Sirdsstandarts

Radīt. Šo mūsdienās bieži pavirši lietoto vārdu mākslas pedagogs Bruno Bahs izmanto, lai raksturotu aktīvu dzīves principu. Spēju pašam domāt un uzņemties atbildību. To viņš māca un ar savu piemēru rāda arī bērniem

Ir mehāniska darīšana, ko no tevis kāds pieprasa. Un ir tā, kuru nosaka kāds augstāks mērķis, kāpēc to dari. Bruno par savu uzdevumu skolā uzskata — parādīt bērniem un jauniešiem,  ka ikviens ir spējīgs dzīvot saskaņā ar sevi un rīkoties atbilstoši savām vērtībām. Būt tas kantainais arbūzs apaļo vidū, viņš nosauc uzskatāmu vizualizāciju. Katrs cilvēks to var. «Runa nav tikai par mākslu, bet ļoti dažādām lietām, kas savienotas šajā priekšmetā.» Ja spēj atnākt uz stundu laikus — tātad vēlāk varēsi arī darbā ierasties laikā. Māki klausīties cita viedoklī un pieņemt arī pārējo nepilnības — tātad tev piemīt empātija, un būsi foršs kolēģis. Ja spēj parūpēties par to, lai zīmulis būtu noasināts — varēsi arī sakārtot vidi sev apkārt, izmazgāt kreklu un notīrīt apavus. Mazi puzles gabaliņi, kas kopā veido ne tikai mākslinieku, bet personību.

«Ļoti daudzi esam traumēti, ar zemu pašapziņu. Vēlos savās stundās celt bērnu personības, lai iztaisno mugurkaulu, apzinās, ka var būt gan pašpārliecināti, gan radītāji,» saka skolotājs. Protams, mūsdienās jautājums par oriģinalitāti un patiesi jauno ir nemainīgi aktuāls. Bet viņš vēlas audzēkņiem iedot vēlmi nevis palienēt citu cilvēku idejas un uzskatus, bet pašiem būt sabiedrības izmainītājiem, radīt kaut ko tādu, par ko pārējie varētu jūsmot, bet bērni paši arī nopelnīt naudu. «Ja nevaru iedot šo sajūtu, to Leonardo da Vinči gēnu, tad, manuprāt, nav jēgas šim priekšmetam — māksla. Ja nejustu, ka varu realizēt savus mācību un vērtību mērķus, es ilgi nebūtu skolā.» Atalgojums nespēj mani noturēt, atzīst Bruno.

Lielā bilde

«Sirdsstandarts» ir vārds, kādā Bruno sauc principu, pēc kura vadās skolotāja darbā. «Mans ceļš jau nav ļoti atšķirīgs, es tikai ļoti noteikti, varbūt pat brutāli paužu savas vērtības.» Tas tāpēc, ka 40 minūtes nedēļā ir īss laika sprīdis. Reizēm jau šķiet, ka pārāk īss, atzīst Bruno. Tas ir laiks, kurā viņam jāspēj ne tikai iemācīt bērniem pavisam konkrētas lietas, tehniskas prasmes un iemaņas, bet, pirmkārt un galvenokārt, izstāstīt savu stāstu. Jā, reizēm praktiskajam darbam atliek mazāk laika. «Bet, ja cilvēks neredz manu lielo bildi, viņš nesaprot manu stāstu, kāpēc esmu šeit.»

Nav jēgas mehāniski nodotām zināšanām, ātri nobērtām definīcijām un formulām, ja bērns nesaprot to nepieciešamību. Kāpēc to mācīties? Ko tas dzīvē dos? Arī mazam bērnam vieglāk ir pateikt «nedrīkst», nevis izskaidrot iemeslu. Bet tieši skaidrošana padara abstrakto aizliegumu par pamatotu cēloņsakarību. «Katrs «ne» kaut kur nosēžas un neveido veselīgu sabiedrību kopumā,» uzskata Bruno. Bet, ieklausoties otra skaidrojumā, pat ja tas atkārtojas, sāksi saprast, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt.