja sniegt pakalpojumus. Līdz ar to, ņemot vērā mūsdienu izaicinājumus, ir nepieciešams nodrošināt 21. gadsimtam atbilstošu pārvaldi. Man šķiet, ka kopumā šis konkrētais likumprojekts ir sagatavots ļoti labs, arī ļoti apjomīgs, un, man šķiet, ir ļoti svarīgi, ka šajā likumprojektā kopumā tiek atvēlētas ļoti plašs sabiedrības līdzdalības iespējas gan, piemēram, līdzdalības budžeta projektu ieviešana, gan arī iespēja iedzīvotājiem ilīdzdarboties iedzīvotāju valdēs. Es domāju, ka tas ir ļoti labs signāls un arī solis, lai mēs aizvien vairāk sabiedrību iesaistītu lokālu lēmumu pieņemšanā kopējos pārvaldības procesos, kas var būt līdz šim ir iztrūcis. Varbūt neziņas vai neizpratnes dēļ, bet es pieļauju, ka bieži vien arī kaut kādas nevēlēšanās dēļ, jo par nožēlu jāatzīst, ka ir, protams, arī redzēti gadījumi, kad sabiedrības iesaiste ir redzēta kā traucēklis, nevis kā pozitīvs signāls, un manā ieskatā tas abolūti nav pieļaujams.

Vēl no tādiem varbūt mazākiem elementiem, bet kas arī ir nozīmīgs – šajā Pašvaldību likuma projektā esam ietvēruši diezgan skaidru normatīvo regulējumu, kādiem būtu jāizskatās pašvaldību izdevumiem. Manā ieskatā pašvaldības nedrīkst veidot savus preses izdevumus, savus medijus un iejaukties neatkarīgā žurnālistikā.

Pašvaldībām jau ir aizliegts izdot avīzes.

Jā, jā! Bet šeit, Pašvaldību likumā, esam noteikuši, ka Ministru kabinetam būs jānosaka skaidrs vizuāls noformējums šiem pašvaldību izdevumiem, lai cilvēks, atrodoties jebkurā pašvaldībā, redz, zina un saprot, ka šis ir pašvaldības izdots informatīvais izdevums. Lai ir vienotas vizuālās vadlīnijas, un lai visiem viss ir skaidrs.

Tā ka kopumā jau diezgan daudz darba šajā likumprojektā ir ieguldīts, lai uzlabotu pašvaldību darbības tiesiskuma uzraudzības kārtību, kā jau minēju, sabiedrības iesaistīšanos darbā, kā arī varas kompetences skaidrāku sadalījumu starp domi un izpildvaru. Bet, kā jau minēju, šis likumprojekts ir apjomīgs, un domāju, ka Saeimā ir sagaidāmas diezgan plašas diskusijas un arī diezgan sarežģīts process, par to nav ne mazāko šaubu.

Eiropas Savienības prioritāte nākamajos 7 gados būs Zaļais kurss, ar ko tiks saistīta arī nozīmīga daļa Eiropas Savienības fondu piešķīrumu. Jūs esat uzsvēris zaļu un digitālu valsts modernizēšanu un taisnīgu pārkārtošanu kā vienu no prioritātēm. Īsumā – kā Latvijai tas būtu jādara?

Pirmais, kas noteikti mums visiem ir jāapzinās, ir, ka šī ir mūsu iespēja ar Eiropas Savienības dotu finansējumu un skaidru mērķu uzstādīšanu kopīgiem spēkiem tiešām pārveidot mūsu ekonomiku, izrauties no vidēju ienākumu slazda un būtiski uzlabot produktivitāti. Tādā ziņā stāstā ir ļoti ambicioza industriāla stratēģija, ko piedāvā Eiropas Komisija, un prieks, ka mēs arī esam tai pievienojušies, kuras īstenošanas rezultātā mēs varam parūpēties par savu dzīves vidi apkārt, padarot to daudz zaļāku, tīrāku un dzīvei kopumā labvēlīgāku. Un jāsaka, ka, lai mēs pilnvērtīgi realizētu šo stratēģiju un izmantotu šos finanšu instrumentus un finanšu iespējas, ko mums sniedz no vienas puses Eiropas Savienība, no otras, protams, arī pašu savs budžets, kas atbilstoši jākārto gan valsts, gan pašvaldību līmenī, tā atslēga ir sadarbība. Jo mēs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, esam kā galvenais elements, kā atbildīgais par šīs klimata politikas realizēšanu, arī par par digitālās politikas īstenošanu, taču ir skaidrs, ka mēs vieni paši to izdarīt no viena resora nevarēsim. Jo, piemēram, ja runājam par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, redzam, ka trīs lielākie sektori, kas rada būtiskāko pienesumu, ir – viena trešdaļa enerģētika, viena trešdaļa transports, viena trešdaļa lauksaimniecība. Un ir skaidrs, ka, ja mēs vēlamies šos rezultātus sasniegt, mums ir visos sektoros jālīdzdarbojas un kopīgi jāstrādā.

Es domāju, ka tas pirmais pozitīvais solis, kas jau ir panākts, ir, ka mēs vispār šo domāšanu esam mainījuši un nebūsim tie, kuri ielec pēdējā vilciena vagonā, kad viss jau ir nokavēts, kad Eiropas Komisija visu ir pateikusi, un mums jau nekas cits vairs neatliek – ja mēs to naudu gribam sadalīt un investēt, tad mums vienkārši jāpiedalās tajā kopējā procesā. Ir labi, ka mēs to savlaicīgi esam apzinājušies, un tādā ziņā mēs esam tādā pašā pašā darbu sākumā, speram tos pirmos soļus, lai apzinātu kopējo problēmu lauku un lai arī tādu stratēģisku virzību noteiktu. Bet es domāju, ka, kopumā raugoties, ir diezgan daudz, ko darīt.

Neizmantotais lauks ir energoefektivitāte, šeit mēs varam sasniegt ļoti labus rezultātus, gan mērķtiecīgi ieguldot gan publiskā sektora, gan privātā sektora energoefektivitātes palielināšanā. Līdz šim gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gan Ekonomikas ministrija ir veidojušas programmas, un mēs to plānojam arī turpināt nākotnē. Tas ir viens segments. Tāpat mums ir jāraugās uz transporta sistēmas dekarbonizāciju, kur arī ir dažādi potenciāli instrumenti – gan, protams, ieguldījumi privātajā transportā, privātā autoparka pakāpeniska nomaiņa, gan arī investīcijas sabiedriskajā transportā, padarot to par dabai draudzīgāku. Tie ir virzieni, kuri ir ļoti svarīgi. Un, protams, mums arī ir rūpīgi jāskatās kopumā par lauksaimniecību, kā mēs strādājam. Jo kopumā mums izejas dati, piemēram, par bioloģisko platību Latvijas teritorijā, ir labi. Bet arī mēs no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses esam aicinājuši raudzīties ambiciozāk uz šo Eiropas Savienības piedāvāto bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un šo “no lauka līdz galdam” stratēģiju – uz bioloģisko platību palielināšanu līdz 25% 2030. gadā. Jo tas mums ļauj gan parūpēties arī par dabas aizsardzību, par mazāku vides piesārņojumu un vienlaicīgi arī attīstīt jaunas industrijas un jaunus produktus pārtikas rūpniecībā, lauksaimniecībā kopumā.

Runājot ar dažādu nozaru pārstāvjiem – gan lauksaimniecībā, gan citās nozarēs, – viņu māc neziņa, varbūt arī neizpratne, kas ir sagaidāms no šī Eiropas zaļā kursa, kurp mēs vispār virzāmies. Es domāju, ka tas, ko pasaule, Eiropas Savienība un arī Latvija ir pierādījusi kopš deviņdesmitajiem gadiem, ir, ka mēs savu ekonomisko izaugsmi varam atraut no CO2 izmešu palielinājuma un varam saimniekot tā, lai gan attīstītu savu ekonomiku, gan parūpētos par vidi. Es domāju, ka šī ir svarīgākā paradigma, un varbūt ir jāpārrauj domāšana, ka mēs uz vides aizsardzību un ekonomisko attīstību bieži vien raugāmies no diviem dažādiem poliem, ka uzreiz redzam tur konfliktu un sadursmi, kaut gan tas vienmēr nebūt tā nav.

