Man patīk mākslas muzeji. Ļoti noslēpumainas teritorijas, kurās līdzpastāv miers un transformācija. Patīk ieplūst krāsu, formu un ideju laukā, no kura vairs neiznāc tāds, kāds iegāji. Dažreiz sanāk arī vilties, bet pat šāda pieredze kaut ko iemāca. Tāpēc priecājos, ka Rīgā atklāj modernu mākslas centru, kura komanda ir pieredzējusi, bet jauneklīgi aizrautīga un izvirza augstu kvalitātes latiņu. Tā ir laba ziņa arī Covid-19 laikos, kad ārzemju muzeju vai galeriju apmeklēšana vismaz pagaidām jāatliek.
«Mēs tulkojam mākslu plašai auditorijai,» — tā par mākslas centra Zuzeum mērķi intervijā saka direktore Agnese Kleina. Uzdevums ir ļoti cienījams un šķiet arī paveicams, jo jaunais muzejs balstās uz Latvijas lielāko privāto mākslas kolekciju, ko veidojuši uzņēmēji Zuzāni, bet tā direktore savos līdzšinējos projektos spējusi apvienot stilu un jēgu. Veiksmi arī šoreiz!
Tikmēr jo nebaudāmākas kļūst mūsu Austrumu kaimiņvalstu diktatoru performances, kurās sen nojukusi robeža starp varu un vardarbību. Šonedēļ Minskā nolaupīti redzami opozīcijas politiķi. Toties Berlīnes klīnikā no komas beidzot atmodies saindētais Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Par viņu šajā numurā izvērsts stāsts, kura turpinājums gan nav zināms — ārsti atturas pagaidām prognozēt, kādas tālejošas sekas indēšana būs atstājusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.