fbpx

Okupācija – bez pretošanās, bet ar protestu 3

Pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa. Foto: Evija Trifanova, LETA
Gunārs Nāgels, laikraksta "Latvietis" redaktors
Print Friendly, PDF & Email

Maijs ir latviešiem pretrunīgs mēnesis. Pašā sākumā – 1. maijā – atzīmējam demokrātijas īsto sākumu Latvijā – Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Dažas dienas vēlāk – 4. maijā – Neatkarības atjaunošanas diena. Brīvības un demokrātijas uzvara!

Bet mēneša pašā vidū ir 15. datums – datums, kad uz kādiem 60 gadiem Latvijā bija mirusi demokrātija. Sākumā vietējais patvaldnieks, un pēc tam 50 okupācijas gadi.

Šoreiz ne par vienu, ne otru datumu, bet gan par citu okupāciju.

10. maijā paiet apaļi 80 gadi kopš notikuma, kas būtu derējis Latvijai par piemēru. Otrā pasaules kara sākumā Dānija bija neitrāla valsts, tāpat kā Latvija. Islande bija personīgā ūnijā ar Dāniju, bet praktiski neatkarīga. Un arī neitrāla.

Vācija iebruka Dānijā 1940. gada 9. aprīļa agrā rītā. Karš, kurš prasīja nedaudz upuru abās pusēs, ilga četras stundas, līdz kamēr Dānijas valdība padevās.

Tajā pašā dienā Apvienotās Karalistes valdība sūtīja ziņu Islandei, piedāvājot tai palīdzību uzturēt savu neatkarību, bet ar noteikumu, ka tā izbeidz neitralitāti un pāriet karā britu pusē. Piedāvājums tika noraidīts.

1940. gada 8. maija agrā rītā no Skotijas divi britu kreiseri ar 746 karaliskiem jūras kājniekiem kopā ar diviem eskadras mīnu kuģiem devās uz Islandi. 10. maija rītā jūras kājnieki izkāpa Reikjavīkas ostā. Tos sagaidīja britu konsuls, vairāki Islandes policisti un islandiešu bars, daži no kuriem protestēja pret iebrukumu.

Briti bez pretestības ieņēma svarīgos punktus un sagūstīja Vācijas konsulu.

Tās pašas dienas vakarā Islandes valdība izsludināja protestu, sakot, ka tās neitralitāte ir bijusi klaji pārkāpta un ka tās neatkarība ir bijusi aizskarta.

Interesantā kārtā šīs operācijas vienīgais upuris bija britu jūras kājnieks, kurš ceļā uz Islandi izdarīja pašnāvību.

Tātad divi piemēri – aprīlī dažas stundas ilgs karš ar nedaudziem upuriem; maijā nekāda pretošanās, bet stingrs protests.

Un mēnesi vēlāk – jūnijā? Latvijas kārta tikt okupētai. Tikai mūsu Vadonis deklarē, ka okupanti neesot okupanti, bet, ka padomju karaspēka ienākšana “notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību”. Vadonis vēlas, “ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību”.

Vai nebūtu bijis cienīgāk sekot dāņu vai pat islandiešu paraugam?

Komentāri (3)

Atis Priedītis 06.05.2020. 10.18

Mēs tā arī nespējam tikt skaidrībā ar savu pagātni. Protestējam pret to, ka Krievija apgalvo, ka nekādas okupācijas nav bijis. Un tai pašā laikā ar prieku pieņemam VDK melus, ka pēc 1986.gada nekādu vajāšanu un citādi domājošo “presēšana” nav notikusi. Piedodiet, bet kā var apgalvot, ka PSRS sabrukuma periodā VDK neko nedarīja un tikai vienaldzīgi uz visu noskatījās. Patiesā atbilde ir cita – VDK darbojās ļoti aktīvi un novāca no politiskās skatuves tos cilvēkus, kuri bija bīstami nākošajai komunistu un čekistu pārvaldītajai Latvijai.

+3
-1
Atbildēt

0

Ruta.pa 08.05.2020. 11.42

Jāpiekrīt šim viedoklim, ka vajadzēja citādāk. Tagad gan esam gudri.
Iespējams, ka toreizējais prezidents naivi cerēja, ka šādā veidā agresors PSRS būs laipnāks pret mūsu tautu?

0
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Ruta.pa 09.05.2020. 19.29

    Nebija interneta un Ulmanis nevarēja zināt, kādas zvērības pret savu tautu pastrādā Spānijas “republikāņi”, vispār komunisti, tomēr viņam bija politiķa oža un tāpēc “Baigais gads” neatnāca daudz agrāk. Spānijas likteni, ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko stāvokli, mēs varējām piedzīvot gadus 5 ātrāk, jo mūsu Saeimas “republikāņiem”: freibergām, zatļeriem, vējoņiem, dombrovskiem, pabrikiem, bordāniem un citiem, nekas nebija pretī iemest latviešu tautu krieviem rīklē.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort