Pagājušās nedēļas sākumā Ārlietu ministrija paziņoja, ka plāno piešķirt Latvijā studējošajiem baltkrievu studentiem stipendijas, kā arī sniegt atbalstu patvēruma meklētājiem bankas konta atvēršanā. Valsts pārvaldes iestādes un nevalstisko organizāciju pārstāvji vienojas par īstenojamajiem darbiem, lai palīdzētu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai.

Patiesības atspoguļošana masu medijos

Jau kādu laiku nesekoju līdzi tam, ko rāda televīzijā vai raksta avīzēs. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā un galvenais ziņu avots ir internets. Arī, salīdzinot ziņas šajos avotos, varēs redzēt atšķirības. Ja vēlaties uzzināt patiesību par notiekošo Baltkrievijā – inficēto skaitu ar koronavīrusu vai protesta akcijām, iesaku interneta platformu Telegram. Pārējiem ziņu avotiem nav izvēles, ko un kā rakstīt, jo šiem medijiem jāseko valdības norādēm. Ja kāds cenšas būt neatkarīgs, nekavējoties seko centieni ietekmēt. Piemēram, populārajam ziņu medijam TUT.BY tika atņemta licence līdz 30. decembrim, jo tajā aktīvi tika publicēta informācija par valstī notiekošajiem protestiem.

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska, komentējot šo valdības lēmumu, norādīja, ka tādejādi tiek atņemtas baltkrievu tiesības uz patiesību. Tas gan ir aizsācies vēl pirms vēlēšanām, jo 6. maijā Krievijas Pirmā kanāla filmēšanas grupai tika atņemta licence. Iemesls bija reportāža par situāciju valstī saistībā ar koronavīrusu. Šie notikumi liecina tikai par to, ka Baltkrievijā valsts vienmēr ir stingri uzraudzījusi un filtrējusi plašsaziņas līdzekļus.

Jauniešu apspiešana

Baltkrievijas jaunieši aktīvi piedalās dažādās akcijās un protestos, jo tieši viņi visvairāk ir ieinteresēti pārmaiņās, kas radīs labvēlīgākus dzīves apstākļus valstī. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko apgalvo, ka esam “piedzērušies un appīpējušies mazgadīgie”, kuri, pēc viņa domām, nesaprot, kāpēc dodas protestēt. Šādi izteikumi, protams, neapmierina lielāko daļu iedzīvotāju, īpaši jauniešus, tomēr prezidents neapstājas un uzskata par nepieciešamu ietekmēt ikvienu iniciatīvu no jaunieša puses. Piemēram, studentu demonstrācijas universitātēs, kas norisinās pārtraukumos starp lekcijām, izdzenā īpašu uzdevumu milicijas vienība, tāpēc ik dienu pastāv risks neatgriezties mājās no studijām.

Grūti runāt visu vārdā, bet, manuprāt, viss, ko vēlas cilvēki, ir tiesības uz patiesu informāciju, vārda brīvību un godīgām vēlēšanām. Tikai no tā ir atkarīgs, kāda nākotne sagaida mūsu valsti un tās pilsoņus. Nesen saskāros ar nepatīkamu situāciju, kad gribēju atgriezties Baltkrievijā no studijām Latvijā.

Uz Lietuvas – Baltkrievijas robežas robežsardzes pārstāvji, atsaucoties uz jauno valsts robežkomitejas rīkojumu, paziņoja, ka Baltkrievijas Republikas pilsoņi, kuri kādu laiku dzīvojuši Latvijā, tur arī paliek.

Man teica, lai dzīvoju tur, kur mācos! Neraugoties uz šo starpgadījumu, man izdevās šķērsot robežu, bet tikai pateicoties tam, ka mans tēvs nakts vidū sazinājās ar Baltkrievijas Valsts robežkomiteju un atrisināja šo jautājumu. Godīgi sakot, nekad nebiju domājusi, ka man būs aizliegts atgriezties mājās, uz valsti, kurā ir mana ģimene un kur esmu deklarējusies, bet, kā izrādās, 2020. gadā viss ir iespējams.

