Vitenbergs: Savu biroju veidoju no kaujas apstākļos pārbaudītiem cilvēkiem

2. aprīlī Saeimas apstiprinātais jaunais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV) lēš — katrs pandēmijas mēnesis nesīs 2% IKP kritumu. Kāds ir viņa risinājums? Viņš bija gatavs otrdienas rītā atbildēt uz Ir jautājumiem — par ekonomikas atdzīvināšanu, saitēm ar iepriekšējā ministra padomnieku Pāvelu Rebenoku un OIK atcelšanu.

 

Kāds ir jūsu plāns Latvijas ekonomikas atdzīvināšanai?

Mēs pie šī izaugsmes plāna strādājam — piektdien bija pirmā tikšanās, vakar otrā. Mans mērķis ir maksimāli daudz iesaistīt uzņēmējus un tos pārstāvošās organizācijas, lai plāns būtu racionāls un praktisks, nebūtu tāds ierēdņu darbs pie galda. Vienojāmies par dažiem pieturas punktiem. Pirmais, kas būtu jāatbalsta — Latvijā jau esoši uzņēmumi, ražojoši uzņēmumi, eksportējoši. Un rīks atbalstam būtu finanšu instrumenti, līdzīgi kā tie, kurus izmantojam šobrīd krīzes laikā.

Noteikti mums būs izaicinājums, kā mobilizēt un pārstrukturizēt Eiropas fondus, lai nauda jau diezgan ātri — nākamajā pusgadā — ieplūst ekonomikā, sāk jau strādāt. Strādāsim arī pie ēku siltināšanas. Būtībā no defekta jāveido efekts. Mums šobrīd ar mājokļu situāciju ir problēmas, tāpēc, liekot uz šo, varētu nošaut pat divus zaķus ar vienu šāvienu. Strādāsim pie tā, lai jaunu mājokļu būvniecība varētu būt no vietējiem izejmateriāliem — koka ēkas —, bet tā ir nedaudz tālāka vīzija.

Pieminējāt Eiropas fondu izmantošanu. Par kādām summām ir runa un vai tas nozīmē, ka būs no kādiem projektiem jāatsakās?

Eiropa ir devusi nosacīti zaļo gaismu pārdalīt kohēzijas naudas. Var nosaukt trīs ministrijas — Ekonomikas, Satiksmes un Zemkopības, šobrīd notiek darbs. Arī grupa Finanšu ministrijas sektorā sanāk kopā, uzklausa katru ministriju par redzējumu, kā viņi gatavi pārdalīt naudu. Mēs kā Ekonomikas ministrija esam deleģēti izstrādāt pārdali, lai redzētu, kur šī nauda var maksimāli ātrāk sākt strādāt. Bet ir politiska vienošanās, ka tā nauda netiks tērēta šobrīd krīzes situācijā, bet pēc tam izaugsmes stadijā.

Par kādu summu ir runa un vai jau zināms no kādiem lielajiem projektiem atsakās?

Nē, vēl nav konkrēti. Ir skaidrs, ka jāturpina tie projekti, kas šobrīd ir sākušies, lai nebūtu liekas izmaksas.

Par summām — jāsaprot, ka Eiropa vēl nav nākusi klajā ar palīdzības mehānismu. Izskanēja no van der Leienas par Māršala plānu, bet ir jāseko līdzi, kāda ir Eiropas rīcība, kā viņi gatavojas palīdzēt krīzē cietušajām valstīm.

Kā jūs saredzat, cik ilgā laikā būtu iespējama ekonomikas atdzīvināšana?

Šobrīd tas ir vienādojums ar daudz nezināmajiem, taču esam gatavi divu nedēļu laikā prezentēt valdībai Ekonomikas ministrijas redzējumu. Šobrīd runājam par krīzi, kas pagarināta uz mēnesi. Esmu piekritējs tam, ka šī krīze ir jāpagarina maziem solīšiem uz priekšu, lai lieki netracinātu un nedzītu izmisumā cilvēkus. Kā redzams, arī citas Eiropas valstis, kur līdzīgi kā Latvijā ir redzama sekmīga vīrusa ierobežošana, jau nāk ar kaut kādiem atvieglojumiem.

Kā jūs kopumā vērtējat valdības līdz šim pieņemtos lēmumus? 

Tie bija operatīvi. Valdība arī šobrīd turpina sanākt biežāk, nemitīgi tiek uzlaboti atbalsta mehānismi. Taču situācija mainās tik strauji, ka nepieciešami nemitīgi uzlabojumi un izmaiņas. Tas ir tāds kā gumijas likumprojekts.

Piemēram, nāksim ar izmaiņām, lai mazo uzņēmumu valdes locekļi varētu kvalificēties un saņemt dīkstāves pabalstu. (Otrdien valdība akceptēja kārtējos grozījumus dīkstāves pabalsta noteikumos, paplašinot to piešķiršanu — red.) Esmu piekritējs tam, lai līdzīgi kā Vācijā un citās valstīs ir daļējā dīkstāve, ko Latvijā līdz šim neesam ieviesuši. Manuprāt, tā ir problēma. Līdz vakardienai dīkstāves pabalstam bija pieteikušies trīs tūkstoši darbinieku, bet skaitlim vajadzētu būt noteikti lielākam. Mēs strādājam ar novecojušiem datiem, jo situācija mainās nemitīgi. Patieso ainu redzēsim tikai pēc tam, kad uzņēmumi būs iesnieguši deklarācijas un tās tiks apkopotas.

Kāpēc jūs uzskatāt, ka esat piemērots ekonomikas ministra amatam — kas ir jūsu priekšrocības? 

Šobrīd ir tāda nestandarta situācija. Nav miera apstākļi. Uzskatu, ka nepieciešams šajā amatā krīzes menedžeris, kurš spēj organizēt procesu. Šobrīd galvenais izaicinājums ekonomikas ministram — pārstāvēt uzņēmējus, viņu intereses tālāk valdībā un ļaut viņiem sākotnēji pārziemot šo krīzi un pēc tam turpināt darbību. Mans darba [stils], ko esmu iemantojis, strādājot [Saeimas Tautsaimniecības] komisijā, varbūt ir tāds nedaudz autoritatīvs. Spēja procesus vadīt man piemīt, un uzskatu, ka šīs prasmes spēšu izmantot ministrijā.

Kā tieši notika ministra kandidāta izvēle jūsu partijā — vai bija kādas alternatīvas un tika analizēti piemērotākie cilvēki?

Mana prasība partijas birojam bija — es to darīšu, ja būs vienprātība, visi frakcijas un vadošie partijas biedri uzskatīs, ka mana kandidatūra ir atbilstoša. Tad es to uzņemos. Tā arī beigās bija. Nebija nekāda balsojuma vai iekšēju strīdu.

Vai nebija arī tā, ka jūs bijāt faktiski vienīgais, kas to var uzņemties?

Bija arī citi, kas izteica iniciatīvu, ka gribētu darboties. Šobrīd [Ekonomikas ministrijas] parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis, tāpat Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krišs Lipšāns. Iespējas izvēlēties bija, taču līdz šim viņi varbūt tik daudz valdības un Saeimas darbā nebija piedalījušies, arī sadarbības partneri izteica vēlmi tikt deleģētam Vitenbergam.

Kādi ir galvenie mērķi, kurus vēlaties ministra amatā sasniegt?

Mērķis šobrīd ir uzlikts uz galda, pat man nejautājot. Tas ir krīzes menedžments, kas ir ļoti svarīgi, lai mēs atbalsta rīkus uzlabotu un piemērotu tā, ka  uzņēmēji spētu tiešām saglabāt savas spējas pēc krīzes uzreiz uzsākt darbu. Lai nebūtu kādas ražošanas iekārtas pārdotas vai darbinieki aizgājuši tik tālu, ka vairs pēc tam neatgriezt. Es būtu priecīgs, ja krīzes laiks paietu un mēs atgrieztos nevis tādā līmenī, kā bijām, bet būtu ātrāka augšupeja — ka mēs kā maza valsts to krīzi spētu izmantot. No maza tu spēj izaugt liels, spēja pielāgoties mums vienmēr ir bijusi.

Latvijas ekonomiku šobrīd bremzē ne tikai lēmumi, kas ierobežo kustību un pulcēšanos iekšzemē, bet arī citu valstu lēmumi aizvērt robežas un ieviest karantīnas. Kā jūs saredzat, kā varētu palīdzēt eksportētājiem pārvarēt šīs ārējās grūtības?

