Pašslavinājumi atgādina maza dīķa lielas zivs eksistences vieglumu
Transnacionālisms, globālisms, kosmopolītisms, mobilitāte, migrācija… Kā šo dinamismu līdzsvaro tradicionālais, stabilais, lokālais, nacionālais? Kā novitāšu — tehnoloģisku, politisku, ekonomisku — ietekmē mainās kultūras ekosistēma un tās potenciāls? Ko tajā atzīt par pārejošu un novecojušu, ko — par patiesi vērtīgu, nosargājamu? Bez nostalģijas uzdotie jautājumi virza meklēt atbildi, kā un kas mainās globālās jeb pārnacionālās kultūras ietekmē tagad, kad tik viegli un moderni šķērsot ģeogrāfiskās, nacionālās vai simboliskās robežas?
Nepretendējot uz radikālu vērtību pārvērtēšanu, kā to 19. gadsimta beigās izdevies paveikt ģeniālajam Frīdriham Nīčem (Nietzsche, 1844—1900), šoreiz «nemierīgām pārdomām» piedāvāta tikai viena kultūras ekosistēmas pavadparādība — provincialitāte un tās iespējamās pārvērtības transnacionālajā jeb globālajā sabiedrībā.
Provincialitāte varbūt nav degošākais pārdomāšanai piedāvājamais temats laikā, kad tik daudz jaunapgūstamā un kad apzināšanās netiek līdzi pārvērtību ātrumam. Taču tā kā nozīmīgs faktors saglabāšanas ekoloģijā piedzīvo jaunas funkcijas, formas un modifikācijas. Iespējams, dažas no tām ir pat tik pierastas, ka ikdienišķās klātesamības dēļ tām vairs nepievērš uzmanību. Tāpēc vispirms, vienojoties par provincialitātes saturu, mēģināšu uz tām paraudzīties.
Provincialitāte kultūras ekosistēmā veidojas centra un perifērijas asimetriskajās attiecībās, reālās un iedomātās. Starp tās daudzveidīgajām izpausmēm skaidrāk un ierastāk izceļas divas it kā paradoksāli pretējas ievirzes — norobežošanās un saplūšana. Tās pavada provinciālisms — nomales un centra attiecību īpašs pozicionējums apziņā.
No vienas puses, provinciālisms izsaka lokālu pašpietiekamību, pastiprinātu koncentrēšanos uz šauru, vietēju eksistenci; no otras puses, provinciāla ir arī pārmērīga atkarība no centra, tam apzināti un neapzināti pielāgojoties un to atdarinot. Parasti provinciālisms attiecināts uz ģeogrāfiski un laika ziņā ierobežotu, noslēgtu, savai kopienai pārlieku pievērstu, no attīstības procesiem izolētu domāšanas veidu. Vienlaikus tas iekļauj arī otru paradoksāli pretēju tendenci — mazvērtības vai konjunktūras diktētu atkarību no kāda par augstāku, labklājīgāku, attīstītāku atzīta centra autoritātes.
Studentu aptaujā, kurā piedalījās 19—20 gadus veci jaunieši, provinciālisms saistās ar nomales un distances priekšstatiem gan ģeogrāfiski, gan politiski, gan kultūras ziņā, ar atkarību no kaut kā, ietekmēšanos no «apkārtējās vides un apkārtējiem», atpalicību, kad «netiek līdzi lielajai Eiropai». Daļa studentu provinciālismu saprot arī kā lauku atpalicību no pilsētvides, vecmodīgumu, stipru pieradumu pie vecā, aprobežotību, «nevēlēšanos tiekties pēc kaut kā jauna», kā sastingumu attīstībā un neorientēšanos pasaules notikumos.
Provinces jēdziens, kā zināms, vēsturiski dzimis senās Romas impērijā, kur tas lietots pakļauto zemju administratīvas struktūras apzīmējumam. Ar provinci novilktas robežas starp metropoli Romu un tās daudzajām attālajām provincēm. No neitrāla administratīva veidojuma tas kultūras ekosistēmā ieguvis nozīmes un vērtējuma jēgu, lai patiesi vērtīgo un perspektīvo attīstībā nošķirtu no novecojušām un atpalikušām formām. Attiecīgos priekšstatus pavada pragmatiskas kognitīvas un afektīvas attieksmes un attiecības, kas nav izteiktas ģeogrāfisko telpu mērogos, kilometros vai jūdzēs, bet vērtību priekšstatos, ideoloģijās, atsevišķu indivīdu un grupu domāšanas īpatnībās, identitātēs un paš-identifikācijā.