Dalība protestu akcijās

Es jau otro nedēļu atkal atrodos Baltkrievijā, jo studijas notiek attālināti, bet protestos vēl neesmu piedalījusies. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, nedzīvoju Minskā, kur notiek visas nozīmīgākās un vērienīgākās akcijas. Manā pilsētā cilvēki uz mītiņiem pulcējās tikai pirmo mēnesi pēc vēlēšanām, tad viss pamazām apsīka.

Otrkārt, es zinu, ar ko riskē ikviens, kurš iziet laukumā protestēt. Mans paziņa, kurš piedalījās 10. augusta protesta akcijā, uz nedēļu tika ievietots izmeklēšanas ieslodzījuma izolatorā, kur viņu smagi piekāva. Viņu aizturēja par balto rokassprādzi un plakātu. Daudzus studentus, kuri mācās valsts universitātēs un aktīvi piedalās notiekošajā, atskaita no augstskolas vai draud ar atskaitījumu. Vēlos pateikt, ka viena reize kādā no akcijām var pilnībā pārsvītrot visu nākotni.

Treškārt, tas nav droši. Viens no spilgtākajiem piemēriem nežēlībai ir tā sauktā Pārmaiņu pagalma iedzīvotājs Ramans Bandarenka, kuru piekāva “cilvēki maskās”, kā vēsta prese, un kurš pēc gūtajām traumām mira. Pēc aculiecinieku vārdiem, konflikts aizsākās baltsarkanbalto lentīšu dēļ. Par šo traģēdiju tagad zina visi, vairākas dienas pulcējoties un pieminot bojā gājušo.

Ir tikai viens jautājums “Kad?”

Visi protesti pašlaik norisinās Minskā. Katru svētdienu mūsu galvaspilsētā iestājas X stunda. Šajā laikā pilsētā tiek apturēta sabiedriskā transporta kustība, arī metro, ierobežots interneta ātrums. Protams, tam visam pa vidu vēl notiek cilvēku aizturēšana un piekaušana bez īpaša iemesla. Neraugoties uz to, mūsu tauta ir stiprāka kā jebkad. Agrāk vai vēlāk mūsu valstī būs pārmaiņas, visiem prātā ir tikai viens jautājums – “Kad?”.

Regulāra un godīga varas nomaiņa ir pamats jebkurai veiksmīgai valstij. 21. gadsimtā nedrīkst stāvēt uz vietas. Katrs vadītājs sniedz savu ieguldījumu valsts attīstībā, bet vienlaikus ir jāspēj nodot varas grožus nākamajai, ļaujot turpināt jaunu ideju realizēšanu. Aleksandrs Lukašenko 20 gadus ir bijis pie varas un palīdzējis Baltkrievijai kļūt par suverēnu valsti. Ja viņš ar godīgu vēlēšanu palīdzību būtu laikus nodevis valsts vadību tālāk, domāju, ka lielas daļas baltkrievu acīs viņš būtu labs prezidents. Šis laiks diemžēl ir nokavēts.

Latvija kā pozitīvs piemērs

Pandēmija ļoti skaidri parādīja, kuras valstis rūpējas par saviem pilsoņiem, bet kuras – nē. Mums – baltkrieviem – Latvija ir kļuvusi par pozitīvu piemēru, lai gan zinu, ka daudzi latvieši domā citādāk. Varas iestādes ļoti ātri reaģēja uz draudiem un īstenoja atbilstošus drošības pasākumus. Turklāt daļai uzņēmumu un pašnodarbināto, kuri Covid-19 krīzes dēļ bija nonākuši dīkstāvē, valsts nodrošināja atbalstu un plāno to darīt arī turpmāk. Savukārt Baltkrievijā nebija zināms pat reālais inficēto skaits.

“Demokrātija un brīvība Baltkrievijā ir tāda pati kā Rietumos,” vēl 2019. gadā apgalvoja Aleksandrs Lukašenko. Taču sabiedrība lieliski saprot, ka tā nav. Es domāju, ka baltkrievu tauta ir gatava demokrātijai, kā nekad agrāk, un ir to pelnījusi. Neraugoties uz valstī notiekošo, pēc augstskolas absolvēšanas atgriezīšos mājās uz palikšanu. Vēlos dzīvot un strādāt savā valstī, jo kopš bērnības esmu mācīta, ka “kur esmu dzimusi, tur būšu vajadzīga”.