Tas ir viens no izaicinājumiem. Mēs līdz šim cīnījāmies ar sekām, ko dod iedzīvotāju pārvietošanās [aizliegumi], bet šobrīd jau diezgan regulāri dzirdam par problēmām, kas saistītas ar preču pārvietošanu. Tas rada riskus, ka pietrūks izejvielas, pietrūks pat preces veikalu plauktos. Tās rindas, ko bieži vien redzam uz robežām — es gribētu, lai būtu vienota Eiropas politika preču plūsmai. Zinu, ka Ārlietu ministrija un Satiksmes ministrija pie tā strādā un nemitīgi konsultējas, lai situācija būtu mēreni stabila.

Vai bez Ārlietu un Satiksmes ministriju centieniem šo situāciju normalizēt jūs saredzat kādus konkrētus risinājumus, kā palīdzēt eksportētājiem?

Mūsu priekšrocība, atšķirībā no citām valstīm, kas atrodas Eiropas vidienē, ir ostu esamība, kur noslogojums šobrīd nemitīgi krītas. Tā ir mūsu iespēja ostu stāstu padarīt veiksmīgāku. Ik pa brīdim ir prāmju kustības, bet tās varētu būt veiksmīgākas, ja saprotam, ka pa sauszemi kustība stipri pasliktinājusies un ir nenoteikta. Mēs varam pārnest uz prāmjiem preču kustību un mēģināt šo situāciju uzlabot.

Vai saredzat, ka valsts kaut kā speciāli stimulētu, atbalstītu šo loģistikas veidu?

Tas būtu plānveida, tas nebūtu kā standarta maršruts.

Ar kādu iespējamo recesiju šogad būtu jārēķinās?

Prognozes, par ko runājām ministrijā  — katrs dīkstāves mēnesis maksā 2% no IKP. Ja stādot budžetu rēķinājām, ka IKP pieaugums būs 2,6%, tad šobrīd tie ir 2% mīnusā katru mēnesi. Tas varētu būt aptuvenais skaitlis.

Pandēmijas laikā saduras sabiedrības intereses  maksimāli ierobežot vīrusa izplatību un ekonomikas intereses. Ja jums abas šīs lietas būtu jāliek svaru kausos, kam jūs dotu priekšroku?

Šādu jautājumu uzdod katra valsts un tad var redzēt, kādi ir izejas punkti. Zviedrija ir pateikusi, ka pirmajā vietā ir ekonomika, tāpat esmu dzirdējis, ko Baltkrievijas vadītājs saka par šo situāciju. Man gribētos teikt, ka ar veselības sadaļu mēs esam tikuši diezgan sekmīgi galā un jau šajā mēnesī būtu jāvērtē iespējas varbūt jau atvieglot kādus procesus.

Piemēram?

Tos pašus pārvietošanās ierobežojumus, robežkontroles un tādas lietas atvieglot.

Jūs domājat prasību par divu metru distanci?

Jā, un līdz ar to arī darba vietas. Ja divi metri nebūtu kā distancēšanās pamatelements, tad arī varētu atsākt ražotnes un ofisi, kas līdz šim ir aizlēgti.

Tad jūs uzskatāt, ka jau šomēnes būtu jāatceļ šie ierobežojumi?

Mega svarīgas būs turpmākās divas nedēļas. Redzēs, kā attīstās vīrusa izplatība. Kā es teicu — labāk noliekam mazākus termiņus, lai varam sekot izmaiņām. Negribētu pieļaut situāciju, kurā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurai šī krīzes situācija, kamēr pārējās ekonomikas strauji jau sāk strādāt. Šeit būs tāds 100 metru barjerskrējiens. Pirmie, kas uzsāks, būs noteikti ieguvēji. Būs ļoti svarīgi nenokavēt šo izrāvienu. Veselībai un ekonomikai noteikti jābūt balansā. Tajā brīdī, kad sabiedrība jutīsies droši, mums ir jāatsāk ražošana un uzņēmējdarbība ar pilnu jaudu.

Vienlaikus no infektologiem nav dzirdams šāds optimisms tik drīzā laikā. Vai uzskatāt, ka šī piesardzība ir pārāk liela un jāveic straujākas darbības ekonomikas stabilizēšanai, pretēji sabiedrības veselības interesēm?

