Pētnieki noskaidrojuši, ka pandēmijas ārkārtas situācijā piektajai daļai cilvēku Latvijā bijis distress vai pat klīniska depresija. Daudzi nespēj tikt galā ar trauksmi, ko rada nedrošība par veselību un ekonomisko stabilitāti. Grūti arī pieņemt, ka neviens nespēj skaidri pateikt, kad šī nenoteiktība beigsies. Covid-19 inficēšanās daudzviet strauji kāpj, un pat tādai «paraugvalstij» kā Čehija, kas pandēmijas sākumā reaģēja ātri un sekmīgi, tagad jābūvē lauka hospitālis galvaspilsētas pievārtē, lai uzņemtu pacientu pieplūdumu.
Ko darīt mums?
Uzklausīt infektologus un epidemiologus — ievērot distanci, mazgāt rokas, lietot sejas aizsegus, samazināt sabiedriskos kontaktus, lai neļautu slimībai izplatīties.
Uzklausīt cilvēkus, kuri paši ir visrūgtākajā veidā pārliecinājušies, cik bīstams ir vīruss. Šajā žurnāla numurā es uzklausu Kalvi Liepu no Talsiem — jaunu un sportisku puisi, kura ģimene Covid-19 dēļ vienas nedēļas laikā zaudēja māsu un tēvu. Tikai 34 gadus vecu jauku un atsaucīgu sievieti, kas bāriņtiesā gādāja par grūtībās nonākušajiem. Darbīgu pensionāru, kurš nesagaidīja savu 70. jubileju. Kalvis atzīst, ka arī pats agrāk iesmējis par koronavīrusu. Tagad viņi gatavojas bērēm. «Nezinu, kā lai cilvēkiem atver acis. Es nevienam to nenovēlu, bet, kamēr nenotiks nelaime ar tuvinieku, daudzi nesapratīs situācijas nopietnību.» Uzklausīsim Kalvi, atvērsim acis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.