Melnbalts • IR.lv

Melnbalts

Daiga Mazvērsīte. Foto — Lauris Vīksne
Laura Dumbere

Grūti iedomāties Latvijas Radio bez Daigas Mazvērsītes samtainās balss. Muzikoloģe, mūzikas vēstures pētniece, kuras sirds pieder aizgājušo laiku latviešu estrādes mūzikai. Viņa ir daudzu grāmatu autore, kura atsakās sevi saukt par rakstnieci. Bet atkal uzrakstījusi jaunu grāmatu — Melnbaltās dziesmas

Šī ir Mazvērsītes melnbaltās triloģijas pirmā daļa. Triloģija izsekos latviešu populārās mūzikas vēstures līkločiem, sākot no ulmaņlaikiem un beidzot ar Padomju Latvijas vēlīnajiem gadiem. Dziesmas ir melnbaltas tāpēc, ka latviešu estrādes rašanās laikā eksistēja tikai melnbaltā fotogrāfija, vēlāk — melnbaltais kino un televīzijas attēls. Bet mūzika bija tik krāsaina! 

Pati grāmata līdzinās labai vieglajai mūzikai — lasāma ar baudu, emocijas un atmiņas raisoša. Pirmo reizi uzzināju, ka leģendāro dziesmu Kaktuss, ko uzskatīju par Margaritas Vilcānes kroņa numuru, sākumā iedziedājusi Lolita Vambūte. Aizrautīgi izsekoju muzikologa Ivara Mazura dzīvesstāstam, atceroties viņa maģisko intonāciju, kādā uzrunāja radioklausītājus savos raidījumos: «Labvakar! Ir pienācis laiks džezam…» 

Gremdēties atmiņās nav šī laikmeta labais tonis. It īpaši, ja runa ir par padomju atmiņām. Bet muzikoloģe Daiga Mazvērsīte uzskata, ka saknes un pārmantojamība dod spēku un attīstības pamatu jebkurai radošajai jomai, arī vieglajai mūzikai. Savas grāmatas, raidījumus un pētījumus viņa uzskata par kalpošanu aizgājušajai latviešu inteliģencei. Arī tai paaudzei, kura padomju laikā iedvesmoja un uzmundrināja tautu, ļāva aizmirsties skaistajā mūzikas pasaulē.

Intervijas iemesls ir jaunā grāmata Melnbaltās dziesmas, bet sarunu vēlos sākt ar ko pavisam citu. Ar jūsu dārzu un dārzniecības kaislību.
Bērnības vasaras esmu pavadījusi laukos. Vieni vecvecāki dzīvoja Aucē, otri Valmierā, katriem bija saimniecība un dārzs. Tikai nesen atklāju, ka vectētiņš ir gājis dārzniecības kursos Bulduru tehnikumā. Viņš prata potēt, acot un daudz zināja par augiem. Man mīlestība pret dārzu šķiet pašsaprotama. Kad piedzima trešais dēls, dzīvoju tipveida dzīvoklī Imantā. Sapratu, ka tur labas dzīves nebūs, un lūkoju Pierīgā iegādāt kādu mājeli, lai gan naudas necik nebija. Tā nonācu Baldonē, kur pie mājas sākumā bija nezāles līdz acīm. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu