Par neatkarības deklarāciju balsojušie deputāti 1990. gada 4. maijā iznāk no Augstākās Padomes ēkas. Foto — Latvijas Tautas frontes muzejs
Pirms 30 gadiem Latvijas tauta pārrāva okupācijas važas. Ar šo rakstu Ir beidz sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Balsojums 4. maijā bija kulminācija gandrīz trīs gadus garam emocionālam atbrīvošanās ceļam. Tas sākās ar mazas drosminieku saujiņas sarīkotu piemiņas brīdi pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, turpinājās ar pastāvīga spiediena rezultātā paplašinātām brīvības robežām un simtiem tūkstošu cilvēku iesaisti, un sasniedza virsotni jeb, teātra valodā runājot, katarsi Augstākās Padomes pieņemtajā deklarācijā Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Taču vēsture un jo īpaši Latvijas vēsture nekad nav vienkārša. Arī stāsts par 4. maija deklarāciju ir sarežģītāks nekā tautas atmiņā nostiprinātais, un jautājumi, kas mums šobrīd šķiet pašsaprotami, tajā brīdī vēl izraisīja nopietnus strīdus.
Pilsoņu kustības pārstāvji apšaubīja, vai par valsts statusu ir tiesīga lemt padomju iekārtas ietvaros radīta institūcija, kuras vēlēšanās piedalījušies gan Latvijā dislocētā padomju karaspēka pārstāvji, gan kopš okupācijas iebraukušie padomju pilsoņi. Vienubrīd bijis pat plāns sasaukt Pilsoņu kongresa pirmo sesiju tajā pašā laikā, kad Augstākajā Padomē, tā uzsverot kongresa pretenzijas uz patiesās neatkarības idejas iemiesotāja lomu. Tomēr atbalsts šādai šķeltniecībai sabiedrībā nebija liels, un Kongress notika nedēļu agrāk — no 30. aprīļa līdz 1. maijam.
Tagad neviens nešaubās, ka dzīvojam 1918. gada 18. novembrī dibinātajā Latvijas Republikā, bet pirms 30 gadiem arī šo nostāju nācās aizstāvēt pret dažādiem apšaubītājiem.
Neatkarības deklarācijas pamattēzes tika iezīmētas jau drīz pēc 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām. No Vācijas uz Rīgu atbraukušais Egils Levits pirmajā jaunievēlētās Augstākās Padomes deputātu tikšanās reizē 21. martā jau rosināja deklarācijā iekļaut punktu par 1922. gada Satversmes četru būtiskāko pantu atjaunošanu. Tas gan idejiski, gan valststiesiski kļuva par deklarācijas kodolu. Nākamajā dienā deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca darba grupa deklarācijas teksta izstrādei, kuras organizatorisko vadību uzņēmās Romāns Apsītis, un turpmākajās sešās nedēļās teksts tika pakāpeniski papildināts un pieslīpēts. Lai gan sākotnēji darba grupa apsprieda arī «minimālo variantu», kurā netiktu atjaunota Satversme, tas ātri tika atmests, un jau no aprīļa sākuma par deklarācijas pamatu izmantoja tikai «maksimālo variantu». LTF frakcijas deputāti tekstu apsprieda veselas sešas reizes, tajā skaitā dienu pirms pieņemšanas, 3. maijā, kad beidzot nolēma to nosaukt nevis par likumu vai manifestu, bet par deklarāciju.
Tomēr apspriešanas gaitā nepieklusa balsis, kuras centās novirzīt AP no 1918. gada republikas atjaunošanas ceļa. Neatlaidīgākie šīs pozīcijas aizstāvji bija juristi Juris Bojārs un Andris Plotnieks, kuri iesaistījās LTF frakcijas darbā, lai gan fronte nebija izteikusi viņiem atbalstu 18. marta vēlēšanās. Abi pat 4. maija AP sēdes laikā centās panākt labojumus deklarācijas tekstā, kas būtu padarījušas Latviju par jaunizveidotu, nevis atjaunotu valsti.
Šajā principiālajā jautājumā Bojārs un Plotnieks gan palika mazākumā, un LTF frakcija stingri turējās pie 1918. gada republikas atjaunošanas idejas.
Vienlaikus deklarācijas tapšanas gaitā parādījās arī zināmas pragmatiskas notis, kas nebija atrodamas sākotnējā «maksimālajā variantā». Maskava asi reaģēja un ieviesa pret Lietuvu ekonomiskās sankcijas pēc tās pilnīgās neatkarības deklarācijas 11. martā, savukārt Rietumu valstis nepārprotami nevēlējās uz šīs deklarācijas pamata atzīt jauno Lietuvas valdību de facto. Savukārt PSRS vadība faktiski nebija reaģējusi uz Igaunijas AP relatīvi neizteiksmīgo 30. marta deklarāciju, kura pēc būtības tikai pasludināja pārejas periodu uz neatkarību.
Rezultātā Latvijas deklarācijas gala versijā parādījās pants: «Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanas pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.» Agrākās deklarācijas versijās par attiecībām ar PSRS tika pateikts, ka tās veidojas saskaņā ar 1920. gada miera līgumu, bet vēlāk tika pierakstīts, ka sarunām ar PSRS jāizveido valdības komisija.
Pārejas perioda ieviešana ir radījusi īpatnējo situāciju, ka ceļā uz valsts atjaunošanu Latvijai faktiski ir bijušas divas neatkarības deklarācijas — ne tikai tautas atmiņā spilgti ierakstītais 4. maijs, bet arī 1991. gada 21. augusta deklarācija, kura faktiski pasludināja pilnīgu neatkarību un uz kuras pamata Latviju sāka de facto atzīt citas pasaules valstis.
Dzejnieks Knuts Skujenieks savulaik ar nelielu smīnu konstatēja, ka revolucionāros procesus Baltijas valstīs virzīja igauņu ekonomisti, latviešu juristi un lietuviešu komunisti. Par šo atziņu varētu arī pastrīdēties, tomēr neatkarības deklarācijās latviešu juristu dominante ir neapšaubāma. Lietuvas deklarācija sastāv no pieciem teikumiem, Igaunijas — sešiem, bet Latvijas neatkarības deklarācija aizņem divas cieši apdrukātas lappuses, kurās tiek skrupulozi pamatota neatkarības deklarācija un tās tiesiskās sekas. Turklāt Latvijas deklarācija ir vienīgā no trim, kura pamatojas pirmskara konstitūcijā. Tiesa, 4. maija deklarācijā ierakstīts mērķis izstrādāt jaunu Satversmes redakciju, kas «atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim». Tomēr šī ideja laika gaitā atmira, savukārt gan Lietuva, gan Igaunija pieņēma jaunas konstitūcijas 1992. gadā pēc pilnīgas neatkarības atgūšanas.
Laika gaitā atklājās, ka daļai tobrīd karsti apspriesto juridisko un politisko domstarpību nebija lielas nozīmes. Faktisko neatkarību vienā un tajā pašā laikā 1991. gada augustā atguva gan «maksimālisti» lietuvieši, gan «minimālisti» igauņi, gan latvieši, kuri, kā jau ierasts, atradās kaut kur pa vidu.
Tomēr no valsts pastāvēšanas viedokļa pat svarīgāks nekā dažas nianses formulējumos bija milzīgais emocionālais pacēlums, kuru piedzīvoja visi, kas atradās Jēkaba ielā tajā 4. maija pēcpusdienā vai kas sveica ar puķēm un urravām deputātus, kuri pēc sēdes beigām iznāca pa Augstākās Padomes greznajām durvīm, vai kas kopā dziedāja lielajā manifestācijā krastmalā dienas noslēgumā, kā arī visi tie, kas sekoja līdzi no tālienes un sēdes gaitu klausījās, piespieduši pie auss radioaparātu.
Šis pozitīvais enerģijas lādiņš neizsīka. Tas deva spēku Latvijas aizstāvjiem nākamā gada janvārī barikāžu laikā. Tas iedvesmoja AP deputātus ar pretestības spītu 1991. gada augusta puča laikā. Pat 30 gadus vēlāk tas vēl aizvien saviļņo katru reizi, kad redzam bildes vai videokadrus no šīs vēsturiskās dienas.
Laimīgi tie, kas piedzīvoja 4. maiju. Vēl laimīgāki mēs visi, tagad baudot brīvību, kurai pamatu lika 4. maijs.