Viena lieta, ko es vēlētos savā amatā pildīt, ir pieņemt datos un zinātnē balstītus lēmumus un biežāk sēsties pie viena galda kopīgi ar to organizāciju pārstāvjiem, kas rūpējas par ekonomisko attīstību un kuriem ekonomiskās intereses ir pirmajā plānā, un tiem, kas rūpējas par vides aizsardzību. Jo tikai tādā veidā mēs varēsim tikt uz priekšu. Ja mēs ilgstoši konfliktēsim, mēs arī kopīgi sabiedrībai nevarēsim aiznest šo ziņu un komunicēt, uz kurieni mēs ejam un kāpēc tas vispār ir nepieciešams. Un viens cilvēks to nevar izstāstīt un nevar izdarīt, te ir jāiesaistās visiem.

Jūs pieminējāt ieguldījumus, minējāt arī atsevišķas jomas, kurās vajadzētu ieguldīt, bet – par kādām summām ir runa, kuras varētu ienākt Latvijas ekonomikā? Cik Latvija varētu saņemt šā Zaļā kursa atbalstīšanas ietvaros, un cik no tā būtu piešķīrumi Covid seku pārvarēšanai un cik “parastie” ES fondi?

Tas, ko mēs redzam, piemēram, šajā atjaunošanās noturības mehānisma jeb tā sauktajā RRF naudā, par ko jau notiek aktīvas sarunas fināla stadijā, lai varētu iesniegt Eiropas Komisijā mūsu piedāvājumu, šis sadalījums no kopējā kopējā finansējuma apjoma tie ir vairāki miljardi eiro. 57% ir atvēlēti Zaļā kursa realizēšanai, būtībā klimata investīcijām un digitalizācijai, respektīvi, 37% zaļajai komponentei, 20% digitālajam stāstam. Ja runājam par taisnīgās pārejas pārkārtošanās mehānismu, kas arī būs tāds finansiāls atbalsta instruments ekonomikas stimulēšanai reģionos, ieguldījumu veikšanai, piemēram, lai padarītu efektīvāku kūdras nozari un tur attīstīt jaunus produktus – tas ir viens tāds viens no piemērs –, tur arī būs pieejami vairāk nekā simts miljonu eiro kopējā šajā plānā. Bet, protams, arī nākošais Eiropas daudzgadu budžets, kur, protams, liels finansējuma apjoms ir kopējās lauksaimniecības politikas realizēšanai, kur arī Eiropas Komisija ir ambiciozi iezīmējusi to, ka lielai daļai būs jābūt ar klimatu un zaļo investīciju un nepieciešamajām rīcībām. Tā ka kopumā tuvākajā tuvākajos 7 – 10 gados Latvijā ieplūdīs vairāki miljardi eiro.

Cik ir “vairāki” miljardi – divi, padsmit?

Padsmit tie nebūs. Šobrīd precīzu skaitli nevarēšu jums miljardos nosaukt, bet tie būs vairāki miljardi eiro, kas kopumā nonāks mūsu ekonomikā.

Vai koalīcijas partneri atbalsta jūsu nosauktās prioritātes un naudas dalīšanas principus?

Nu, piemēram, šis 37% sadalījums klimatam, 20% sadalījumus digitalizācijai RRF naudā ir Eiropas Komisijas uzstādījums, un šeit nevienam nevar būt pret to iebildumu.

Bet par šīs naudas dalīšanu šeit, Latvijā?

Par to, protams, kā vienmēr, ir diezgan sarežģītas diskusijas, lai šo naudu jēgpilni izlietotu, bet es domāju, ka mēs spēsim panākt kopīgu vienošanos, lai to stratēģiski ieguldītu.

