Dailes teātra izrāde Ārsts — vai politkorektums padarījis pasauli liekulīgāku?
Sezona Dailē sākusies ar svaiga gaisa malku — iestudējumu, kas ir ne tikai labs mākslinieciski, bet arī runā par sāpīgām un aktuālām tēmām. Turklāt tā, ka žēl — izrāde beigusies. Šis ir gadījums, kad intrigu radīt ir gluži lieki — «jāredz»!
Izrādes Ārsts galvenā varone Rute Vulfa ir izcila mediķe, kuras vadībā elitāra mediķu grupa meklē veidu, kā izārstēt demenci. Atklājums ir tuvu, kolēģi jau sajutuši gaidāmās Nobela prēmijas spozmi, kad ārste neielaiž pie mirstošas pusaudzes mācītāju. Vecāki nav sasniedzami, par meitenes reliģisko pārliecību nav ziņu, un tomēr — sabiedrībā saceļas sašutuma vētra…
Te man jāatzīstas — man nepatīk angļvalodīgajā teātrī ieviesusies paraža laikmetiskot klasiku, dramaturgam kosmētiski uzprišinot «novecojušas» lugas. Taču Roberta Aika Ārsts, kura pamatā ir austriešu modernista Artura Šniclera luga, ir gadījums, kad gala rezultāts ir tā vērts. Šniclera Profesors Bernhardi koncentrējas uz antisemītismu — ārsta, bet ebreja, konfliktu ar sabiedrību, kura principā ir pārliecināta, ka dažādi cilvēki ir jānošķir. «Vai kristīgi pacienti nebūtu pelnījuši ārstu kristieti?» jautājums izskan arī Aika lugā, tomēr aizspriedumu tīkls mūsdienu pasaulē izrādās daudz sarežģītāks un, ja vispār šādos jautājumos iespējams salīdzināt, toksiskāks — Ārsts runā gan par antisemītismu, rasismu un homofobiju, gan zinātnes un reliģijas pretnostatījumu (kurā, gribot negribot, var saskatīt ticīgo diskrimināciju), par abortiem, par sociālajiem medijiem un cancel* kultūru. Bet pāri visam — par politkorektumu.
Gata Šmita iestudējums lielā mērā seko Aika lugas loģikai, tajā skaitā ievēro dramaturga vēlmi, ka lomas jāsadala tā, lai varoņi un aktieri būtu pēc iespējas atšķirīgi (sievietes spēlē vīriešus, melnādainie — baltos, tiek jauktas seksuālās, etniskās, reliģiskās identitātes). Šādā — identitāšu — aspektā Latvijas teātris gan nav īpaši daudzveidīgs, un mēs esam tikuši tik vien kā pie Artūra Skrastiņa lesbietes lomā vai Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidota pusaudža — transvestīta. Izrādē tas brīžiem pat raisa sajūtu, ka mākslinieki īsti nesaprot, par cik jutīgām tēmām runā (homoseksuālu pāri atveidot kā sievieti un vīrieti tomēr ir… specifiski). Un tomēr Aika doma labi strādā arī mūsu, ar Rietumu ideoloģiskajām vētrām pat nesalīdzināmi harmoniskākajā sabiedrībā. Proti, runa nav par vieniem vai otriem aizspriedumiem; ja pie mums kaut attāls mājiens uz rasi neliek notrīcēt drūmās priekšnojautās, tas, protams, nenozīmē, ka diskriminācija Latvijai ir sveša. Nē, runa ir tieši par to, ka naids, lai kādas būtu detaļas, pastāv vienmēr. Un politkorektums pasauli nav padarījis labāku, tikai liekulīgāku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.