Kā jau minēts, provinciālisms mūsdienās var izvērsties divos virzienos: pārspīlētā lokālismā un ne mazāk sakāpinātā nozīmes piešķīrumā ārējās vides norisēm un ietekmēm.
Lokālais jeb vietējais provinciālisms veidojas, atzīstot sevi un savu tradicionālo vidi par īpašu vērtību bez kopsakara ar ārpasaules procesiem, tāpēc to nereti saista ar rāmu mieru, agrārisma apziņu un iesīkstējušiem «Sūnu ciema» (Andrejs Upīts) paradumiem. Pašapmierinātība nepieprasa salīdzinājumu, tāpēc viss savējais atzīts par ekskluzīvu un izcilu. Viss izskatās vismaz pelēkā, ja ne gluži baltā vai rozā nokrāsā. Viss ir pieņemams jeb, kā teiktu televīzijas režisors Uģis Olte, «viss, ko tu rādi, visiem patīk».1 Provinciālisms patiešām pieļauj jaukas, labvēlīgas, jautras un patīkami rotaļīgas izjūtas, kā vienīgo neērtības cēloni apsūdzot nepietiekamu valsts finansiālo atbalstu.
Netrūkst reklāmas, pašreklāmas, savstarpējas glorifikācijas un pašslavinājumu. Pašmāju sporta mediji, piemēram, sola Latgales milža līdzdalību kādā spēlē, prognozējot «mūsu izlase pārsteigs Eiropu». No reklāmas pārņemtais epitets «leģendārais», ja tas pavada vai ikvienu jauniznākušu grāmatu, mūziķu grupu vai dziedātspējīgu būtni, atgādina maza dīķa lielas zivs eksistences vieglumu. Nozīmes, kā zināms, spēj maldināt, tāpēc nav brīnums, ka ar pāris dzejoļu publikāciju citvalodās dažkārt pietiek, lai Latvijas literatūrā pašrocīgi pieteiktu jaunu pasaulslavenību. Labi, ja kādai jaunajai ģenialitātei pietiek vieduma uztvert lokālo glorifikāciju kritiski un nebremzēt pašattīstību un pašpilnveidi. Nav jābrīnās, ka pārslavinātā apkaimē dažiem gribētos «izkāpt ārpus Latvijas robežām. Ka varētu spoguļot Latviju ar Igauniju vai Latviju ar Lietuvu. (..) Būtu baigi interesanti, ja varētu paspoguļoties ar tām kaimiņu nācijām. Paši ar sevi jau mēs varbūt esam paspoguļojušies un kaut ko sapratuši».2
Ekskluzivitātes piešķīrums kādai kultūras norisei pašizolācijā no citām ir samērā parasta parādība. Par kristīgās reliģijas pārākuma sākotnējo pārspīlējumu savulaik provinciālismā sevi vainojis pasaulzināmais reliģijas teorētiķis Pauls Tillihs (Tillich, 1886—1965). Vēlākajos darbos viņš ir vairākkārt atvainojies par provinciālo kristietības izredzētības uzsvērumu salīdzinājumā ar budismu, taoismu un citām Austrumu reliģijām, kā arī par kvazireliģisko ticību — komunisma, nacionālisma un humānisma — pārāk zemu novērtējumu. Viņš saprata provinciāla pārākuma šķērsli starpkonfesionālā dialoga uzturēšanā, mazinot saprašanos un savstarpēju bagātināšanos.3 Neuzlūkosim šo vēsturisko atvainošanos par ikdienišķu žestu provinciālisma apzināšanā un pārvarēšanā.
Kā uzsver mūsdienu ekoloģija, stabilitāte, noturība un mantojuma potenciāls ir patiesi nozīmīga vērtība, tāpēc sava kultūra ir mīlama, aizstāvama, sargājama. Daži sirsnīgi pārspīlējumi mazai, nacionālai kultūrai nāk par labu, apliecinot un saglabājot sevi daudzo transparādību ielenkumā. Tomēr lokālais, atsevišķais, tradicionālais ir perspektīvs un ilgtspējīgs, tikai saglabājot tradīcijas un savdabību attīstībā un atjaunojumā. Citādi vietējais pārtop par vēsturisku arhaismu, ar ko priecināt tūristu ziņkārību, iespējams, atzīstot to par vienu no provinciālisma jēgas un vērtības komerciāliem attaisnojumiem.