Par ko paredzat lielākās domstarpības? Par lauksaimniecību?

Tādā kopējā daudzgadu budžeta laukā šobrīd man būtu grūti pateikt, par ko būtu lielākās domstarpības. Es domāja, ka lauksaimniecība varētu būt viena no tām. Bet šajā atjaunošanās un noturības mehānisma finansējumā, es teiktu, lielākie strīdus elementi ir par pieeju, kādā veidā mēs šos finanšu līdzekļus sadalām. Vai mēs ejam, raugoties uz tādu visaptverošu pieeju, mazāk raugoties uz ministriju robežām un resoru sadalījumiem, un vairāk uz kopīgu pieeju – kā kopīgi varam šo finansējumu maksimāli efektīvi sadalīt, lai tas sasniegtu labākos šā finansējuma mērķus, kas ir ielikt labus pamatus ekonomikas pārveidošanai pēc Covid krīzes. Manā ieskatā tāda sadrumstalota pieeja nav labākais veids, kā radīt jaunas industrijas un sniegt jēgpilnus atbalsta mehānismus uzņēmējiem.

Pieminējāt Covid krīzi arī kā iespēju ekonomikas pārveidošanai. Kā jūs vērtēja valdības darīto epidēmijas ierobežošanai? Vai jums ir skaidrs, kāpēc valdībai jāsēž palaikam līdz vēlai naktij, lai pieņemtu nebūt ne radikālus, drīzāk acīmredzami minimālus lēmumus?

Es domāju, ka tas pirmais elements ir, ka Latvijas valdība, līdzīgi kā citas valdības, ir pilnīgi jaunā situācijā, pilnīgi jaunā realitātē, kuras ietvaros ir jāpieņem lēmumi, lai, no vienas puses, pasargātu Latvijas iedzīvotājus un ierobežotu koronavīrusa izplatību, no otras puses, rūpētos par to, lai smagi neciestu ekonomika un būtu atbalsta mehānismi, kas varētu palīdzēt iedzīvotājiem un uzņēmējiem sekmīgāk krīzi pārvarēt. Es domāju, ka kopumā, raugoties, pirms es biju amatā, tas, kas dažkārt varbūt iztrūka, biju tāda kopīga valdības komunikācija, tāda kopīga stratēģiska komunikācija, ka, ja mēs esam novienojušies par kaut kādiem principiem, ja esam pieņēmuši lēmumu, esam izkarojušies, izkāvušies un nonākuši līdz kopīgam lēmumam, mēs to kopīgi aizstāvam un skaidri sabiedrībai stāstām. Jo vissliktākais jau tā nestabilā un sarežģītā situācijā ir vēl lielāka neskaidrība no valdības puses. Tas ir, man liekas, absolūti tas, ko valdība nedrīkst demonstrēt. Jo skaidrs, ka sabiedrība ir nogurusi no ierobežojumiem kopumā. Arī es personīgi esmu noguris no ierobežojumiem un, protams, arī valdības locekļi, cilvēki būdami, arī ir noguruši no šiem ierobežojumiem. Bet, protams, mēs visi esam šobrīd tajā vienā laivā, un neko tur darīt.

Bet es domāju, ka tiešām svarīgākais ir, no vienas puses, ieklausīties ekspertu paustajā. Es nevaru komentēt, kā tie lēmumi tika pieņemti iepriekš, bet tas, ko kopumā redzēju tagad, ir, ka ieklausās gan infektologu, gan epidemiologu, gan kopējā ekspertu paustajā viedoklī, kā efektīvāk ierobežot vīrusa izplatību.

Pavasarī ieklausījās. Vai nopietni ieklausās arī pašlaik?

