Jāuzdod neērti jautājumi

Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks uzskata, ka jāspēj «izvilkt gaismā» un novest līdz tiesiskam risinājumam tādus skandālus kā par Latvenergo vadītāju sarunām Taureņu pirtī

Septembra beigās uzzinājām par Latvenergo valdes priekšsēdētāja Āra Žīgura un valdes bijušā locekļa Māra Kuņicka sarunām Taureņu pirtī ar tā dēvēto uzņēmēju Māri Martinsonu. Šo sarunu fragmentu pārstāstījums atrodams KNAB lēmumā izbeigt kriminālprocesu tāpēc, ka birojam neizdevās pierādīt «Martinsona maksājumus» tā laika ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS) un to, «ka Martinsons katru mēnesi maksā 10 000 eiro gan Kuņickim, gan Žīguram».

Sarunas, par kurām informēja LTV raidījums De facto, KNAB ierakstīja 2015. gada martā un jūlijā. Tajās trijotne sprieda, ka Martinsonam «nelojāls» valdes loceklis jānomaina pret lojālu, bet ministrei vajadzētu «uzsviest drosmei» pirms Latvenergo valdes locekļu amata pilnvaru apstiprināšanas. Tieši tolaik Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) kļuva par atbildīgo iestādi valsts kapitālsabiedrību pārvaldības jautājumos un sāka reformas, lai uzlabotu uzņēmumu efektivitāti un aktīvu vērtību. Tāpēc devos uz valdības māju pavaicāt PKC vadītājam Pēterim Vilkam vērtējumu par tolaik notikušo un to, vai šādas «piršu sarunas» arvien ir iespējamas.

Ekonomikas ministrija un Latvenergo padome teicās esam «pārsteigtas» par šādām sarunām. Arī Vilks esot izbrīnīts. Viņš pieļauj, ka uzņēmumu vadītājiem ir dažādas sarunas un ir arī «dažādas ieinteresētās puses, kuras grib kaut ko panākt», taču vismaz viņam pašam, ja kāds «prasās uz sarunu», ir stingrs noteikums tikties publiskā vietā, un «noteikti nesarunājos viens». PKC neuzrauga valsts uzņēmumus — to dara padomes, kurām jāuzdod valdēm arī «neērti jautājumi», un PKC vadītājs uzskata, ka «šis ir brīdis, kad nonākts līdz tam neērtajam jautājumam». Viņaprāt, Latvenergo padome to pašlaik arī uzdodot.

Padome ir sākusi pārbaudi par Žīgura darbību un to, vai uzņēmums pēdējos gados nav bijis labvēlīgs pret Martinsonu, tikmēr Žīgurs pats devies «ikgadējā atvaļinājumā». Taču Martinsons diezin vai ir vienīgais, kuram ir intereses, un diezin vai Žīgurs ir vienīgais uzņēmuma vadītājs, pie kura ieinteresētie prasās uz sarunām. Vai Vilks ir pārliecināts, ka šodien tā vairs nav parasta prakse? «Es nevaru būt pārliecināts ne par ko, jo varu būt pārliecināts tikai par tiem lēmumiem, ko mēs pieņemam vai konkrēti es pieņemu,» viņš saka.