Ietekmīgāks un bīstamāks par naivi lokālo nošķirtību mūsdienās ir translokālais jeb pārnacionālais provinciālisms. Sajaukts ar mazas kultūras postkoloniālo mazvērtību un nomales apziņu, tas vairo nekritisku pielāgošanos un pakļaušanos pasaules «meinstrīmam», ko neierobežoti pieļauj un piedāvā informatīvās mijdarbības un digitālās saziņas iespējas. Ne velti sociālajās zinātnēs lietots no bioloģijas pārņemtais mīmikrijas jēdziens, kas norāda uz izdzīvošanu jaunā vidē, tai pieskaņojoties krāsas un citā ziņā. Lietuviešu zinātniece Rasa Baločkaite savulaik pētījusi mīmikriju savas valsts politikā un kultūrā postsociālisma apkaimē. Rietumnieciskās identitātes zaudējumu politkorektas vienaldzības, konjunktūras vai patērnieciska labuma dēļ apzinājies un sarkastiski atveidojis franču rakstnieks Mišels Velbeks (Houellebecq) romānā Pielāgošanās (Soumission), un tēmu turpinājis latviešu režisors Alvis Hermanis tāda paša nosaukuma izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.
Apbrīnojamie un atdarināmie centri un virzieni mainās. Kādreizējo mūžīgo pilsētu Romu vēsturiskās attīstības gaitā nomainījusi Francija un Parīze. Lai atceramies Anšlava Eglīša Homo novus ar labvēlīgi ironisko recepti lauku provinciālas mākslas atveseļojumam — jaunam gleznotājam piešķirto vilciena biļeti uz Parīzi. Taču arī Parīzes mode mūslaikos arvien vairāk dalīta ar pārokeāna populārās kultūras ietekmēm: «Parīze bija 19. gadsimta Holivuda, tās romānus lasīja un atdarināja visur. Viņi pat tur kino izgudroja,» raksta Franko Moreti.4 Mūsdienām ar vienu centru ir par maz. Monocentrismu nomainījis neoliberālisma, globālās popkultūras un patērniecības radītais policentrisms, paplašinot pakļaušanās un pielāgošanās laukumu.
Transnacionālais jeb globālais provinciālisms uzskatāmi atklājas samērā maz apgūtā jaunās digitālās kultūras laukā, ko piedāvā interneta komunikācija, sociālie tīkli ar ikvienam demokrātiski doto iespēju brīvi «ražot neatkarīgu saturu». Uzrunātāju — influenceru, jūtūberu — lozungs «Nost ar robežām un vadlīnijām!» īstenots pēc iespējas plašākas auditorijas piesaistei, galvenokārt «klikšķu biznesa» interesēs. Auditorija ir nenoteikts jēdziens bez identitātes un izglītības ierobežojumiem, tāpēc piesaistei izmantotas vienkāršas aktualitātes un viegla, visiem saprotama valoda. Pieticīga latviešu valoda uzrunās dāsni jaukta ar krievu sarunvalodas leksiku («koroče,» «tipa»), sulīgumam pievienotiem «b…» lokalizējumiem un globālā «english» nejaušiem iestarpinājumiem. Provinciālu pašapmierinātību pamato saražotā satura neaizspriedumainība, «dabiskums», ar lepnumu uzsverot spēju atšķirties no mākslīgās politiķu vai profesionālo žurnālistu valodas. Latvijas populārāko influenceru un jūtūberu aplādes pavisam maz atšķiras no Krievijas un citu valstu uzrunātāju standartiem, liecinot par globālu saplūšanu vienotā pārnacionālā digitālā kultūrā. Standartizējums nevairo kultūras dažādību un daudzveidību.
Lokālā un globālā provincialitāte pastāv blakus viena otrai. Plašā pētījumā par pagājušā gadsimta 90. gadu vācu literatūru pēc divu Vāciju apvienošanās vienā «Berlīnes republikā» Stjuarts Taberners (Taberner) saskatījis vairākas vienlaicīgas tendences, kas izpaužas gan lokālo apvienošanas seku atveidojumā, gan arī pieaugošā amerikāņu stila patērniecības kultūras ietekmē5: «Daži autori noraida vācu literatūrā pieaugošo pakļaušanos internacionālisma tendencēm un mēģina atgriezties pie «vāciskām» formām; daži mēģina savienot globālo ar lokālo, kamēr citi pakļaujas globālās popkultūras ietekmei.»6 Minētais strukturējums, iespējams, daļēji varētu atbilst arī latviešu literatūras un kultūras raksturojumam.