Viņu darbs ir veselība un sabiedrības drošība. Mans darbs ir ekonomikas sekmīga darbība. Kaut kādos brīžos — man ir sajūta, jā, ka tam ir vērsta pārāk liela loma. Cilvēku pakļaušana tādam stresa līmenim šobrīd nav vajadzīga. Es redzu tādu pozicionēšanu, sekošanu līdzi ar aplikāciju palīdzību — cik ir saslimuši, viena valsts salīdzina ar otru. Manuprāt, šobrīd ir jādod iedzīvotājiem ticība, ka viss būs labi.

Vai šī nostāja jums ir vienota partijā? Piemēram, no iekšlietu ministra Sanda Ģirģena nākušas domas par daudz stingrākas karantīnas ieviešanu?

Jā, tādā ziņā mūsu viedokļi ir atšķirīgi. Es pilnībā saprotu, viņa pamatfunkcija ir sabiedrības drošība, mana funkcija ir cita — veselīga ekonomika un tās attīstība.

Kāda ir KPV pozīcija?

Līdz šim mums par to nav sanākusi iespēja diskutēt, jo ceturtdien pēc Saeimas balsojuma es uzreiz devos uz ministriju. Šīs dienas ir bijušas ļoti saspringtas, un teikšu godīgi — mēs ar Sandi neesam pat komunicējuši par šo jautājumu.

Vai jūs pazināt ministru Ralfu Nemiro vai viņa padomnieku Pāvelu Rebenoku pirms iesaistījāties KPV?

Jā, Nemiro pazinu, Rebenoku — nepazinu.

Kā jūs viņu pazināt?

Ar Nemiro mums bija kopīgi hobiji. Spēlējot kopā futbolu, mēs iepazināmies.

Vai Nemiro jūs iesaistīja partijā?

Jā, viņš izteica piedāvājumu pirms Saeimas vēlēšanām.

Citādi nebūtu atnācis uz šo partiju?

Iespējams, būtu, jo es sekoju līdzi procesiem. Bija sajūta, ka veidojas kaut kas labs, pat varētu teikt — tautas kustība. Iesaistījās daudz jaunu cilvēku. Bez Ralfa man bija arī kolēģis, kas šobrīd nav pirmajās rindās, bet stājās partijā, un apkārt bija jaušams tāds kā sajūsmas vilnis.

Kā jūs vērtējat Nemiro veikumu ministra amatā un vai plānojat turpināt aizsākto?

Gan es, gan partija augstu vērtē Ralfa paveikto ministrijā un uzskatu, ka viņš joprojām šobrīd ir viens no talantīgākajiem jaunajiem politiķiem, ko viņš arī parādīja, ļoti strauji un sekmīgi sākot vadīt ministriju. Viņš ļoti ātri spēj tvert lietas un ir tāds politiskais tīrradnis.

Viņam nācās pamest amatu, jo nevar uzticēt valsts noslēpumu. Kā tas iet kopā ar jūsu priekšstatu par politisko tīrradni?

Man trūkst informācijas, kas ir noticis un kas bija pamatā šādam lēmumam. Līdz ar to es nevaru spriest šai plaknē. Gan man, gan partijā ir zināma mīkla un varbūt šaubu plīvurs par to, kā Ralfs tika atstādināts no amata.

Nemiro darbība vairākkārt raisīja jautājumus saistībā ar lēmumu pieņemšanu šauras personu grupas interesēs. Kā vērtējat Rebenoka virzīšanu dažādiem amatiem?

Katrs ministrs nāk ar savu redzējumu par ministrijas darbu, ar savu komandu. Arī man ir dots šāds mandāts un es pie tā šobrīd stradāju. Ralfs bija iepriekšējā profesionālajā dzīvē ar Rebenoku strādājis kopā, novērtējis viņa kvalitātes un izmantoja tās, strādājot kopā.

Jums tas neraisīja jautājumus par lēmumu pieņemšanu šauras grupiņas vai personu interesēs?

Nē, es nedomāju, ka tā ir kaut kāda lēmumu pieņemšana šauras grupas interesēs.

Vai jūs šādu pašu praksi arī turpināsiet — līdzīgi kā Nemiro ar Rebenoku strādāja?

Nē, ar Rebenoka kungu sadarbību kā padomnieku es neturpināšu. Rebenoka kungs arī uzrakstījis atlūgumu par darbību Rīgas brīvostā un es respektēju viņa viedokli. Šobrīd strādāju, lai savu biroju veidotu no profesionāļiem, kaujas apstākļos pārbaudītiem cilvēkiem.

