Šī nav izrāde, kuru jācenšas par jebkuru cenu saprast. Drīzāk svarīgi ir ļauties tās maigajam plūdumam un savas personiskās atmiņas paralēlajiem līkločiem. Foto — Inese Kalniņa
Rīgas Krievu teātra izrāde Piecas dziesmas pēc atmiņas — katrs pats var minēt tās noslēpumus
Bērnībā mēs dzīvojām namā, kura parādes durvis allaž bija slēgtas. Gadījumos, kad iedzīvotāji gaidīja, teiksim, ārsta vizīti vai draugu bariņu dzimšanas dienā, uz ziņojumu dēļa parādījās zīmītes ar lūgumu durvis neslēgt, nama kārtības pārkāpšanas iemesla skaidrojumu un vaininieka parakstu. Arī mums bija šāds zīmīšu komplekts, ko mamma, nezinu, privātumu sargādama, ērtuma vai vienkārši asprātības dēļ saīsināja uz vienu. «Lūdzu neslēgt. Gaidām Godo.»
Kas ir Godo (atsauce uz absurda klasiķa Semjuela Beketa lugu Gaidot Godo), es, tikko skolas gaitas sākusi, protams, nezināju. Man izskaidroja — «gaidām to, ko nevar sagaidīt». Un man liekas, ka režisora Vladislava Nastavševa Piecas dziesmas pēc atmiņas ir par to pašu.