Transnacionālais provinciālisms atšķiras no brīvas un auglīgas kultūru mijdarbības un radošas hibriditātes ar nekritisku, bieži bezgaumīgu atdarināšanu, nespējot radīt patstāvīgas, kultūru bagātinošas jaunas formas. To apzinājies Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, aicinot iedrošināties un būt savdabīgam un atšķirīgam: «Nevajag mēģināt līdzināties kaut kam, kas jau ir desmit citās valstīs. Ir jāprot izcelt savu unikalitāti. Pat ja liekas, ka ir jāskrien pakaļ vilcienam, to nekādā gadījumā nevajag darīt. Ir kritiski jāpārvērtē tas, kas notiek pasaulē, bet jāsaglabā arī tas, kas citur neeksistē. Ļoti bieži laikmetīgās mākslas ainā ir tendence kopēt Rietumus un uzskatīt to par labu praksi. Es domāju, ka tā ir provinciāla domāšana. Manuprāt, ir tieši pretēji — šeit var rasties kaut kas, kā nav nekur citur.»7
Gan lokālais, gan globālais provinciālisms galvenokārt izpaužas kopsakara un kritiskās domāšanas mazspējā. Īpaši tas attiecas uz mediju ekosistēmu, kuras galvenais uzdevums ir informēt par notiekošo šeit un tagad. Kopsakara domāšana, salīdzinoša refleksija un analītisks vērtējums prasa laiku, bet kultūras notikumi aug katru dienu. Nepārtraukta informēšana neatstāj laiku pārdomām par dziļākām procesuālām norisēm. Katrs notikums paliek par punktu bez kopsakara ar citiem lokāliem vai globāliem procesiem.
Provincialitāti var uztvert ar dramatisku nemieru un bažām par nacionālās kultūras pēctecību, ar sarkasmu vai vieglu ironiju, taču, pieļaujot modifikācijas, tās ietekmi uz kultūras ekosistēmu var uzskatīt par ilgtspējīgu. Neaizmirsīsim, ka Nīčes vērtību pārvērtēšana arvien savienota ar ideju par mūžīgo atgriešanos pie jauna sākuma.
Sociālā transnacionālisma pētnieki norāda gan uz mobilitāti un transformāciju, gan uz pastiprinātu nacionālo tendenču atgriešanos un uz to vērā ņemamo «atjaunoto spēku».8 Blakus un paralēli transnacionālai integrācijai pieaug deintegrācija, konservatīvisms, nacionālās tieksmes, kas izpaužas Brexit iznākumā, Katalonijas neatkarības centienos un citos notikumos: «Ir vesela pierādījumu virkne tam, ka Eiropas nācijas saglabājas», neraugoties uz to, ka mobilitāte ar robežu šķērsošanu saēd nacionālvalstu sabiedrībai raksturīgo «konteinera» iedabu.9
Iespējams, pieaugot stabilizējošām tendencēm, samazināsies pakļaušanās un atdarināšanas provinciālā pandēmija, saglabājot auglīgu mijiedarbību un kultūru bagātināšanos. Provinciālisms, šķiet, neizzudīs, un vienmēr pastāvēs vajadzība apzināties tā modificēto klātbūtni kultūras ekosistēmā.
1 Sarmītes Kolātes intervija ar Uģi Olti. SestDiena, 2020. gada 10.—16. janvārī. 10. lpp.
2 Turpat, 12. lpp.
3 John P. Dourley. Toward a Salvageable Tillich: The Implications of His Late Confession of Provinicialism. Studies in Religion, 2004, vol. 33, nr. 1. P. 3—26.
4 Franco Moretti. Distant Reading. London & New York, Verso, 2013. P. 94.
5 Stuart Taberner. German Literature of the 1990s and Beyond. Normalization and the Berlin Republic. New York, Suffolk, Camden House, 2005. P. 26.
6 Turpat. P. 230.
7 Intervija ar LMA rektoru Kristapu Zariņu. Kultūras Diena un Izklaide, 2019. gada 5. septembrī. 4. lpp.
8 Ettore Recchi, Adrian Favel etc. Everyday Europe. Social Transnationalism in an Unsettled Continent. Bristol, Chicago, Policy Press, 2019. P. 89.
9 Turpat. P. 81.
Raksts tapis LZA fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta Latvijas mediju ekoloģija: ceturtās industriālās revolūcijas pārmaiņu analīze (Nr. lzp-2018/2-0260) ietvarā.
Skaidrīte Lasmane (1939) ir Dr. phil., emeritēta profesore, grāmatu 20. gadsimta ētikas pavērsieni (2004), Komunikācijas ētika (2012) u. c. autore. Publikācijas galvenokārt attiecas uz filozofisko un profesionālo ētiku, mediju komunikācijas pētniecību, kā arī uz literatūras un filozofijas saikni.
Pagaidām nav neviena komentāra