Tik, cik es valdības sēdēs esmu piedalījies, kad mēs runājām par Covid – 19 izplatības ierobežošanu, tad, nu, kopumā, jā, es vismaz šajos jautājumos esmu redzējis tādu kopīgu apņēmību gan ieklausīties ekspertu teiktajā, gan, balstoties uz ekspertu teikto, pieņemt šos lēmumus un pēc tam tos kopīgi arī skaidrot sabiedrībai. Jo man šeit tik tiešām numur viens ir komunikācija. Skaidra, saliedēta komunikācija, kas ir nepieciešama šobrīd, un, protams, arī tādu savlaicīgu ekonomisko atbalsta instrumentu salāgošana ar noteiktajiem ierobežojumiem. Un, protams, arī šī skaļā ažiotāža, kas bija, kad es vēl nebiju amatā – par šiem preču sarakstiem, ko drīkst tirgot, ko nedrīkst tirgot, – es domāju, ka valdībai jau nu bija skaidrs, ko vēlas panākt, lai ierobežotu cilvēku mērķtiecīgu pārvietošanos pa veikaliem izklaides nolūkos vai kā citādi. Es domāju, ka ideja bija laba, bet to izpildīt varēja arī sekmīgāk.

Svarīgākais laikam tomēr ir nevis komunikācija, bet gan lēmumi. Tāpēc ir grūti saprast, ko varēja visu dienu lemt, piemēram, 27. oktobrī, kad beigās mums parādīja tabuliņu, ko Veselības ministrija bija nedēvējusi par “ilgtermiņa stratēģiju”, kuru jau pēc pusotras nedēļas valdība mainīja, ieviesdama ārkārtējo situāciju, par ko atkal bija sēdējusi līdz vēlai naktij. Vai jūs zināt, par ko īsti šajās slēgtajās sēdēs diskutē? Tak ne jau par atsevišķām precēm vai manikīru, vai ne?

Es nezinu. Es tolaik vēl nebiju valdībā.

Dažās sēdēs nupat esat jau bijis. Par ko diskutēja tajās?

Pēdējās, kad jau biju apstiprināts amatā. Tur, es saku, kopumā ekspertu uzklausīšana notiek, mēs kopīgi lemjam, kādā veidā labāk pārvarēt Covid krīzi un tos ierobežojumus noteikt. Vismaz tajās sēdēs, kurās es līdz šim esmu piedalījies, es kopumā redzu tādu valdības locekļu kopēju vienprātību lielākā mērā, lai mēs kopīgi varam tos lēmumus pieņemt un noteikt ierobežojumus savlaicīgi. Es nezinu, kādas diskusijas ir notikušas iepriekš, to tikai no atstāstiem zinu, bet…

Ko jums atstāsta?

Nu, smagas diskusijas. Un, protams…

Par ko diskusijas?

Nu, arī par ierobežojumu noteikšanu. Katram valdības loceklim, protams, ir sava izpratne, kas ir labākais konkrētajā brīdī, vai ierobežojumus noteikti stingrāk vai mazāk stingri, vai citu pieeju atbalstīt. Bet es personīgi neesmu valdības sēdēs to pieredzējis. Es šobrīd redzu tiešām tādu kopīgu komandas garu. Vismaz tajās sēdēs, kurās esmu piedalījies, es redzu, ka šobrīd valdība strādā kā vienota komanda ne tajos vienkāršākajos apstākļos.

Vai, jūsuprāt, valdība ir stabila? Vairs nav ideju par kapteiņa mainīšanu vai kuģa komandas sastāva mainīšanu, kā rudenī bija sākuši runāt jūsu apvienības politiķi?

Nu, tās bija, no vienas puses, drīzāk baumas, no otras puses, tas tiešām bija izrauts no konteksta, kas bija pateikts Latvijas attīstībai kongresa politiskajās debatēs par ambīcijām nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Ne tikai, LA partneri no Par! arī par to aktīvi runāja.

Es domāju, ka kopumā šīs valdības pastāvēšanu visu laiku pavadījusi nestabilitātes ēna, bet, nu, mēs esam spējuši arī kopīgi sastrādāties, atrast kompromisus un iet uz priekšu.