Kuri tie ir?

Šobrīd birojam esmu piesaistījis Kristapu Klausu kā sadarbības partneri ar uzņēmējiem, uzņēmēju organizācijām. Kristaps vairāk nekā 10 gadus ir vadījis Kokrūpnieku federāciju, ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā.

Vai viņu arī personiski pirms tam pazināt?

Ar viņu iepazinos, vadot Tautsaimniecības komisiju. Man patika viņa viedoklis, viņš spēj redzēt plašāk par savu nozari. Viņš arī ir tāds, kā saka, pietiekami apbružājies.

Kas vēl ir jūsu komandā un pēc kādiem principiem to veidojat?

Esmu piesaistījis Arti Grīnbergu, viņš būs štata padomnieks ekonomikas jautājumos. Lieku lielas cerības uz viņu, jo viņš ir strādājis gan Laimdotas Straujumas, gan Māra Kučinska premjera birojos. Tāpat arī bijis Zemkopības ministrijas padomnieks un labi jau zina šo ministrijas struktūru un būtībā ar pirmo dienu ir gatavs iesaistīties procesos. Sabiedrisko attiecību lietu turpinās Vilistere-Lāce, kura ilgstoši strādājusi LIAA, zina procesus. Tāpat arī biroja vadītāja Inese Kulicka gadu gaitā ir uzkrājusi pietiekamu pieredzi. Līdzīgi arī Agnese Stroda, kas ir juridiskajos jautājumos — milzīga pieredze valsts sektorā un laba reputācija.

Kā vērtējat Rebenoka lēmumu aiziet no Rīgas brīvostas?

Es to respektēju. Kā redzēju preses relīzē, viņš izvēlas darbu advokatūrā, kur pirms tam sekmīgi ir strādājis. Tā ir viņa izvēle. Lai viņam veicas.

Vai jums pirms vai pēc stāšanās amatā ir bijušas sarunas ar viņu par iespējām turpināt darbu?

Jā, mēs vakar tikāmies.

Tātad to paziņojumu viņš izplatīja pēc tikšanās ar jums?

Jā, tā sanāk.

Ko tad jūs pārrunājāt?

Mēs runājām par to, ka sadarbību es domāju neturpināt.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es nāku ar savu redzējumu. Domāju, ka osta arī būtu tā vieta, kur būtu nepieciešamas jaunas asinis.

Vai jums jau ir kāds padomā?

Šobrīd strādāju pie tā.

Vai ieklausīsieties kādos Rebenoka padomos, ieteikumos šajā ziņā?

Nebija nekādu ieteikumu vai padomu šajā jautājumā.

Vai tomēr šī nebija politiska vienošanās par to, ka Rebenokam ir jāiet prom no tiem amatiem?

Nē, šī noteikti nebija politiska vienošanās. Varbūt kāds to gribēja parādīt medijiem kā tādu, taču, kā jau teicu iepriekš — lēmumi ir jāpieņem man.

Cik pamatoti, jūsuprāt, ir minējumi, ka Nemiro zaudēja pielaidi valsts noslēpumam par pārāk ciešajiem sakariem ar «Rebenoka grupu»?

Jājautā viņiem, es tiešām nevaru to komentēt. Es nezinu, cik cieši bija sakari un par ko. Kā jau teicu, ir tāda zināma mīkla un neskaidrības plīvurs ap to visu. Man nav skaidras atbildes. Es, tāpat kā visa partija, ticu Ralfam, mēs viņam uzticamies.

Kā jūs atbildētu uz jautājumu, cik tuvu jūs pats esat šai grupai?

Mēģinu noformulēt: nav nekādu kontaktu, nekādu saistību. Tātad esmu tālu.

Vēl aizvien nav noslēdzies Latvenergo padomes konkurss, kura dēļ no amata bija spiests aiziet iepriekšējais valsts sekretārs Ēriks Eglītis. Kā plānojiet rīkoties Latvenergo padomes jautājumā?

