Dažādās pasaules valstīs dzīvojoši latvieši stāsta par situāciju un noskaņojumu viņu pašreizējās dzīves vietās
Ieva Alberte Freiburgā Vācijā
Mēs bijām apēduši skābeņu zupu un izsmējušies par to, ka arī desas uz grila labāk izvietot ar distanci. Telefonā nomirgoja ziņa, ka kanclere Angela Merkele būs tiešsaistē preses konferencē. Lēmums skarbs: pārvietoties un pulcēties varēs tikai pa divi. Tātad mūsu zupa un kopīgais foto bija vēsturisks. Ēdāji — Bērzaines ļaudis, kuri mani un sešgadīgo dēlu Paulu pie sava katla uzaicināja pirms divām nedēļām.
Ikdienā dzīvoju Diseldorfā, kas atrodas Ziemeļreinas reģionā, kur, tāpat kā Bavārijā, ir visvairāk inficēto Vācijā. Diseldorfa ir liela, tāpēc pārtikas interneta veikali man piedāvāja produktu piegādi tikai pēc desmit dienām. Negribēju pati staigāt pa veikaliem, kur cilvēki neievēro distanci. Vienai ar sešgadnieku palikt pilsētā ar slēgtiem rotaļlaukumiem mēnesi? Mēs viens otram apniktu. Latviešu īpašuma Bērzaine vadītājs Indulis Bērziņš feisbukā bija ierakstījis, ka piedāvā izmitināt latviešus, kuri iestrēguši Vācijā, un mēs devāmies turp.
Bērzaine (vāciski Birkenhof) pastāv vairāk nekā 60 gadus un ir viens no pēdējiem publiski pieejamajiem latviešu īpašumiem Eiropā. Sākotnēji Daugavas Vanagi Vācijā to bija iecerējuši izveidot kā latviešu kara invalīdu mītni, tomēr pilsēta neatļāva veikt iecerēto apbūvi, un nams sāka kalpot kā kultūras centrs. Tagad tā ir viesnīca kalna galā ar pasakainu skatu uz pilsētu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.