Zane Jančevska. Foto — Kristaps Kalns.
Ināras Sluckas iestudētā izrāde Skaņdarbs (Klusā dzīve) Nacionālā teātra Jaunajā zālē ļauj lieliskām aktrisēm tikt pāri nozīmīgam slieksnim
Nemaz negadās bieži, kad, skatoties izrādi, vari teikt: trāpīts. Tas, kas notiek spēles laukumā, nav nekas perfekts vai absolūts, bet… saskan, vienkārši sabalsojas ar tavām domām un sajūtām. Skaņdarbs (Klusā dzīve) ir izrāde bez vārdiem. Trīs aktrišu — Daces Bonātes, Indras Burkovskas un Zanes Jančevskas — darbība notiek klusumā vai, pareizāk sakot, tajā skaņu vidē, kādā nu cilvēks, kas dzīvo viens, atrodas. Tā ir apzināta un pieņemta vienatne, kurā tikpat notiek intensīvs dialogs — ar sevi.
Klusās izrādes nav nekas jauns. Pavisam nesen Ināra Slucka kopā ar horeogrāfi Janu Jacuku Ģertrūdes ielas teātrī piedalījās Maskavas režisora Vsevoloda Lisovska iestudējumā Situāciju komēdija. Pandēmijas apātijā nepaguvu uz šo izrādi aiziet, toties esmu piedalījusies tās prototipā — Ļisovska uzvedumā Klusēšana par uzdoto tēmu. Darbības apzīmējums šeit ir no svara — Klusēšanā par uzdoto tēmu un, pieņemu, arī Situāciju komēdijā būtība un jēga ir kontaktu iedibināšana: starp aktrisēm, starp viņām un publiku, un skatītāji ir arī notiekošā dalībnieki.
