Latviešu tautai un valstij nekavējoties risināma problēma

Atklāta vēstule Valsts prezidentam, 13.Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem, Ministru prezidentam

Cienījamie adresāti! Atvainojos par vēlmi atkārtoti pievērst jūsu uzmanību, manuprāt, latviešu tautas un Latvijas valsts nākotni būtiski apdraudošai un tādēļ nekavējoties risināmai problēmai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Dr.iur. Ineta Ziemele 2012.gada 3.janvāra intervijā sakarā ar nelikvidēto okupācijas seku izprovocēto balsojumu par krievu valodu kā otro valsts valodu skaidroja: “Valstsnācijai ir tiesības aizsargāt tos principus, uz kuriem valsts dibināta. Latviešu valoda ir Latvijas valstiskuma kodols un identitātes fundaments.”

Aizkavēšu jūsu uzmanību pie fundamenta – jā, valoda ir viena no tā sastāvdaļām, bet ne vienīgā. Šī pamata pilnu kopumu nosauca Jānis Rainis: ”Zeme, zeme – kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme – tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!’’

Ko mēs darām, kurp vedam latviešu tautu un Latviju? 1995.gadā mūsu laukos bija 307 749 saimniecības, 2018. – 69 636 jeb 22,6%. Tas bija milzīgs saimniekošanas dzīvesveida ekonomikas modeļa realizētāju audzināšanas un evolucionāras atlases potenciāls, kuru neizmantojām, kas mērķtiecīgi tika iznīcināts.

Latviešu tautas dzīvības kokam četras piektdaļas sakņu ir nocirstas.

Sekas:
līdz 2013.gadam likvidētas 223 lauku skolas;
kopš 1996.gada tēvzemi un valsti pametuši 311 620 jeb 12,6% pastāvīgo iedzīvotāju, 35,7% nodarbināto;
laukos nodarbināto skaits no 456 000 1990.gadā sarucis līdz 162 600 jeb 35,7% 2018.gadā un 20,3%, salīdzinot ar 1938.gadu;
līdz 2018.gadam ārvalstniekiem bez Latvijas pilsonības un pilsoniskās atbildības pārdoti 1 048 509 ha jeb 28,5% lauksaimniecības zemes resursu.

Salīdzināsim: 1914.g. 2,4% īpašnieku pieder 43,0% lauksaimniecības zemes, 2018.gadā 4,2% pieder 56,6% lauksaimniecības zemes. Cik līdzīgas ir atbildes! Esam atgriezušies pie muižu laiku zemes īpašumu sadales struktūras ar to pavadošajām negatīvajām sekām.

Tās ir sekas vienaldzībai, negribēšanai zināt, nezināšanai, alkatībai un nacionālai bezatbildībai likumdevēju, valsts pārvaldes un valsts vadības līmenī, nepareiza agrārās ekonomikas modeļa izvēlei lauksaimniecībā.

Vēsturnieks Heinrihs Strods par pirmo brīvvalsti pateica būtisko: “Lielas sociālas plaisas novēršana starp bagātajiem un nabagajiem liecināja, ka Latvijas valstij bija izdevies virzīt sabiedrību laimīgas valsts virzienā.” Pašlaik stabili ejam pretējā virzienā.

Neatkarīgi un objektīvi neizvērtējuši 2009.gada administratīvi teritoriālās reformas sekas, kuras iezīmē pēdējos desmit gados likvidētās 60 848 lauku saimniecības, šo destruktīvo ieceri turpinām. Esam izdzēsuši latviešu tautas esības prieku, ko apstiprina demogrāfiskā bilance 1991.-2018.gadā: mīnus 289 153 jeb 10 327 gadā vidēji. Salīdzinājumam: dzīvā spēka pieaugums laikā no 1920. līdz 1943.gadam bija plus 223 969 Latvijas pilsoņi jeb 9738 gadā vidēji.

Latvijas valsts un latviešu tautas degradāciju varētu apturēt:

1) iestrādājot Satversmē skaidrojumu, ka zeme un latviešu valoda ir valstiskuma kodols – nacionālās pašapziņas un identitātes ieaudzināšanas un veidošanas pamats.

2) ar objektīvu analīzi uzzinot patiesību par stāvokli lauksaimniecībā – ražošanas rentabilitāti dažāda lieluma un nozaru saimniecībās un to atdevi jeb tautsaimniecisko ienākumu – peļņa + nodokļi + darba alga, kā arī dabas, sabiedriskās vides un tautsaimnieciskās degradācijas radītie zaudējumi, un novēršot uzrādītos trūkumus;

3) pie Valsts prezidenta institūcijas iedibinot lauku problēmu apzināšanas, risinājumu un to izpildes koordinācijas komisiju;

4) novēršot trūkumus, kas degradē Eiropas Savienības nacionālo un ekonomisko politiku – dekolonizācijas, subsīdiju, kopējā tirgus, starptautisko līgumu nostādnēs, t.sk. brīvā kapitāla kustības līgumā ietverot nacionālas valsts zemes resursus, kas ir nacionālas valsts kodola un identitātes pamata neatņemama sastāvdaļa un ir pretrunā ANO deklarācijai: “Respektēt pamatiedzīvotājiem piemītošās tiesības, kas izriet no viņu politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras un no viņu kultūras, garīgajām tradīcijām, vēstures un uzskatiem, jo īpaši tiesības uz savām zemēm, teritoriju un resursiem, un sekmēt šo tiesību īstenošanu.”;

5) izstrādājot un īstenojot agrārās reformas likumu pārejai no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu – dzīvesveidu jeb stacionārā stāvokļa ekonomiku;

6) nopietni uztverot demogrāfu norādes, ka līdz 2100.gadam Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies līdz 500 000, nacionāla valsts pārstāj adekvāti funkcionēt, ja pamatiedzīvotāju etniskā attiecība noslīd zem 75%. Tātad esam tik mazi vai lieli, cik tādi gribam būt.

Latviešu sievietes izšķiršanās noteiks – dzīvot vai mirt latviešu tautai! Četri bērni ir atbilde, ko ietver pareizi interpretēta nacionālā pašapziņa, t. sk. patriotisms.

7) ar Rīgas iedzīvotāju, valsts pārvaldes institūciju un rūpniecības dekoncentrāciju – ap Rīgu koncentrēti 53% valsts iedzīvotāju, turpretī ap galvaspilsētu Austrijā – 30%, Lietuvā – 28%, Somijā – 27%.

Vienīgi iedvesmojoša nacionālā tautas audzināšanas ideoloģija un vērtīborientācija, pareizu rūpniecības un lauksaimniecības ekonomisko modeļu izvēle var atraisīt latviešu tautas esības prieku. Vai nu turpinām pašreizējo ceļu uz tautas tiesību un attīstības iespēju ierobežošanu un padzīšanu no savas zemes, vai arī, radot interesi un iespēju atgriezties pie savas zemes un kā brīviem cilvēkiem ar pašapziņu un pašcieņu dzīvot savu dzīvi.

Cienījamie adresāti, pēdējais laiks pārorientēties no ES direktīvu neadekvātas izpildes, šauras pietuvinātu oligarhu un biznesmeņu interešu lobēšanas uz plašu latviešu tautas un Latvijas valsts interešu lobēšanu!

Cieņā, Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms, Burtniekos, 07.09.2020.