Dmitrijam Petrenko patīk pētīt cilvēkus un minēt viņu īstos nodomus — režisors viņā sadzīvo ar žurnālistu un sociologu, kuriem tagad klāt nācis arī pedagogs
Nule Dailes teātrī notikusi pirmā «dzīvā» izrāde kopš pandēmijas sākuma — Dankana Makmillana lugas Elpa iestudējums. Tā režisors Dmitrijs Petrenko līdz teātrim nonāca lēnām, vispirms ieguvis jau zināmu popularitāti kā televīzijas žurnālists, piedalījies arī Kārļa Streipa vadītajā politisko kaislību raidījumā Skats no malas.
No žurnālistikas nebija tālu līdz izrāžu vērtēšanai, un Valmieras teātra rīkotajā Rūdolfa Blaumaņa festivālā iepazinu Dimu kā ieinteresētu un prasīgu ekspertu. Tomēr ziņa, ka viņš studē režiju pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas, tikpat bija pārsteigums. Tiesa gan — patīkams, jo jau pirmās studiju laika izrādes liecināja par smalkjūtīgu un piesardzīgu, bet neapturamu urķēšanos varoņu psiholoģijā, īstu detektīva darbu, lai noskaidrotu, kas «lācītim vēderā». Toties tad, kad radusies skaidrība, sākas nevis dzīves attēlošana, bet aizraujoša spēle, mainot varoņu vecumu, dzimumu un būtību, tomēr paturot tādu žurnālistisku «skatu no malas», un tas ļauj izrādi kā laivu pēkšņi ievirzīt pavisam citos, ļoti nopietnos ūdeņos.
Un vēl — jau trešo gadu Dmitrijs Petrenko strādā arī Liepājas Universitātē ar topošajiem pilsētas teātra aktieriem un izturas pret šo darbu ļoti atbildīgi.
Vai tava dzīve kopš marta ir mainījusies?
Mana dzīve ir kļuvusi sakarīgāka. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka trīs gadus dzīvoju starp divām pilsētām — Rīgu un Liepāju. Pēkšņi atcerējos, kā ir būt vienās mājās, un tas ir dīvaini. No vienas puses, es ilgojos pēc Liepājas, teātra un īpaši studentiem, bet no otras puses — es tik daudz laika pavadu ar sevi… Neatceros, kad vēl man bijis tik ilgi jāiztur sevi pašu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.