Šis jautājums vēl ir jāizdiskutē un jāiepazīstas vairāk ar šo situāciju. Tuvākajā laikā jātiekas ar Latvenergo vadītāju. Šī man ir trešā, ceturtā diena ministrijā. Šobrīd ir pagaidu padomes locekļi un arī valdes locekļu pilnvaras tur beidzas cilvēkiem, līdz ar to ir jāsaprot vispār, kas ar to notiek šobrīd. Es nevaru atbildēt uz to.

Latvenergo padomes atcelšana pagājušā gada vasarā un konflikts starp Nemiro un Eglīti šā gada sākumā radījis nopietnus jautājumus par uzņēmuma pārvaldes pakļaušanu politiskām interesēm. Kā jūs esat iecerējis atjaunot ticību uzņēmuma profesionālai, politisko sponsoru neietekmētai pārvaldei?

Nav īsti pat ko komentēt. Tādā ziņā, ka tas konkurss bija zem pastiprinātas sabiedrības uzmanības un nav šobrīd pamata apšaubīt tā iznākumu. Ja runājam par reputācijas jautājumu, tas droši vien būs atkarīgs no kandidātiem, kas bijuši izvēlēti.

Vai jūs varat apsolīt, ka savos lēmumos rīkosieties tā, ka tas nerada aizdomas par kādu politisku sponsoru ietekmi?

Līdz šim man tā nav bijis. Domāju, ka neviens nevar man pārmest kaut kādus šāda tipa jautājumus. Tā arī turpināšu strādāt. Vadot komisiju, gada laikā vienmēr esmu balstījies uz to, kā es pats uzskatu par pareizu, un vienmēr uzklausījis visas iesaistītās puses pirms lēmuma pieņemšanas. To arī turpmāk plānoju darīt.

Vēl aizvien nav atrasts jauns valsts sekretārs. Kā domājat atrast piemērotu cilvēku šim amatam?

Šobrīd ir valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Edmunds Valantis. Viņam ir ļoti smags šis laiks, jo pāris nedēļas nebija politiskās vadības un visi lēmumi bija jāpieņem viņam. Diezgan smagas ugunskristības. Turpmākās nedēļas pie šī plāna izstrādes mums ir jānodrošina pēctecība un nevaram veikt straujas kustības. Tad arī būs iespēja Edmundam sevi labi pierādīt un izvērtēsim viņa darbību. Ja viņš gribēs turpināt vai būs parādījis, ka var turpināt, es domāju, ka var dot viņam iespēju. Bet ļaujiet man nedaudz pārbaudīt, kā saka, ierēdņus kaujas apstākļos. Tāpat ir iespēja vērtēt citus ierēdņus, jo valsts sekretārs ir galvenais ierēdnis ministrijā un ir jāizvērtē resursi, kas mums te ir. No tiem vadošajiem — esmu viņus redzējis arī komisijas darbā un man liekas, ka ir arī citi labi kandidāti. Skatīsimies, vērtēsim.

Saeimas balsojumā par jums nobalsoja arī ZZS. Kāpēc tā?

Acīmredzot redzēja manī potenciāli labu ekonomikas ministru.

Vai bija kaut kādas vienošanās, runājāt par atbalstu savai kandidatūrai vai kā citādi centāties nodrošināt šo atbalstu ar opozīciju?

Nē, vispār nebija nekādas vienošanās. Vienkārši tas, kā es vadīju komisiju — vienmēr bija tāda demokrātiska attieksme gan pret pozīcijas partneriem, gan opozīcijas partneriem. Manuprāt, tā bija diezgan sekmīga un tādēļ  mani novērtēja opozīcijas partijas. Tāpat arī Saskaņa balsoja pret, bet tie komentāri bija diezgan pozitīvi. Es domāju, visi jau saprot, ka šajā laikā ir vajadzīgs ekonomikas ministrs.

Vai šajā apstiprināšanas procesa laikā bija kāda vienošanās par amatiem ar Jauno Konservatīvo partiju?

Nē, nekādas vienošanās nav.

Kad un kā tiks atcelts OIK?

Šobrīd jautājums ir Saeimas Tautsaimniecības komisijā. Atceroties vēl to ierakumu pusi, vadot komisiju, mēs veltījām iepriekšējā sesijā kādas 15 sēdes OIK jautājumam. Tie bija grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā, kur veicām nopietnas izmaiņas un iestrādājām šo pārbaudes mehānismu, kā turpmāk OIK tiks uzraudzīts. Tas ir liels solis uz priekšu.