Diezin vai kompromisu piemērs bija nesenie septiņi balsojumi Saeimā par Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātiem, kuri katrai partijai bija citi. Par jūsu apvienības izvirzīto kopā ar jums balsoja Saskaņa un Zaļo un Zemnieku savienība. Vai ir pamats runām par “jaunā tiesiskuma koalīcijas” aprisēm?

(Smejas) Es tā noteikti nedomāju! Vienkārši tā situācijā bija izveidojusies tāda, ka četriem koalīcijas partneriem bija katram sava Satversmes tiesas amata kandidāte. Un, tikai objektīvi domājot, nedomāju, ka, ja kāda no partijām ir izvirzījusi savu kandidātu, tā spēs nokāpt no tā kandidāta kaut pirmajā kārtā un atbalstīt kādu citu savu partneru kandidātu. Tā ka nosacīti secīgi tā lēmumu pieņemšana gāja, un, nu, neizdevās šajā balsošanas reizē ievēlēt Satversmes tiesas tiesnesi, bet es domāju, ka nākamgad jau tas izdosies.

Vai jūsu apvienība virzīs vēlreiz to pašu kandidāti vai meklēs citu?

Par to mēs vēl lemsim.

Esat stāstījis, ka kolekcionējat tetovējumus, kuri jums esot “atgādinājumi par man svarīgām vērtībām”. Kāds būtu vides ministram piemērots tetovējums, kad zobens, bāka un galvaskauss jums jau esot?

Nu, šis ir labs jautājums, par kuru man padomāt. Es domāju, tas ir mans tuvāka vai tālāka laika uzdevums – iemūžināt. (Smejas) Bet es domāju, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, lai arī senāk šķita, ka šie jautājumi – digitālais, vide, reģionālā attīstība – nav savienojami un ir kaut kāds pilnīgs kišmišs, ja tā var teikt, tad šobrīd, man liekas, tas ir tāds ļoti saprātīgs un mobilizējošs elements, kādā veidā mēs, izmantojot gan digitālo, gan vides politiku, varam veicināt mūsu reģionu attīstību. Es domāju, ka tas tetovējums noteikti kaut kādā šajā žanrā arī varētu būt. Par to gan man vēl jāpadomā, neesmu domājis. (Smejas) Ja taps, tad noteikti darīšu zināmu. (Smejas)

Kļuvāt par ministru 28 gadu vecumā. Vairākumam politiķu tas varētu būt karjeras augstākais punkts. Ko tālāk?

Patiesībā tāds interesants stāsts bija laikam dienu vai divas dienas pēc apstiprināšanas. Notika publiska diskusija ar mūsu ministrijas valsts sekretāres vietnieces vides jautājumos Aldas Ozolas, nevalstiskā sektora pārstāvja [Jāņa] Brizgas kunga piedalīšanos, kurā piedalījās arī Eiropas komisārs vides jautājumos [Virgīnijs Sinkēvičs], un viņam arī tāds interesants karjeras uzrāviens – tika ievēlēts Lietuvas Seimā, pēc diviem gadiem, ja nemaldos, kļuva par ekonomikas un inovāciju ministru, un vēl pēc gada kļuva par Eiropas komisāru. Tā ka… (Smejas). Noteikti es tik ātri uz komisāru neskatos, bet tas bija interesanti, par ko padomāt.

Bet es domāju, ka šobrīd es vēlos visu savu laiku, kas ir dots šajā amatā, pilnvērtīgi strādāt un izlietot, lai realizētu tos uzstādījumus un tās prioritātes, kuras esmu noteicis par svarīgām, un, es domāju, ja kaut daļu no tām izdosies realizēt, mēs kopumā būsim valsti nolikuši uz daudz zaļāka un digitālāka attīstības ceļa nākotnē un iesprauduši ļoti labu starta pozīciju. Tā ka, es domāju, nav ko lieki lauzt šobrīd šķēpus par nākotni. Ir dots uzticības mandāts un tas ir jāizmanto pilnā apmērā un jaudīgi jāstrādā, lai tos rezultātus arī sasniegtu. Darbs nebūs viegls, bet, nu, kas ir viegli šajā dzīvē?