IR - 10. decembris, 2020

Kāpēc ir vajadzīgi romu mediatori, kas gatavi nolikt savas vieglās dienas, lai strādātu atstumto romu labā, — to skaidro Malda Avramenko, kas palīdz saviem grūtībās nonākušajiem tautiešiem Ventspilī

Kopš vīrusa pandēmijas sākuma ir divas lietas, uz kurām droši varu paļauties kā uz glābiņu no drūmām domām un spēku izsīkuma, — daba un māksla. Patiesībā tā bijis arī pirms Covid-19, bet pašlaik tas ir obligāts iztikas minimums. Pastaiga vai pelde vienmēr uzlabo noskaņojumu un vairo enerģiju, ļaujot pieskarties mūžīgas esības varenībai ārpus sevis. Koncerts, grāmata, glezna, filma vai izrāde ienāk prātā un sirdī, bagātinot neatkārtojamo pasauli, kas vienā unikālā eksemplārā pastāv katrā no mums. Negribas pat iedomāties, kā mēs šo pandēmiju pārlaistu bez interneta. Piemēram, ikviens interesents varēja šo nedēļu sākt ar lielisko La Scala sezonas atklāšanas koncertu, pat atrodoties stingrā karantīnā vai pašizolācijā. Tomēr ir mākslas, kurās brīnums notiek tieši klātienē. Tāpēc bija interesanti šajā žurnāla numurā uzklausīt aktieri Andri Keišu, kurš nesen saņēma Spēlmaņu nakts skatītāju balvu un atzīst — kā darbaholiķim izturēt pandēmijas dīkstāvi nav viegli. Viņš ilgojas pēc tikšanās ar skatītājiem un noteikti nav viens savās sajūtās. Nesens Eiropas mēroga pētījums liecina, ka cilvēki pandēmijas krīzē visbiežāk izjūt nenoteiktību. Ir viegli samulst un zaudēt domu skaidrību krīzes situācijā — it sevišķi, ja tā ievelkas. Tāpēc vēl papildināšu savu sākotnēji strikto uzskaitījumu — ne tikai daba un māksla, arī kvalitatīva informācija ir obligātais iztikas minimums krīzē. Starp citu, Ir šoruden auditorijas aptaujās ir kļuvis par vispopulārāko aktuālās un nozīmīgās informācijas avotu Latvijas preses izdevumu klāstā, atstājot aiz sevis visus dienas laikrakstus. Vēl viens iemesls abonēt, vai ne?