Šobrīd pirmie lielie soļi — būtībā ir jāatlasa godīgās stacijas no negodīgajām, kas līdz šim varbūt netika tik labi darīts. Nopietni arī strādāsim pie nākamā radikālā soļa. Es gribēšu tajā piedalīties un dzirdēt, kas sakāms citām ministrijām, vērtēsim iespēju iet uz priekšu.

Vai jūsu partija turpinās virzīt šo Nemiro likumprojektu par OIK atcelšanu?

Jā, mēs neesam no tā atteikušies.

Kādu praktisko risinājumu jūs kā atbildīgais ministrs piedāvāsiet?

Šis likumprojekts paredz, ka obligātais iepirkums saglabājas, taču netiek maksāta virskompensācija.

Visu laiku jau ir bijusi problēma, kā atrast to juridisko veidu, kā to izdarīt. Kā konkrēti jūs to redzat — lauzt līgumus ar visiem?

Arī šis jautājums man padziļinātāk ir jāizpēta, jāizrunā ar ministrijas juridisko departamentu. Kad izstrādāja Nemiro likumprojektu, viņi bija par tām lietām domājuši. Man nav sanācis ar viņiem to pārrunāt.

Taču OIK atcelšana bija jūsu partijas pirmais apsolījums, nonākot šajā Saeimā. Tā nevarētu būt gluži jauna lieta.

Tas vairāk bija atsevišķu politiķu solījums, bet piekritīšu — tā ir viena no lietām, ko vajadzētu vērtēt arī šajā krīzē. Jo mazāki būs tie rēķini, jo uzņēmējiem vieglāk būs no krīzes izķepuroties.

Vai pareizi saprotu, ka jums šobrīd nav skaidrības par to?

Nē, ja mēs runājam par likumprojektu, ko ir sagatavojusi Ekonomkas ministrija un apstiprinājusi Saeima, virskompensācija tiek atcelta, bet sagabājas obligātais iepirkums. Enerģijas ražotāji varēs justies droši par to, ka viņu saražotā elektroenerģija tiks nopirkta un Latvijai saglabāsies zaļo mērķu īstenošana ar atjaunojamo elektroenerģiju. Tas plāns paliek nemainīgs.

Jā, bet kā jūs to īstenotiet, ņemot vērā saslēgtos līgumus?

Tas [risinājums] mums ir jāgaida pēc Saeimas komisijas darba. Saeimā arī tam paredzēti trīs lasījumi un deputātu priekšlikumi. Tāpat es domāju, ka mēs kā ministrija vēl pilnveidosim to procesu, redzot diskusijas. Tas ir bijis kā labs starta šāviens. Paldies, ka to atbalstīja arī koalīcijas partneri, arī opozīcija. Mēs pie tā strādājam, ņemsim vērā citu atbildīgo ministriju iesaisti. Tas būs darba process. Kā saka — kauliņi ir mesti, bet darbs turpinās.

Tad jūs sagaidāt, ka deputāti to problēmu atrisina — risinājumu izdomā?

Tas ir ierasts solis kā katram likumprojektam, kas nāk no konkrētas ministrijas Saeimā, ir šis ceļš — trīs lasījumi.

Kā jūs nodrošināsiet, ka valsts atbalsts uzņēmējdarbībai, kas šobrīd tiek iedarbināts lielā apmērā, netiek izmantots negodprātīgi? Tajā skaitā Altum programma.

Pozitīvi ir, ka izveidots siets, izskatot šos pieteikumus. Tur jau ir bijuši gadījumi, kad izkristalizējās viltnieki, kuri cenšas izmantot situāciju, lai iegūtu atbalstu. Viņus arī izķer. Atcerēsimies vēsturiski —  problēmas vienmēr bija ar šiem grantiem, bet šeit mēs runājam par finanšu instrumentiem, kas liek veikt papildu investīcijas. Pēc tam, ja būs kādas problēmas, tam ir tiesībsargājošās iestādes.

Noslēgumā — kādu nākotni jūs redzat partijai KPV?

Es redzu ļoti labu nākotni. Ja pirms vēlēšanām bijām ar pāris līderiem, tad šobrīd jau ir progresējis un sevi pierādījis otrais vilnis — jauni censoņi, gribētos teikt, ka es tai skaitā. Tad jau uz nākošajām vēlēšanām būsim monolītāks un lielāks spēks.