Teātra trupas Kvadrifrons izrāde Ciešamā kārta — drosmīga komēdija par izglītību
Jēdzienu «ciešamā kārta» Letonika.lv skaidro kā darbību, kuras veicējs nav minēts teikumā kā teikuma priekšmets, vai arī darbību, kuras veicējs nav zināms, un piedāvā piemērus. Bērni atrod somu skolas dārzā — darāmā kārta. Soma ir atrasta — ciešamā kārta. Ja definīcijai piemērotu poētiskāku skaidrojuma stratēģiju, es uzsvērtu vārda sakni. Ciest. Paciest. Pārciest. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka teātra trupas Kvadrifrons pirmā izrāde pēc pārvākšanās no remontējamās cirka ēkas uz Zeļļu ielu Pārdaugavā stāsta par «skolas somu» jeb izglītību. Un ciešanas tajā noteikti ir atrodamas.
Iestudējuma caurviju motīvs ir grandošs, pārspīlētā pacilājumā izdziedāts neoficiālās studentu himnas Gaudeamus fragments. Zīme ir ironiska, jo Gaudeamus patiesībā ir dzeršanas dziesma, kas slavina arī mācībspēkus un dāsno stipendiju gādātājus, tomēr vairāk pievēršas vīnam un sievietēm, neaizmirstot katrā refrēnā atgādināt to, ko mūsdienās var izteikt ar populāro salikumu YOLO (You Only Live Once — tu dzīvo tikai vienreiz). Proti, viss paiet, dzīve beigsies, baudi šodienu. Uz šī fona telpā, kas iekārtota kā stipri noplukusi aktu zālīte, satiekas aktieri Ance Strazda, Reinis Boters, Āris Matesovičs un Una Eglīte, lai kopā izspēlētu vairākas ar izglītības ceļu saistītas ainiņas — bērnudārza vecāku sanāksmi, pedagogu sapulci pamatskolā, vidusskolēnu aktīvistu pasēdēšanu pašpārvaldes sēdē, kādas universitātes satversmes sapulces sēdi.
Izrādes tekstu radījuši Ance Strazda un Klāvs Mellis, un tas tik precīzi zīmē pazīstamas situācijas, ka zāle uzsprāgst smieklu vētrā. Ciešamā kārta ir brīnišķīga komēdija. Par visu mazāku bērnu vecāku biedu — WhatsApp čata grupu, kura jūs pieķēdē svešiniekiem, kas dažādās agresijas pakāpēs ģenerē aizvien vājprātīgākus un vājprātīgākus (lasi: jūsu dzīves uztverei un audzināšanas principiem svešus) projektus. Par gaidāmo kompetenču izglītību, par kuru ņirgājas pārgurušie pedagogi, vienlaikus gatavojot sistēmu, kam paši īsti netic, ieviest dzīvē paātrināti. Par pusaudžiem, kuru gara un pilsoniskās aktivitātes augstākais lidojums ir centieni tikt vaļā no netīkamas skolotājas. Par augstskolu, kuras mācībspēki nav spējīgi bez plēšanās veikt pat formālas darbības, kurām nevajag neko vairāk kā tikai veselo saprātu un sava ego pievaldīšanu.
Taču bez visiem jokiem, kas vakaru Zeļļu ielā padara tik patīkamu, Ciešamā kārta ir izrāde ar ļoti nopietnu vēstījumu. Klāvs Mellis, kurš izrādē ir uzņēmies režisora funkcijas, pratis smalki saskaņot dažādu motīvu emocionālās toņkārtas, tāpēc dramaturģiskais materiāls, no kura varēja iznākt arī karikatūra vai didaktiska lekcija, kļuvis par dialogu starp nesamierināmām pozīcijām. Situācija galu galā ir traģiska, un tās džungļos, neglābjami pazuduši, maldās arī izrādes labu gribošie varoņi. Ciešamajā kārtā — tāpat kā Latvijas izglītības sistēmā — kustība ir nepārtraukta: tiek meklēti vainīgie, kalti plāni, organizētas revolūcijas. Un ir tik viegli palaist garām faktu, ka vienīgais, kas nenotiek, ir vienīgais, kam vajadzētu notikt — neviens nemāca, neviens nemācās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.