#Kopā, bet ne kontaktā

Visi kopā vienlaicīgi esam nonākuši jaunā realitātē. Realitātē, kādu iepriekš neviens no mums nav piedzīvojis. Nav svarīgi, vai ārkārtas situācija Latvijā un citviet pasaulē turpināsies mēnesi, trīs vai vairāk. Šodienas apstākļos neviens to nevar pateikt. Tāpat neviens nevar arī prognozēt, kā vīruss izplatīsies, cik tas būs plašs un cik ātri mums – cilvēkiem – radīsies dabiskā pretestība, imunitāte.

Tomēr skaidrs ir viens – jaunajā realitātē atbildību par vīrusa tālāku izplatību nesam visi kopā, katrs no mums. Tāpat arī katrs esam atbildīgi par to, kā šo laiku izdzīvosim un kādas sekas tas atstās uz mums kā indivīdiem.

Nevienam cilvēkam nepatīk nonākt izolācijā. Brīvības ierobežošana ir šaušalīga. Bezdarbība – mokoša. Vientulība – tracinoša. Iespēja aizbēgt no sevis, no pasaules, no visa tā, kas apkārt ar izklaidi – teju neiespējama. Nevaram vairs tik bieži satikties ar sev tuvajiem cilvēkiem. Paraudāt kādam uz pleca vai mesties galvu reibinošā izklaidē, aizmirstot visu to, kas mums radījis nepatīkamus brīžus un sajūtas. Mēs esam spiesti apstāties no ikdienas skrējiena, spiesti nonākt un palikt savās mājās. Mums ir atņemtas iespējas atpūsties, nomainot vidi sev visapkārt. Daudziem tas var būt emocionāli smagi. Daudziem tas būs smagi.

Ārkārtas situācija sev līdzi nes daudz dažādu emocionālu –  un, jā, arī mentālu – seku. Skaidrs, ka izolācijā ilgi palikt ir grūti. Bet tas nenozīmē, ka dzīve ar to apstājas. Skaidrs, ka ir cilvēki, kurus vēlamies satikt, bet ārkārtas situācija nenozīmē, ka viss ir beidzies. Tikpat ļoti, cik mūsu pienākums šobrīd ir ievērot valdības noteiktos ierobežojumus, tikpat ļoti mūsu pienākums ir regulāri sazināties, sazvanīties un aprunāties ar sev tuvajiem cilvēkiem. Un vēl vairāk – ar tiem, kas ir mūsu paziņu lokā, ko mēs zinām, ka viņiem šis brīdis varētu būt grūts.

Jā, mēs nevaram būt kontaktā tik ļoti un tik bieži viens ar otru, kā tas bija vēl aizvadītajā nedēļā. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram būt kopā.

Šis ir īstākais brīdis, kad nepieciešams vienam otru uzklausīt, aprunāties, varbūt vienkārši ieslēgt videozvanu brīdī, kamēr gatavojam vakariņas no iepirktajiem griķiem, rīsiem un citiem veikalu labumiem. Un tās mūsu emocionālās, cilvēku saskarsmes vajadzības ir tik dažādas! Vientuļie sirmgalvji. Vecāki ar maziem bērniem mājās. Pāri, kuru attiecībās jau ir radusies kāda savstarpējā spriedze. Vīrieši un sievietes, kas mēdz justies emocionāli nestabili. Aktīvā sabiedrības daļa, kuriem fiziska apstāšanās rada neizturamu iekšējo spriedzi. Un vēl daudzi, daudzi citi. Visi mēs šobrīd esam spiesti pavadīt savu ikdienu četrās sienās. Visiem tas nebūs viegli.

Mūsu pienākums ir būt kopā. Ne tikai turpināt darīt tās savas ikdienas lietas un regulāros pienākumus, kurus neietekmē ierobežojumi. Bet uzņemties emocionālu atbildību vienam par otru situācijā, kādu neviens no mums līdz šim vēl nav piedzīvojis.

Mūsu līdzcilvēki ir mūsu pienākums un mūsu atbildība. Un tas, kā mēs veidosim savas attiecības ar apkārtējiem, tas, ko un kā mēs rīkosimies šajos ārkārtas apstākļos, lielā mērā var ietekmē visu būtību. Kā nekā – krīzes situācijas ir tās, kas parāda ne tikai to, kas mēs esam, bet vēl vairāk – parāda to, par ko mēs varam kļūt.

Labā ziņa ir tā, ka mums ir plašas izvēles iespējas izvēlēties, kādi cilvēki vēlamies kļūt. Un, ja reiz tāda izvēles iespēja pastāv, kāpēc neizvēlēties kļūt par tādiem, kas spēj saliedēties, atbalstīt citam citu un atrast veidus, kā šajā situācijā emocionāli palīdzēt justies labāk ikvienam?