Skābi kāposti, rupjmaize, kartupeļi un biezpiens — igauniete Tīna Roze uzskaita kulināros stūrakmeņus latviešu un igauņu virtuvē. Atšķirīgā ir maz, tomēr mūsu košo auksto zupu kaimiņos nezina
Esmu lasījusi, ka Igaunijas virtuvē arī bijusi aukstā zupa, bet pati nebiju ēdusi, stāsta igauniete Tīna. Viņas vīra ģimenē, tāpat kā daudzās citās latviešu mājās, vasarās aukstā biešu zupa ir iecienīts ēdiens. «Nevaru teikt, ka esmu lielā sajūsmā, bet ir labi, ir garšīgi,» viņa godīgi atzīstas, kad pavaicāju, vai aukstā zupa iet pie sirds. Kopumā atšķirību latviešu un igauņu ēšanas kultūrā, viņasprāt, nav daudz. «Valoda man bija jāiemācās, bet kultūra bija zināma,» saka igauniete, kura uz Latviju pārcēlās 2004. gadā.
Tīna nāk no Tartu. Dienvidigaunija un Ziemeļvidzeme arī vēsturiski bijuši cieši saistīti reģioni. Tāpat padomju kulinārais mantojums ir iespiedies abās valstīs, un rasolu igauņi pazīst tikpat labi kā latvieši. Atšķirīgo Tartu apkaimē veido Peipusa tuvums. Tā apkārtni dēvē par Igaunijas pieliekamo kambari — no turienes nāk gan dažādas zivis, gan meža veltes un arī īpaša sīpolu šķirne. Peipusa sīpoli ir sena, savulaik vecticībnieku no Krievijas ievesta šķirne. «Tie ir īpaši, to Igaunijā katrs zina,» saka Tīna. Igaunijā tiem piešķirta īpaša preču zīme. «Rūgtāki,» Tīna salīdzina Peipusa sīpolus ar citiem, bet tie ir labi uzglabājami. Līdz pat nākamajai sezonai. Eiropas ceturtā lielākā ezera piekrastes ciemi, kopumā to ir vairāk nekā trīs simti, savijušies Sīpolu ceļā, kas arī daudziem tūristiem ir svarīgs apskates objekts.
Taču pašiem igauņiem gaidīts notikums ir repšu sezonas sākums jūlijā. Tā ir Latvijā un visā Eiropā apdraudēta zivju suga, ko Igaunijā zvejo tikai Peipusa ezerā. «Šovasar mēs tieši tajā brīdī bijām pie ezera, atpūtāmies un sauļojāmies, kad pirmo reizi šajā sezonā ostā ienāca zvejnieku kuģis,» atceras Tīna. Kad devušies nopirkt zivis, priekšā jau bija gara rinda. Cilvēki nāca ar spaiņiem un vanniņām. «Katrs varēja iegādāties tikai 10 kilogramus. No savas bērnības atceros, ka vecāki pirka repsi un sālīja, lai varētu ēst arī ziemā,» stāsta Tīna. Zivis nacionālajā virtuvē nenoliedzami ir svarīgas. Ne tikai Peipusa repsis, bet arī sīgas, brekši, Igaunijas salās noteikti arī butes. Bet Kihnu sala vēsturiski bijusi vieta, kur uzturā daudz lietoja arī roņu gaļu.
Vēl viens sens igauņu ēdiens, kas gan ne visiem vairs ir ikdienas maltīte, ir kama. No rupji maltiem un grauzdētiem rudzu, kviešu un miežu graudiem veidots miltu maisījums, ko ēd ar kefīru vai rūgušpienu. «Nevaru teikt, ka esmu liela fane,» atzīstas Tīna. Tomēr Igaunijas veikalos to joprojām var nopirkt. Bet miežu milti ir viena no retajām lietām, kuru igaunietei Latvijā pietrūkst. Tos nevarot atrast pat mazajos ekoveikaliņos, tāpēc jāved no Igaunijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.