Dokumentālā kino un trillera apvienojums Giedres Žickītes filmā Lēciens
Lietuvieša Sima Kudirkas bēgšana no PSRS pirms 50 gadiem šķiet tik fantastiska, it kā būtu balstīta romānā, ne patiesā dzīves gājumā. 1970. gada 23. novembrī, laikā, kad ASV krasta apsardze bija ieradusies uz tikšanos ar padomju kuģi, kas bija noenkurojies pie Martasvinjardas salas krastiem, jaunais vīrietis, kuģa radists, ļāvās spontānam lēmumam pārgalvīgā lēcienā šķērsot PSRS robežu. Lai gan lietuviešu pārbēdzēja trakā iecere sākotnēji šķita izdevusies, Pateicības dienas svinību gaidās pieņemtais ASV puses funkcionāru politiskais lēmums bija Kudirkam nesaudzīgs, un līdz nokļūšanai aiz dzelzs priekškara bija vēl tāls un skaudrs ceļš ejams. Tikpat neticams, ja ne pat vēl neiedomājamāks kā viņa lēciens, ir tas, kādiem līdzekļiem vēlāk tika panākta vīrieša atbrīvošana no soda izciešanas nometnes PSRS ziemeļos.
Lietuvas, Latvijas (VFS Films) un Francijas kopražojuma filmā Lēciens režisore Giedre Žickīte ir apkopojusi unikālus televīzijas un privāto arhīvu materiālus, dokumentus, kā arī nesen uzņemtas epizodes. Filmas komandai izdevies nointervēt personības, bez kuru enerģiskas iesaistes Sima dzīvesstāsts būtu daudz paredzamāks un traģiskāks, — sākot no lietuviešu un latviešu trimdas aktīvistiem līdz pat bijušajam ASV valsts sekretāram Henrijam Kisindžeram.
Lai uzņemtu agrāko notikumu rekonstrukcijas, gandrīz deviņdesmitgadīgais Sims Kudirka kopā ar filmēšanas komandu atgriezies uz krasta apsardzes kuģa Vigilant klāja, lai izstāstītu mums kādreizējos notikumus, burtiski atkārtojot katru savu soli. Kudirkas stāstījums nav vienkārši gremdēšanās atmiņās — viņa pārsteidzošā emocionalitāte, plastiskums un iedziļināšanās detaļās ļauj vēlreiz izdzīvot notikušo, turklāt tik dramatiski, ka līdzpārdzīvojumam nav iespējams pretoties.
Sima ekspresīvajai ķermeņa plastikai un grimasēm pieskaņojas arī kamera (operators Valdis Celmiņš), dinamiski sekojot viņa kustībām, radot nestabilitātes un spraigas cīņas iespaidu uz viļņu šūpotā kuģa. Kāpjot pa dzelzs kāpnēm no viena klāja uz otru, Kudirka, satraukti žestikulēdams, stāsta: «Un mani vilka un vilka», līdz ir uzkāpis un pazūd tumsā, mēs redzam tikai draudīgas naksnīgās debesis. Tobrīd stāstījumā viņš nonācis līdz mirklim, kad, ārkārtīgi vardarbīgi sagūstīts, tiek nogādāts atpakaļ uz padomju kuģa, lai pēc tam uz ilgu laiku pazustu no savu tuvinieku dzīves.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.