Ludviga van Bēthovena Fidelio, iespējams, ir pirmā patiešām laikmetīgā opera, kurā politiskās kaislības sit augstu vilni. Tās iestudējumi uzplaukst revolūciju un juku laikos. Arī šogad, komponista 250. jubilejas gadā, daudzi opernami sacenšas Bēthovena uzdoto mīklu risināšanā
Leģenda ir neganta, bet koša. Bēthovens, sava laikabiedra, itāļu komponista Ferdinando Paēra operu Leonora jeb Laulāto mīlestība noklausījies, iebrāzies aizkulisēs, noķēris autoru un pasludinājis: «Ak, mīļais draugs, man katrā ziņā jāsaraksta jūsu operai mūzika!» Lai cik iznīcinošs — droši vien pašam to neapjaušot — bija Bēthovena izsauciens, vienā ziņā komponistam taisnība: librets bija aizraujošs, jo tā pamatā bija luga pēc patiesiem notikumiem Lielās franču revolūcijas un tai sekojošā terora laikā. Dramaturgs gan notikumus, drošs paliek drošs, bija pārcēlis uz Spāniju nenoteiktā laikā — augstdzimušais Florestāns, sava politiskā pretinieka, vietvalža Pizaro nīdēts, ir pazudis. Viņa sieva Leonora, padzirdējusi, ka pazemē slepenībā tiek turēts anonīms gūsteknis, pārģērbjas par jaunekli un, pieņēmusi Fidelio vārdu, piesakās cietumsargam Roko par palīgu. Sākumā neiztiek bez jaukiem pārpratumiem, jo Roko meita Marselīna, protams, viņā iemīlas un atstumj iepriekšējo pielūdzēju Žakino. Dziesmuspēle ar pārģērbšanos kļūst par traģēdiju, kad, uzzinājis, ka viņa izrīkošanos brauks pārbaudīt valsts ministrs, ļaundaris Pizaro pavēl cietumsargam gūstekni nogalināt, bet, kad padotais šaubās, nogalēšanu uzņemas pats. Tikmēr Roko un Fidelio jāizrok upurim kaps. Pazinusi ieslodzītajā savu vīru, Leonora/Fidelio vērš pret Pizaro ieroci, un tikām klāt ir arī ministrs, Florestāns tiek atbrīvots un vienojas ar mīļoto sievu duetā Ak, neizsakāmā laime!, kurā jau nojaušamas Devītās simfonijas gaviļu intonācijas.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.